Putniņa kosmētiskie līdzekļi ir dāmu sapņi un cerības — konstatēja prese 1936. gadā.
— Bija laiki, kad mūsu nacionālā rūpniecība — īpaši dažas viņas speciālās nozares — vēl atradās bērna autos. Latviešiem nebija lietpratēju šajās nozarēs, kāpēc še strādāja tikai sveštautieši un par labu bija jāņem patērētājam to ražojumi, kurus sveštautietis viņam sniedza, — rakstīja Brīvā Zeme 1936. gadā. — Viena no šādām vēl neiekarotām un arī komplicētākām rūpniecības nozarēm vairākus gadu desmitus atpakaļ bija drogu, farmaceitiskā, ķīmiskā un kosmētiskā rūpniecība. Latvieši šajā nozarē vēl nebija savu vārdu teikuši, izņemot dažus drogistus (Resnais, Midegs, Ramiņš, Pods). Nacionālais darbs šajā nozarē, patiesību sakot, sākās ar Pētera Putniņa firmas nodibināšanu (5. sept. 1911. g.), kad šī nozare guva latviešu iniciatīvu un citu, daudz plašāku vērienu.
Zīmols bez komentāriem
P. Putniņš bija zīmols, kas neprasīja komentārus 20. — 30. gadu Latvijā, jo to labi pazina ne tikai kosmētikas izstrādājumu tirgū, bet arī farmaceitiskajā un ķīmiskajā rūpniecībā. Tomēr viņa drogu un ķimikāliju lieltirgotavā Rīgā Kr. Barona ielā 63 plauktos izvietotos kosmētiskos līdzekļus varēja uztvert ne tikai kā dāmu sapņus un cerības — vienlīdz tas attiecās arī uz kungiem.
1935. gads, reklāmas lappuse Jaunākajās Ziņās: spogulī vērīgi lūkojas sirms kungs pelēcīgu seju. Mati pilnīgi balti, — viņš domās konstatē. — Novecojis. Novecojis priekšlaikus tāpat kā daudzi citi tagadējās dzīves drudžainā steigā. Un tad pēkšņi atskan balss no aizkadra: — Tāpēc nav jāaizmirst, ka P. Putniņa kosmētiskās laboratorijas Neo Sirmols — šis ideālākais dabiskas matu krāsas atjaunošanas līdzeklis — ātri, turklāt apkārtējiem pilnīgi nemanot, atdos jūsu sirmajiem matiem to agrāko dabisko krāsu un līdz ar to arī sejai dzīves priecīgu spirgtumu!
Pēteris Putniņš ražoja arī 30. gadu otrajā pusē iecienīto Papeļu matu eļļu, breolīnu un briljantīnu. Par latu un 50 santīmiem mati iegūtu zīdmīkstu košumu. Par 40 santīmiem — zeltoti mirdzētu un būtu pasargāti no trausluma, bet par 60 santīmiem nepaklausīgos pakļautu frizūrā. Savukārt Peruin balzamu piedāvāja kā produktu, kas neskaitāmas reizes pierādījis savas izcilās spējas, izglābjot vīriešus no plikgalvības (Putniņš bija vienīgais Peruin produktu pārstāvis Latvijā).
Pētera Putniņa ražotās vai izplatītās produkcijas reklāmas liecina, kas Latvijā ražots, un stāsta par laikabiedru vēlmēm. Par spiedienu, ar kuru arī toreiz cilvēkam vajadzēja rēķināties, lai viņu uzskatītu par veiksmīgu vai pievilcīgu. Reklāmas uzrunās ietverti sāpīgie punkti: Novecojis. Es biju sirms. Kas patīk vīriešiem? Kamdēļ man nepiegriež nekādas vērības? Šķiet, Pēteris Putniņš mācēja uzrunāt pircēju, un šī varētu būt viena no atbildēm uz jautājumu — kā viņam izdevās savu uzņēmumu padarīt par vadošo nozarē?
