Pēdējos mēnešos nereti parādās raksti, kuros tiek salīdzināta krīze Latvijā un Argentīnā. Es pats dzīvoju Argentīnā. No 1999. līdz 2004.gadam es strādāju Buenosairesā dažādās organizācijās, projektos un uzņēmumos, pats pārdzīvoju gan krīzi, gan cīņu ar to. Tāpēc vēlos īsi pastāstīt par krīzi Argentīnā, tās pārvarēšanas metodēm un sekām.
Taču vēlos arī uzsvērt – kaut arī Argentīnā toreiz un Latvijā tagad ir ekonomiskā un politiskā krīze, tomēr situācijas ir ļoti dažādas, tāpēc nevar teikt, ka Argentīnā izmantotās stratēģijas darbosies Latvijas situācijā. Taču no jebkuras pieredzes ir iespējams mācīties un kaut ko gūt.
2001.gada decembris. Argentīnu pārņēmusi visdziļākā krīze valsts vēsturē. Valsts jau ir recesijā kopš 1998.gada. Prezidents tiek piespiests atkāpties no amata. Grautiņi un piketi notiek visā valsts teritorijā. Neviens nevar izņemt no bankas vairāk par 200 dolāriem nedēļā. Bezdarba līmenis ir aptuveni 20%.
2003.gada decembris. Mēs sākam runāt par Argentīnas brīnumu. IKP pieaug par 8.2%. Ir ievēlēts jaunais prezidents un nodrošināta institucionāla stabilitāte. Par spīti devalvācijai inflācija ir ideālā līmenī – 3.7% . Bezdarba līmenis krītas līdz 15%.
Tagad es gribu dalīties ar jums dažos secinājumos, kas man ienāca prātā, pirms mēs piedzīvojām krīzi.
Pirmkārt, optimisms. Argentīnas tauta (gan uzņēmēji, gan ģimenes) un valdība pieradīja, ka mēs varam būt optimisti arī šādos kritiskos posmos. Protams, Argentīnas krīze bija viena no visdziļākajām ekonomikas krīzēm mūsu valsts vēsturē. Piemēram, Argentīna samazināja un pagarināja aizdevumu atmaksāšanu (default) par 81 miljardu ASV dolāru!
Otrkārt, Argentīna izgāja no krīzes daudz ātrāk un veiksmīgāk (tomēr process vēl nav beidzies ), nekā prognozēja eksperti. Tāpēc kāds no viņiem raksturoja Argentīnas iziešanu no krīzes kā Nike efektu (ar to domājot firmas zīmi): īss un krass kritums, ātrs un stabils kāpums.
Domāju, ka no tā var gūt mācību gan politiķi, gan SVF, gan uzņēmēji, gan finanšu tirgu dalībnieki, gan prese. Par to ir daudz rakstīts, un pašlaik es minēšu tikai to, kas, manuprāt, deva Argentīnai iespēju atgūties no krīzes: starp tūkstoš kļūdām valdība tieši, un reizēm arī efektīvi, reaģēja uz divām no galvenajām Argentīnas grūtībām:
a) Konkurētspējas ierobežojums: ar devalvāciju Argentīna ieguva nepieciešamo un, varu sacīt, pareizo, monetāro ietvaru, lai veicinātu industrializāciju, importa aizstāšanu un izmaksu samazināšanu.
b) Parādu piramīda: Argentīnas maksātnespējas krīze tika segta ne tikai no tautas, bet arī no spekulantu kabatām. Un diemžēl arī no ārzemju pensionāru kabatām – ar to neviens nevar lepoties.
Šādu mērķu sasniegšanas process, protams, bija ļoti sāpīgs. Divpadsmit mēnešus pēc devalvācijas un maksātnespējas pasludināšanas (2002.gada decembrī) inflācija pieauga līdz 41%, nomināla devalvācija bija aptuveni 75%, IKP kritās par 10,9%, bezdarba līmenis paaugstinājās. Tomēr iepriekšminētie risinājumi (konkurētspējas, kapacitātes uzlabošana un parādu piramīdas likvidēšana) drīz sāka atmaksāties.
