Mana pieredze: Urbānais bitenieks dravo Rīgā

Ar biškopību var nodarboties ne vien laukos, bet arī Rīgā, piemēram, Mežaparkā un Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kur to dara Baltu dravas bitenieks Jānis Šnikvalds

Kādu laiku Jānis Šnikvalds dzīvoja savrupā ēkā Mežaparkā. Hobija līmenī viņš vēlējās nodarboties ar biškopību, pagalmā turēt dažus stropus. Sākotnēji mājas saimniece to atļāva, bet tad, kad stropi jau bija klāt, viņa pārdomājusi, un Jānim nācās izlemt, ko ar tiem iesākt. Ar Mežaparka apsaimniekotāja SIA Rīgas meži atļauju Jānis vienojās turēt bites Mežaparkā – netālu no Dziesmu svētku lielās estrādes. «Sapratu, ka Mežaparkā un pilsētā kopumā pie labiem laika apstākļiem varam iegūt lielu daudzumu un augstas kvalitātes medu. Pirmajā gadā, kad sāku darboties, man bija mute vaļā, ka īsā laika periodā pilsētā var ievākt tik gardu liepziedu medu,» saka Jānis. Tas viņu pamudināja meklēt iespējas attīstīties un nodarboties ar biškopību plašākā mērogā. Viņš nolēma piedalīties projektu konkursā Brigāde un bija viens no tiem, kam piešķirts finansējums idejas attīstībai. «Šis ir vairāk kultūrā balstīts projekts – stropi ir izdekorēti ar latvju zīmēm, vienam ir lodziņi, pa kuriem publika var vērot bišu darba procesu. Ar Brigādes finansējumu bija iespēja atsperties, palielināt apgriezienus. Ir pagājuši divi gadi un esmu sasniedzis to, cik sākotnēji biju iecerējis. Negribas apstāties,» stāsta Jānis.

Ar biškopību nodarbojas arī viņa tēvs Laidzes pagastā. «Esmu no tēva daudz ko mācījies un man liels prieks, ka joprojām varu pa laikam kaut ko pajautāt,» saka Jānis. Viņš uzsver, ka milzīgu atbalstu sniedz līgava Agnese, kura ir pielikusi ne mazums pūļu, lai Baltu drava eksistētu.

Ar visu sirdi

Pašlaik Jānim ir trīs dravas – Mežaparkā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un Salaspils Botāniskajā dārzā, kopā – 31 bišu saime. «Tas nav ne daudz, ne maz – ar to pilnīgi pietiek, lai aizpildītu manu brīvo laiku. Biškopībā esmu ar visu savu sirdi, man tā ir dzīve, nevis bizness. Tāpēc tagad esmu dilemmas priekšā – atstāt to tādā līmenī kā tagad vai arī pievērsties ražošanai,» viņš saka. Jāņa skatījumā ražošana būtu tad, ja būtu vismaz simts bišu saimju. Šobrīd viņš ir māj- ražotājs un tas, ko var izdarīt mājas apstākļos, ir visai ierobežots apjoms. 30 stropus vēl ir iespējams apkalpot, bet, ja to skaits pieaugs, jādomā par citiem risinājumiem.

Vērtējot šī brīža situāciju biškopībā, Jānis teic, ka tā ne tuvu nelīdzinoties tam, kā ir bijis pirms kara – tolaik esot bijis daudz vairāk bišu saimju, un teju pie katras viensētas bija pāris bišu stropu – katram bija savs medus. «Šobrīd ir krietni mazāk bitenieku nekā pirms kara. Būtu jauki, ja pilsētā atrastos cilvēki, kas to varētu darīt – Dārziņos, Lucavsalā, kādā Rīgas parkā. Man ļoti patīk un saista urbānā biškopība,» saka Jānis.

Ziemeļu medus

Jānis teic, ka cilvēki pārlieku baidās no bitēm. «Bites nav tik sliktas, par kādām tās tagad uzskata. Viņas ir ļoti miermīlīgas, jo īpaši tās bišu pasugas, ar kurām tagad dravo – itālietēm, krainietēm, bakfāstietēm u.c. Šīs bites ir nosacīti miermīlīgas, cik vien bites tādas var būt. Pie viņām var pieiet klāt un aplūkot pat bez īpaša aizsargtērpa,» viņš teic.

Latvijas medus esot īpaši augstvērtīgs. «Jo tālāk uz ziemeļiem, jo labāks medus. Tas ir bagātāks ar minerālvielām un vitamīniem, bet dienvidos ievāktais medus vairāk kalpo kā saldinātājs,» apgalvo Jānis.

Pēdējā laikā esot dzirdēti stereotipi saistībā ar medu un tā kvalitāti, jo īpaši, salīdzinot laukos un pilsētvidē ievāktu medu. «Ja raugāmies uz liepām un Rīgu, vienīgais, kas te varētu būt slikts, ir izplūdes gāzes un smagie metāli, bet neviens tās nesmidzina ar herbicīdiem un pesticīdiem, kā, piemēram, var gadīties ar rapšiem. Laukos samērā daudz tiek izmantoti dažādi ķīmiski līdzekļi kaitēkļu atbaidīšanai un to paliekas var nonākt medū. Taču, ja reiz bites medu ir savākušas, varbūt tik slikts tas nemaz nav. Medus ir dabas lolots produkts. Tam var nebūt bioloģiskās pārtikas sertifikāta, bet medus vienmēr būs dabisks,» viņš spriež.

Jānis uzskata, ka medus cena Latvijā ir krietni zemāka, nekā tai vajadzētu būt. «Cilvēki, kas dzīvo laukos un brauc pārdot savu medu uz Rīgu, ir gatavi to «atdot» par krietni zemāku cenu nekā, piemēram, urbānais biškopis. Es medu tirgoju par tādu cenu, kā uzskatu, cik tam jāmaksā – ne mazāk par desmit eiro litrā,» viņš teic. Baltu drava sortimentā ir pavasara ziedu, liepziedu un viršu medus, kā arī medus našķis un ziedputekšņi.

Tirgo pats

Pagaidām vienīgā vieta, kur tiek tirgota Baltu dravas produkcija, ir Brīvdabas muzejs. Nesen Jānis piedalījās Kalnciema ielas tirdziņa Seno prasmju dienā, stāstot un rādot, kā top medus. Tur vairāku veikaliņu īpašnieki viņu uzrunāja, jo vēlas šo produkciju redzēt savās tirdzniecības vietās. No malas varētu šķist, ka bitenieka darbs ir visai viegls – tik vien kā medu izņemt no stropiem. Jānis skaidro, ka tik vienkārši tas gan neesot – jākopj bites, jānomaina šūniņas, jāiestiepļo rāmītis, jālabo stropi, jāveic dezinfekcija utt. «Tas viss prasa laiku un nav tik vienkārši, kā izskatās,» viņš teic. Jāņa iecienītākais medus ir liepziedu. «Man ir mazliet smeldzīgi, ka pagājušā gada medus ir apēsts, jo šī gada raža nav tik liela, kā vēlētos. Tas nozīmē, ka arī pašu vajadzībām šogad liepziedu medus būs mazāk nekā pērn. Gada laikā apēdu ļoti daudz medus, ģimenē to izmantojam kur vien varam – pie tējas, salātos un našķos. It kā medu konditorejā nevajadzētu lietot, to karsējot, bet es negribu lietot balto cukuru, tāpēc izmantoju medu,» viņš teic.