Ko nu es viens pats
1936. gada 5. septembrī firma P. Putniņš, drogu un ķimikāliju lieltirgotava un farmaceitiskā, ķīmiskā un kosmētiskā rūpniecība atskatījās uz 25 gadu ilgo darbu. Putniņš norādīja, ka bez divām lietām veiksmīgā biznesā nevar iztikt. Abas viņam bijušas un ir. Pirmā ir uzticama komanda, bet otrā — laime, ja citējam Putniņu, vai mūsdienu izpratnē — veiksme. Žurnālists, kas Pēteri Putniņu izvaicāja par viņa panākumu atslēgu, atstāstīja:
— Bet ja iznāk sarunā ar pašu jubilāru pieminēt viņa darba lielos panākumus, viņš, it kā noraidot, pamāj ar roku: ko nu es viens būtu panācis, ja mani darbinieki nebūtu ar mani gājuši roku rokā. šinī ziņā gan mani var pat apskaust. Un tad — cilvēkam vajaga arī laimes. Bez viņas bieži vien pat vispašaizliedzīgākais darbs un lielākās zināšanas nav nekas. Tas tiesa — viss plašais darbinieku kadrs, sākot ar farmaceitiem, drogistiem, inženieriem un beidzot ar izsūtāmiem zēniem, satiksmē ar savu principālu jūtas kā vienas ģimenes locekļi. Pret ikvienu P. Putniņš ir vienādi laipns un pretimnākošs, protot atzīt ne vien savu darbinieku nopelnus, bet arī piedot viņu kļūdīšanos. Laime — jā, arī tā nav novērsusi no jubilāra savu seju: viss viņam veicies un veicas. (..) Bet tā gan ir laime, ka 25 gadu laikā firmā nav neviena miruša darbinieka. Vienmēr vēl tās pašas vecās un, darba laukam paplašinoties, klātpienākušās sejas. Un tad — lai darbam nebūtu svētības?
Firmā kopš tās dibināšanas strādāja arī Pētera tēvs Jānis, kam 1936. gadā bija 78 gadi.
Pētera stiprā pils bija viņa ģimene. Interesanti, ka savu dzīvesbiedri viņš atrada ar avīzes sludinājuma starpniecību. Lai pirmo reizi tiekoties, sarakstes draudzene viņu pazītu, Pēteris žaketes atloku greznoja ar puķi. Iepazīšanās izdevās — mazliet šerpu raksturu un paasā, 1898. gadā dzimusī saimniekmeita Jūlija (dz. Ozola) no Jumpravas 1919. gadā kļuva par mierīgā un nosvērtā Pētera dzīvesbiedri. Bijis saskanīgs pāris. Ieskatieties fotogrāfijā, kurā Jūlija un Pēteris iemūžināti kopā ar firmas darbiniekiem. Togad — 1936. gadā, kad tika svinēta firmas 25 gadu darba jubileja, viņi jau 17 gadus dzīvoja laulībā. Pēteris satver Jūlijas roku, un nav šajā mirkļa iemūžinājumā tās stīvuma gaisotnes, kas parasti raksturo svinīgos foto. Putniņa firma bija ģimenes uzņēmums, kaut gan Jūlija kā mājsaimniece turēja rūpi tikai par ģimeni. Tajā auga meita Juliāna, dēls Ārijs un audžumeita Elza. Saimniecību vadīja nolīgta saimniece.
No kariem — biznesā
Pats Pēteris dzimis Lielstraupē 1888. gada 15. janvārī Annas un Jāņa Putniņu ģimenē (šogad paiet 120 gadu kopš viņa dzimšanas). Mācījies Lielstraupes draudzes un Rozbeķu ministrijas skolā. Pēc skolas beigšanas 1905. gadā kļuva par aptiekas mācekli vietējā aptiekā, kur nostrādāja līdz 1909. gadam. Pēc tam strādāja vairākās aptiekās kā praktikants. Acīmredzot, liekot kapeiku pie kapeikas, Pēteris sakrāja kādu starta kapitālu un 1911. gada 5. septembrī nopirka no Pētera Midega drogu veikalu Rīgā Kr. Barona ielā 63 (namā, kas atrodas pa diagonāli pretim reiz populārajam universālveikalam Bērnu pasaule). Pēterim tobrīd ir tikai 23 gadi. Pirmajos mēnešos veikals gan nesis zaudējumus, bet īpašnieka neatlaidība neatslāba. Ar katru mēnesi apgrozījums pieauga, un drīz veikals pelnīja. Gada beigās viena palīga vietā Putniņa drogu veikalā jau darbojās pieci. Sākuma grūtības Pēteris pārvarēja divos gados. 1913. gadā viņš sevi jau pieteica farmaceitiskajā, ķīmiskajā un kosmētiskajā rūpniecībā, atverot ražošanas laboratoriju. Ilgu pauzi jaunā uzņēmēja darbībā ievilka Pirmais pasaules karš, jo Pēteri mobilizēja Krievijas armijā, kur piecus gadus viņš karoja medicīnas personāla rindās. Pētera prombūtnes laikā veikalu vadīja viņa tēvs Jānis Putniņš līdz pat 1917. gada augustam, kad boļševistiskās propagandas demoralizētie Krievijas armijas kareivji, atkāpjoties no Rīgas, to izlaupīja līdz pēdējam plauktam.
