Rīgas sabiedriskā transporta biļešu cenas ir ievērojami zemākas nekā Rietumeiropas valstu galvaspilsētās, izņemot Luksemburgu un daļēji Tallinu, tomēr arī algu līmenis tur ir daudz augstāks.
Par to liecina ZAB Varul pētījums. Jārēķinās arī, ka ar sabiedrisko transportu lielākoties nepārvietojas ļoti turīgi cilvēki, bet gan vienkāršo darbu darītāji. Vienlaikus vairākas Eiropas pilsētas motivē ar sabiedrisko transportu doties uz darbu, jo tas ir izdevīgāk nekā braukt ar savu vieglo automašīnu. Arī Rīgas pašvaldība un pašvaldības SIA Rīgas satiksme aicina cilvēkus vairāk izmantot sabiedrisko transportu, kā arī popularizē park&ride principu, bet pagaidām tas nav izdevies īpaši veiksmīgi.
Luksemburga pārsteidz
«Tas, ka valstī ar mazākiem ienākumiem vidēji uz vienu iedzīvotāju būs arī lētākas sabiedriskā transporta biļetes, ir loģiski, un par to liecina arī pētījuma dati. Tiesa, ir daži izņēmumi, piemēram, Luksemburga, kur sabiedriskā transporta gada biļete ir lētāka nekā ar ievērojami mazākiem ienākumiem iztiekošajiem rīdziniekiem,» pētījumā paradoksālo situāciju iezīmē zvērināts advokāts Jānis Zelmenis.
Vienlaikus viņš norāda, ka Rīgas sabiedriskā transporta biļešu cenas salīdzinājumā, piemēram, ar vienas no Eiropas finanšu metropolēm – Londonas cenām – vienkārši ir smieklīgas.
«Arī Amsterdamas un Parīzes sabiedriskā transporta cenrādis stipri atvēsina «dārgā» Rīgas transporta biļešu cenu kritiķus,» secina J. Zelmenis.
Viņš gan steidz piebilst, ka galvaspilsētu sabiedriskā transporta cena ir ne tik daudz ekonomisks, cik politisks jautājums.
«Ekonomiskajā sadaļā ir tādi jautājumi kā sabiedriskā transporta parka vecums, infrastruktūras stāvoklis, apkalpojošā personāla darba algas, energoresursu cenas, savukārt politiskajā plāksnē – pašvaldības (arī konkrētās valsts) finansiālās iespējas un vēlme piešķirt dotācijas – līdzmaksājumus,» biļešu cenu ietekmējošos faktorus min J. Zelmenis.
Viņš norāda, ka dažādās valstīs un arī pilsētās šos jautājumus risina atšķirīgi. «Politiski var nolemt dotēt sabiedrisko transportu un noteikt zemu biļetes cenu, vienlaikus būtiski paaugstinot automašīnu un degvielas akcīzes nodokli, tādējādi piespiežot plašākas ļaužu masas izmantot sabiedrisko transportu,» tā J. Zelmenis. Viņaprāt, sava ietekme šajā jautājumā ir zaļajiem, jo, atslogojot pilsētas no autotransporta, sarūk gaisa piesārņojuma apmērs un samazinās trokšņa līmenis. Ir vēl kāds jautājums attiecībā un sabiedriskā transporta infrastruktūru, tās izveidi vai modernizāciju – ES struktūrfondu līdzfinansējuma pieejamība.
«Tas vairāk ir jautājums jaunajām ES dalībvalstīm, tomēr arī ES struktūrfondu pieejamība ir būtiska sabiedriskā transporta biļešu cenu līmeņa noteikšanai – ja sabiedriskā transporta parku un infrastruktūru atjauno ar ES līdzfinansējumu, tad tas būs viens stāsts, ja bez minētā finansējuma, tad, loģiski, šīm izmaksām ir jāatspoguļojas cenu līmenī vai dotācijas apmērā,» secina J. Zelmenis.
Transporta lietu eksperts Tālis Linkaits, runājot par to, ka kaimiņvalstu pilsētās sabiedriskais transports tomēr ir senāk iegādātas nekā Rīgā un kā tas varētu ietekmēt cenas, bilst, ka, iespējams, nākotnē Tallinā un Viļņā būs jāpaaugstina cenas sabiedriskajam transportam, jo cenā tiks iekļautas arī izmaksas šī transporta atjaunošanai. Viņš gan piebilst, ka, protams, cena neatspoguļo visas izmaksas.
