«Atbrauc uz dravu sakreņķējies, ieskaties stropā, un sliktās domas kā nebijušas, saime ar savu rosību pārņem visu prātu,» teic zemnieku saimniecības Dorītes īpašnieks Jānis Sulutaurs.
Daugmales Jāņa bišu medus – ar šādu nosaukumu tiek tirgots Dorītēs ievāktais saldums.
Jānis Sulutaurs ar biškopību nodarbojas jau vairāk nekā 30 gadu un ir viens no nedaudzajiem Latvijā, kuriem biškopība ir pamatnodarbošanās. Patlaban viņa aprūpē ir ap 350 bišu saimju. Bites izvietotas vairākās novietnēs.
«Esmu profesionāls biškopis, un tā ir mana pamatnodarbošanās, kas ļauj dzīvot un uzturēt ģimeni,» teic Jānis. «Galvenais, lai svarīgākajām lietām pietiek. Un mums pietiek. Ja daudz naudas paliek pāri, cilvēki kļūst dīvaini, arī tā ir atkarība.»
Pēc profesijas koktēlnieks, Jānis ar biškopību sācis nodarboties patikšanas pēc un uzskata, ka galvenais, kas, bites kopjot, vajadzīgs – radošums. Pie katras saimes stāvot, katru reizi jāizdomā kas jauns, nekas neatkārtojas. Nākas samierināties arī ar šī darba specifiku – nekad nevar paredzēt darba dienas garumu, sezonā brīvdienu nav.
Saimniecībā strādā ap 10 darbinieku. Papildspēki un atbalsts ir ģimene – sieva un abu septiņi bērni tiek iesaistīti ja ne tieši darbā pie bitēm, tad ar šo nozari saistītās jomās.
Uz vairākām pusēm
Medus Dorītēs tiek ievākts visu sezonu. Kā maijā sāk griezties medus sviede, tā līdz septembrim. Papildus medus ražošanai (Jānis gan ir pret šādu apzīmējumu, jo viņš tikai sadarbojoties ar īstajām ražotājām) dravnieks rīko ekskursijas dravā ar bišu glaudīšanu un citām izklaidēm, piedāvā paviesoties sievas keramiķes darbnīcā, apskatīt tur radītos Pampāļu podus, izgatavot pašam savu vaska sveci.
Patlaban Jānim ir medus veikaliņš Vecrīgā. Pirms krīzes bijuši seši, taču no tiem nācies atteikties. Viņš atzīst, ka daudz mācās no bitēm. Gan darba organizācijā, gan tradīciju un lietu kārtības ievērošanā. Ja izdotos pēc bišu modeļa izveidot valsti, tā būtu ideāla, tikai tas matriarhāts mazliet mulsinot, spriež dravnieks.
Medus būs, bet mazāk
Ražas apjoma pilnīgu ainu Jānis sola tikai septembrī, kad beigsies vēlie ienesumi, bites atvedīs no ganībām. Šovasar bijis pavisam maz labvēlīgu dienu, lai bites varētu vākt medu. Vasara it kā saulaina un karsta, bet augi nemedoja, apkalta ziedi. Taču pastāvīgajiem klientiem medus būšot, sola bitenieks. Tā kā medus ir iztikas avots, Jānis skaidro, ka viņam jādara viss iespējamais, lai vienmēr būtu raža. Viens no drošības garantiem ir tas, ka spārnoto meiteņu esot tik daudz. Pa visām kopā vienmēr kaut kas iznākot.
Šoruden medus raža esot gaidāma vismaz par trešdaļu mazāka, nekā pērn. Patlaban vēl ir cerība, ka varētu būt kāds izsvīdumu medus. Cerības uz pieprasīto rudens medu – griķu un viršu – diemžēl veltas, liela ienesuma nevar būt, jo arī tiem karstums bijis parlielu. Cerīgākas vēl varētu būt griķu druvas, kur nav izindētas nezāles.