1918. gadā no Padomju Krievijas, kur oktobra apvērsums izraisīja jukas arī armijā, Pēteris atgriezās Rīgā un sāka atjaunot veikalu, taču to nopostīja Sarkanā armija, atkāpjoties 1919. gada maijā. 1920. gadā Pēteris brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā. Viņš dienēja medicīnas personāla rindās līdz 1921. gada rudenim, kad tika demobilizēts. Par kaujas nopelniem apbalvots ar atbrīvošanas cīņu piemiņas zīmēm.
Pēteris tūdaļ atjaunoja uzņēmumu. Jau 1921. gadā Putniņa drogu veikals sāka darboties lieltirdzniecībā un apgādāja valdības iestādes un pašvaldības, aptiekas, drogu veikalus, slimo kases ar ārstniecības līdzekļiem, bet rūpniecības uzņēmumus — ar ķīmiskajām izejvielām.
1928. gadā Putniņš paplašināja biznesu, izveidojot modernu farmaceitisko, ķīmisko un kosmētisko produktu ražošanas laboratoriju, kurā sākumā strādāja 25 cilvēki. Tajā ražoja vairākus simtus nosaukumu galenisko preparātu un medicīnisko patentlīdzekļu, tāpat arī ķīmiskos izstrādājumus — ādas krāsas, sēklas kodināšanas līdzekļus, aukstlīmi un dažādas saimniecības preces. Putniņa rūpniecības ražotajiem kosmētiskajiem preparātiem bija labs noiets — tādējādi viņa produkcija samazināja vietējā tirgū attiecīgo importa produkcijas daļu. Līdz 1936. gadam, t. i., astoņu gadu laikā, laboratorija apgrozīja vienu miljonu latu. P. Putniņš savus ražojumus eksportēja uz Zviedriju, Igauniju, Lietuvu, Palestīnu.
— Ka firmas preparāti tiešām ir augstvērtīgi, liecina tas, ka katrā izstādē, kur firma piedalījusies, viņa ir apbalvota ar augstākām medaļām un diplomiem, — rakstīja Rīts.
Firmas apgrozījums 1935. gadā sasniedza vienu miljonu 200 tūkstošus latu. Tajā strādāja 65 darbinieki. Firmai bija vairāk nekā tūkstotis klientu uzņēmumu vidū. Visu peļņu Putniņš ieguldīja firmā, tāpēc telpas veikalam un laboratorijai īrēja. Paša īpašumā bija namiņš ar palielu zemes gabalu Čiekurkalnā un saimniecība Jumpravā, kurā prāvo lapsu fermu vadīja dzīvesbiedres Jūlijas māsa Matilde. Tieši Jumpravā Pēteris esot prātojis pavadīt vecumdienas. Bet Rīgā Putniņi dzīvoja īrētā skaistā dzīvoklī namā Matīsa ielā teju līdzās pašu veikalam.
Makšķernieks sportsmens
Pēteris Putniņš bijis ne tikai veiksmīgs uzņēmējs, bet arī piedalījies sabiedriskajā dzīvē. Ar Triju Zvaigžņu ordeni viņš apbalvots divas reizes. 1932. gadā ar ordeņa V šķiru — kā Rīgas VI iecirkņa tirdzniecības un ienākumu nodokļa komisijas loceklis, savukārt 1936. gadā ar IV šķiru — jau kā drogists un rūpnieks. Viņa ārpus biznesa aktivitāšu uzskaitījums ir iespaidīgs. Kopš 1922. gada Putniņš strādāja Nodokļa komisijā, tāpat ilgus gadus vadīja Negodīgās konkurences apkarošanas komisiju. Kopš 1923. gada bija Latvijas tirgotāju savienības valdes loceklis, Latviešu drogistu sekcijas priekšsēdis Latviešu tirgotāju savienībā, Brīvības pieminekļa Rīgas VI iecirkņa komitejas loceklis, Lieldrogistu sekcijas valdes loceklis, Latviešu rūpnieku un amatnieku biedrības biedrs, Latviešu labdarības biedrības biedrs u. c.