Algas jautājums
Pētījums parāda vēl kādu būtisku attiecību – gada sabiedriskā transporta biļetes cenu pret attiecīgajā valstī noteikto minimālo algu. «Atkal «izlec» Luksemburga, kurā par vienu minimālo algu (ir valstis, kur noteikta stundas vai nedēļas minimālā likme, kas pārvērsta mēneša algā) var nopirkt sabiedriskā transporta biļeti vairāk nekā četriem gadiem, Briselē – vairāk nekā diviem gadiem, Parīzē un Tallinā, vairs tikai vienam gadam,» atšķirīgo situāciju izskaidro J. Zelmenis. Viņš kā pretstatu rāda Londonu, Amsterdamu, Lisabonu, kur sabiedriskā transporta biļetes cena gadam ir ievērojami augstāka par nosacīto minimālās mēnešalgas apmēru.
«Protams, valstu galvaspilsētās, tostarp arī Rīgā, darba samaksas vidējais rādītājs ir augstāks nekā reģionos, tāpēc reālā darba alga daudzos gadījumos būs lielāka par norādīto un aprēķinos izmantoto,» skaidro J. Zelmenis. Viņš arī atgādina šajā kontekstā – jāņem vērā, ka vairākās valstīs ir diferencētas nodokļu likmes kur mazajām algām tiek piemērota mazāka nodokļa likme, nekā lielajām. «Ne Latvijā, ne Igaunijā iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferencēšana darba algām pagaidām nepastāv,» tā J. Zelmenis. Arī T. Linkaits uzsver: «Rīgai ir šī īpatnība, ka sabiedriskā transporta mēnešbiļešu cenas attiecībā pret viena brauciena cenām ir visai augstas. Līdz ar to relatīvi arī attiecībā pret algām šim rādītājam vajadzētu būt augstam. Šī ir nepilnība, uz ko norādījuši arī transporta eksperti, jo būtu vairāk jāmotivē sabiedrība izmantot sabiedrisko transportu un iegādāties mēnešbiļetes. Savukārt, raugoties no otras puses, jānorāda, ka viena brauciena cena sabiedriskajā transportā Rīgā ir viena no lētākajām starp Eiropas Savienības pilsētām. Arī pēc cenu celšanas tā saglabātos šajā kategorijā.»
Personāla izmaksas
«Sabiedriskā transporta pakalpojumu tarifa aprēķināšanu nosaka Ministru kabineta noteikumi, kas pilsētas nozīmes maršrutos nosaka viena pasažiera pārvadāšanas paš- izmaksu, ņemot vērā attiecību starp prognozēto sabiedriskā transporta pakalpojumu izmaksu lielumu (2014. gadā tie ir 150,75 milj. eiro), dalot to ar prognozēto pārvadāto pasažieru skaitu (2014. gadā – 140,52 milj.). Rezultātā tiek iegūta viena brauciena pašizmaksa, kas ir 1,0728 eiro plus 12% pievienotās vērtības nodoklis un tiek iegūti 1,202 eiro. Noapaļojot līdz pilniem eiro centiem, braukšanas maksa šim gadam ir 1,20 eiro,» skaidro SIA Rīgas satiksme pārstāvis Viktors Zaķis.
Viņš arī norāda, ka izmaksas veidojas no šādiem parametriem: materiāli un energoresursi – 23%, personāla izmaksas – 35%, pārējās sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas izmaksas (elektroniskās norēķinu sistēmas uzturēšana, IT pakalpojumi, transporta izdevumi (nodevas), nodokļi, darbinieku apmācība, darba aizsardzība, sakaru pakalpojumi, iekārtu uzturēšana un remonts u.c.) – 19%, amortizācija un procentu maksājumi par aizdevumiem – 21% un administrācijas izmaksas – 2%.
V. Zaķis arī piebilst, ka uzņēmums ir pētījis sabiedriskā transporta cenas citās Eiropas pilsētās un secinājis – ka pie esošā ritošā sastāva Rīgā ir viena no zemākajām viena brauciena pašizmaksām Eiropā. «Praktiski visās Eiropas pilsētās sabiedriskā transporta pakalpojumi tiek dotēti. Rīgā sabiedriskā transporta pakalpojumu plānotās izmaksas 2014. gadam ir 150,75 milj. eiro,» atzīmē V. Zaķis.