Jānis pukojas, ja jautā, kāda ir vidējā medus raža no saimes: «Šī statistika nav objektīva. Nevar salikt vienā maisā gan strādniekus, gan zīdaiņus, kā diemžēl to biškopības jomā dara. Piemēram, dažas saimes ienes 140 kg medus, citas 40. No jaunajām vispār nav ko ņemt.»
Maina ciklu
Jānis vērtē, ka dabā notiek jūtamas izmaiņas, klimats kļūst siltāks un nevar vairs dravot tā kā agrāk, kā var lasīt vecās biškopības grāmatās. Tradicionāli 25. augusts bijis bišu diena, kad bites dodas ziemas guļā, taču tagad garajos rudeņos šis process krietni atvirzījies.
Jānis, strādājot ar bitēm, vēro arī norises dabā un teic, ka senās iezīmdienas, pēc kurām varēja pareģot laiku, vairs neesot spēkā.
Dravnieks uzskata, ka bišu dzīvē izmaiņas notikušas par 1,5 mēnesi. Tādēļ biteniekam jāspēj savus plānus un iecerēto darba grafiku elastīgi pakļaut bišu dzīves izmaiņām. Bites patlaban jau gatavojas rudenim. Bišu vīrieši trani nobīdīti uz saimes malām, drīz tiks dzīti no stropa ārā pavisam.
Dažkārt dravnieks nevarot saprast, kāpēc saimes nerīkojas tā, kā cerēts, bet kaut kā dīvaini, ne kā parasti šajā periodā. Pēc kāda laika kļūst skaidrs, ka tās jau paredzējušas, ka būs aukstums vai karstums, specifiski gatavojušās tam. Dravnieks arī ieklausās jaunajos bišu kopējos, kuru pēdējos gados nozarē kļūst arvien vairāk, jo viņiem nav tās rutīnas un aizspriedumu, bet ir vēlme eksperimentēt, ieviest pasaules prakses jaunumus. Lai gan visu uzzināt par bitēm nevarot nekad, jo var būt kā ar bitēm – kad pieredzes un gudrības gana, ienesumam vairs nav spēka.
Medus pārstrādes telpa, kur fasē medu un top našķi, Dorītēs ir neliela, jo tas ir galvenokārt ziemas darbs. Savulaik Jānis kopā ar 40 citiem biteniekiem mēģinājis veidot kooperatīvu, taču diemžēl atzīst, ka laikam jau dravnieki un dārznieki esot pārāk lieli individuālisti, lai sekmīgi kopdarbotos.
Gatavojas ieziemošanai
Uz ziemu Jānis parasti atstāj 300 saimes. Rudenī dravā viens no lielākajiem ieguldījumiem – bišu barības invertsīrupa iegāde. Jānis izvēlas to pirkt Vācijā no zināmas un pārbaudītas firmas.
Bišu sagatavošana ziemošanai ir pārāk nopietns darbs, lai atļautos riskēt ar lētāku, bet nezināmas izcelsmes barību. Arī uz to, ja Latvijā kāds sāktu ražot invertsīrupu, biškopis skatās skeptiski. Latvija nav tik liela, lai te nopietni varētu uzsākt biznesu ar invertsīrupu, kas nepieciešams tikai sezonāli, un ar kvalitatīvu biškopības inventāru. Diemžēl ir nācies saskarties ar ātras un vieglas peļņas tīkotājiem saistībā ar bitēm, kad visa saimniekošana balstīta tikai uz Eiropas naudas saņemšanu.
Dorīšu produkcija tiek realizēta galvenokārt Latvijā. Pret eksporta iespējām Jānis ir skeptisks, jo to piedāvājot dažādi starpnieki, kas vēlas saņemt pārāk lielu daļu peļņas. Eksporta piedāvājumu vilnis esot Dziesmusvētku laikā, tad potenciālie partneri pazūd. Neoficāls eksports mazos apjomos jau notiekot, to paši pircēji un tirgotavu saimnieki ved uz dažādām valstīm.