— Dabīgi, ka šāds intensīvs darbs prasa arī atpūtu, izklaidēšanos. Un arī to gluži kā sava darba principus, jubilārs izvēlējies veselīgu: būdams dabas mīļotājs, P. Putniņš savus brīvos brīžus pavada mūsu jauko ūdeņu krastos ar spiningu vai makšķeri, velkot tādus pašus lomus, kā savās darba gaitās. Un arī te jubilārs ieņem I Latvijas makšķernieku sportsmeņu biedrībā valdes locekļa amatu, — rakstīja prese.
Padomju epilogs
Veiksmīgā uzņēmēja un viņa ģimenes dzīvi radikāli mainīja padomju okupācija. Viņus izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā. Pēteris Putniņš tika aizvests uz Usoļlaga nometni Molotovas apgabalā. Viņš tur darbojās kā feldšeris, taču sev palīdzēt nespēja — 1943. gada 10. janvārī Pēteris mira no plaušu karsoņa. Nākamajā gadā traģiski bojā gāja Putniņu vecākā meita Juliāna. Pētera dzīvesbiedre Jūlija ar dēlu Āriju tika nometināti Evenku nacionālā apgabala Baikitas rajona vienā sādžā, kamēr meita Juliāna, kā farmāciju studējusi speciāliste, — otrā. Juliāna gribēja dzīvot kopā ar mammu un brāli un panāca, ka viņai to atļauj. Vēloties ātrāk redzēt ģimeni, viena pati laivā viņa stūmās pa upi uz kaimiņu sādžu. Līdz mērķim Juliāna nenonāca — viņas mantas atrada izkaisītas upes krastā. Oficiāli Jūlijai tika paziņots, ka meitu saplosījuši meža zvēri. Putniņu dēls Ārijs 1955. gadā izsūtījumā apprecējās ar Valliju Kaprano, kuras vecāku ģimene no Liepājas tika izsūtīta 1949. gadā. Izsūtījumā Vallijas un Ārija ģimenē piedzima dēls Aivars, bet jau Latvijā — meita Aija. Jūlija, Ārijs, Vallija un pusotru gadu mazais Aivars no izsūtījuma atgriezās 1957. gadā. Aivara galvenā audzinātāja bija vecāmāte Jūlija (mirusi 1968. gadā). Ārijs gan vēl septiņus mēnešus pavadīja Sibīrijā, lai Novosibirskā pabeigtu studijas augstskolā un iegūtu inženiera celtnieka specialitāti. Pēc absolvēšanas viņš varēja izvēlēties, kur strādāt — turpat augstskolā vai kādā uzņēmumā Liepājā. Ārijs izvēlējās Liepāju un panāca, ka viņu drīz pārceļ uz Rīgu. Visu mūžu viņš nostrādāja par inženieri Latgiproprom — projektējis, piemēram, Siguldas kamaniņu un bobsleja trasi, Daugavas stadionu. Mūžībā aizgāja 1987. gadā.
Ārija dzīvesbiedres, Pētera Putniņa vedeklas Vallijas kundzes salīmēta, viņu dzīvoklī Rīgā plauktā greznojas Kuzņecova fabrikā veidotā un mākslinieka N. Jēkabsona apgleznotā vāze, kas 1936. gadā tika izlaista par godu P. Putniņa firmas 25 gadu jubilejai. Līdz 50. gadu beigām tā līdz ar fotogrāfiju albumiem un dažām citām svešinieku neiekārotām mantām nogulēja pažobelē namā Čiekurkalnā, kas piederēja Putniņiem.
Vallijas kundzes rokās — vīratēva uzņēmumā ražota zobu birstīte ar futrāli. Arī sejas krēma Panacea tukšā skārda bundžiņa vēstī vien par mazu daļu no tā, ko uzņēmīgs cilvēks sasniedza laikā pirms padomju okupācijas.