Taču vai devalvācija un maksātnespēja tiešām kļuva par atslēgu, kas ļāva iziet no krīzes? To ir grūti pateikt, jo bija citas iespējas, tomēr valūtas kurss noteikti bija nereāls un ārzemju parāds bija nepanesams. Kāda tad bija šī atslēga iziešanai no krīzes? Valdība ļoti dziļi un pozitīvi izmainīja savu attieksmi pret tautu (diemžēl tik labas attiecības šobrīd nepastāv).
Proti, ekonomikas plāna izstrādāšanai valdībā bija gan lemt spējīgi, gan uzticīgi cilvēki:
- Argentīna izgāja no politiskās krīzes ļoti ātri, tomēr ļoti dramatiski. 2001.gada decembrī divu nedēļu laikā prezidenta amatu ieņēma 5 cilvēki viens pēc otrā! Visbeidzot pēdējais - Duhalde - bija cilvēks ar lielu varu gan valstī, gan reģionos. Visiem bija pilnīgi skaidrs, ka ekonomisko krīzi nevarēja risināt sarežģītā politiskās spēles laukumā.
- Argentīnas prezidents izvēlējās Roberto Lavanju, kurš neapšaubāmi kļuva par vislabāko ekonomikas ministru Argentīnas vēsturē. Būdams kautrīgs, nopietns, izglītots un vispirms apdomīgs cilvēks, viņš ļoti ātri saņēma no tautas un investoriem to, ko visi citi zaudēja: uzticība. Un ar uzticību, pacietību.
- SVF palika malā. Argentīnas izvešana no krīzes netiek minēta veiksmīgāko SVF darbu vidū. Attiecības starp valdība un SVF pakāpeniski pasliktinājās. Taču vispirms SVF nesaņēma tautas uzticību. Tas viss beidzās ar to, ka Argentīna pasludināja neatkarību no SVF pēc tam, kad tā bija pilnā mērā atmaksājusi visu aizdevumu, ko valsts bija saņēmusi no SVF 2005. gadā. Ir skaidrs, ka SVF jau deviņdesmitajos gados brīdināja par Argentīnas problēmām. Taču skaidrs ir arī tas, ka ar brīdinājumiem vien nepietiek, kamēr ierēdņi turpina saņemt vieglu naudu no ārzemēm. Viens no populārākiem ekonomistiem, Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics ļoti asi kritizēja SVF par Argentīnas krīzi. Viņš vainoja SVF tāpēc, kas tas pieprasīja fiskālu taupību un kļūdaini lika saprast, ka ar to valdība varētu atgūt uzticību. Stiglics teica: “Turklāt skaitļi SVF programmā bija fikcija.” “Jebkurš ekonomists būtu prognozējis, ka uz izdevumu samazināšanu orientēta politika izraisītu ekonomiskās darbības palēnināšanos, un budžeta mērķi netiktu sasniegti. Nemaz nerunājot par to, ka SVF programma neizpildīja savas saistības. Uzticību var reti atjaunot, kad ekonomikā sākas dziļa recesija un bezdarbs sasniedz divciparu skaitli.” [But the numbers in the IMF programme were fiction”. “Any economist would have predicted that contractionary policies would incite slowdown, and that budget targets would not be met. Needless to say, the IMF programme did not fulfil its commitments. Confidence is seldom restored as an economy goes into a deep recession and double-digit unemployment.”]
2007.gada decembris. IKP atkal pieauga līdz 8.7% (piekto reizi pēc kārtas). Bezdarba līmenis ir 8,7%. Tomēr vēl ir arī slikti rādītāji, kas saistīti ar korupciju, inflāciju un bagātības sadali.
Īsumā varam sacīt, ka Argentīnas izēšanas modelis bija kokteilis ar daudzām sastāvdaļām: lauksaimniecības un rūpniecības konkurētspējas atjaunošana, parādu atvieglošana, politiskās uzticības uzlabošana, un arī veiksme: preču starptautisko cenu paaugstināšanās. Tika īstenotas ne tikai īstermiņa izmaiņas (piemēram, budžeta finansējums), bet arī ir politiskas un ekonomiskas strukturālas reformas, kas neļāva skaidri saskatīt laimīgo burbuli. Lavanja reiz teica: "Mācība ir tā, ka mums jāpievērš uzmanība burbuļiem". "Akcijas, kompānijas un valstis ir daļa no viena un tā paša fenomena. Argentīna varbūt ir labākais valsts piemērs.”
