Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas deputāti atbalstījuši papildu finansējuma piešķiršanu būvprogrammas izstrādei jaunajam Rīgas centram Torņakalnā. Jauno administratīvo ēku plānots celt ārpus Rīgas centra un veidot infrastruktūru neapgūtās teritorijās.
Ja reiz šāda jauna administratīvā centra vieta ir atrasta, mēs redzam, ka veidojas trīsstūris – vēsturiskais centrs, biznesa centrs Ķīpsalas dienvidu galā, un šis jaunais administratīvais centrs Torņakalnā. Intuitīvi jaunā centra vieta, manuprāt, ir izvēlēta ļoti pareizi. Tā ir pieejama gan publiskajam, gan sabiedriskajam transportam. Šādā administratīvajā kompleksā strādās ļoti daudz cilvēku, tāpēc vajag izprast, kā risināmas ar to saistītās problēmas. Šobrīd tur ir kaut kāda infrastruktūra, ko, iespējams, varētu īsā laikā sakārtot.
Šim jautājumam var saskatīt trīs pieejas. Pirmkārt, mēs varam ekstensīvi attīstīt šo vietu, kas Rīgas pilsētā arī līdz šim ir ticis darīts, respektīvi – sāksim celt, un tad jau redzēs, kas sanāks. Otrs veids ir uzlabot esošo infrastruktūru, un trešais veids ir veikt radikālas pārmaiņas. Pirmais veids būtu dīvains, kaut arī ļoti tipisks Latvijai. Savukārt trešais veids prasa lielus kapitālieguldījumus, bet tas ir izdarāms. Tikai šādā gadījumā Rīgas vadībai būtu jāpasniedz mūsu valsts kā liberāla, ārvalstu investīcijām atvērta pilsēta ne tikai vārdos, bet arī darbos.
Sadarbībā ar privāto kapitālu būtu nepieciešams sakārtot arī sabiedriskā transporta problēmu visā pilsētā. Lai to īstenotu, mēs varam izmantot jau esošās iespējas. Pieejamie sliežu ceļi ir diezgan nenoslogoti, kas ļauj attīstīt to kā perspektīvu un efektīvu pārvietošanās veidu. Dzelzceļa līnijas sakārtošanas izmaksas nav tik lielas kā, piemēram, metro vai radikāli jaunas transporta infrastruktūras izbūve. Izveidojot katrā Daugavas krastā dzelzceļa loku un tos ar esošā dzelzs tilta palīdzību savienojot, mēs iegūtu efektīvu un ātru pilsētnieku pārvietošanās līdzekli.
Bez šaubām, jebkura šāda sabiedriskā ēka rosina kādas aktivitātes tās apkārtnē. Mums ir neloģiska situācija, jo cilvēki uz darbu brauc ļoti tālu un ilgi. Normāla piesātināta tirgus apstākļos cilvēki izvēlas dzīves vietu pēc iespējas tuvāk darbam, lai nepavadītu pusi dienas ceļā uz darbu. Tāpēc vajadzētu aktualizēt uzstādījumu, ka pilsētai ir jāiet pa priekšu būvnieku projektiem ar savas infrastruktūras izveidošanu. Ja jau visas šīs dažādās administratīvo resoru ēkas tiek veidotas, tam līdzi ir jānāk veselai virknei konkrētu piedāvājumu. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta plānotā jaunā ēka – tur strādās ļoti daudz cilvēku, un būtu ērti, ja māmiņas varētu vest bērnus uz bērnudārzu, kurš atrodas turpat blakus. Arī skolām būtu jāatrodas netālu. Protams, jānodrošina arī inženierapgāde. Būtisks apstāklis ir sabiedriskais transports. Tagad nokļūt no Teikas Mežaparkā ar sabiedrisko transportu ir praktiski neiespējami, tas ir jādara caur centru.
Savulaik Latvijas Arhitektu savienība ar ļoti lielu piespiešanos piekrita pašreizējā pilsētas attīstības plāna pieņemšanai, gan norādot, ka tas ir slikts plāns. Protams, vēl sliktāks variants būtu, ja nebūtu nekāda plāna. Tomēr no tā nav izdarīti nekādi secinājumi – pēdējo 3 gadu laikā nav darīts nekas, lai uzlabotu šo situāciju. Tā turpinot, vienīgais reālais veids, kā mazināt satiksmes sastrēgumus gan Daugavas labajā, gan kreisajā krastā, būtu apturēt jebkura veida būvniecību. Bet vai mēs to tiešām vēlamies?
Lai risinātu samilzušās problēmas, būtu nepieciešams pieaicināt konsultantus - cilvēkus, kuri jau ir saskārušies ar līdzīgiem gadījumiem, kādi tagad novērojami Rīgā. Jābalstās uz līdzīgu pilsētu piemēriem, piemēram, Liverpūles izaugsmi. Un par šādu palīgu piesaistīšanu ir jālemj nevis 20 gadu perspektīvā, bet šodien. Redzams, ka tagad Liverpūle ir kļuvusi par spēcīgu reģionālo centru, un arī Rīga tāda varētu kļūt. Jāpārdomā atslēgas objektu izvietošana Rīgas pilsētā saistot to ar sociālo politiku un bezdarba mazināšanu. Mēs varam padomāt, kuros Rīgas pilsētas rajonos varētu būt šie kodoli, kas veicinātu decentralizāciju, netraucējot Rīgas pilsētas centra attīstību.
Ja netiks veikti būtiski ieguldījumi pilsētas sabiedriskā transporta, sociālajā un inženierapgādes infrastruktūrā, es pašlaik neredzu iemeslu, kāpēc cilvēkiem par katru cenu vajadzētu palikt Rīgā. Vairs nav atšķirības starp to laiku, kas tiek pavadīts sabiedriskajā transportā vai braucot ar automašīnu no piepilsētas. Problēmas ir gan vienā, gan otrā gadījumā.
Balstoties uz ambiciozu, taču pārdomātu pilsētas attīstības stratēģiju, politiķiem vajadzētu nodrošināt politisko atbalstu profesionāļiem un ekspertiem nosprausto mērķu sasniegšanai, nevis pašiem risināt šīs problēmas. Domāju, ka tādā veidā mēs varētu tikt pie konkrēta rezultāta.