Jūrmalnieks Aleksis Babuškins vada vienu no Kijevas lielākajiem arhitektu birojiem un sapņo par debesskrāpjiem.
73.5 metri — tas ir maksimālais ēku augstums Kijevā, kam šobrīd ir izstrādāta normatīvā bāze. Augstākām ēkām jāgatavo individuāli noteikumi. «Šie normatīvi ir izstrādāti padomju laikos, 70. gados. Kā var mūsdienās dzīvot vecos rāmjos?» — neizprot arhitektu biroja S. Babuškin direktors Aleksis Babuškins. «Manas ambīcijas ir augstākas par 73.5 metriem,» viņš saka.
Arhitektu biroja S. Babuškin kontā jau ir vairākas augstceltnes — līdz šim augstākā ēka Kijevā, 34 stāvus augstais tirdzniecības un biroju komplekss Bura, 33 stāvu dzīvojamais komplekss Sudraba brīze u.c.. Biroja plānos ir 86 stāvus augstas ēkas Dņepras kreisajā krastā, projekta izstrādē sadarbojoties ar Šanhajas projektēšanas institūta speciālistiem.
«Mūsu birojs no citiem atšķiras ar ambiciozitāti. Projektējam lielus objektus, kas nesaplūst ar pelēko masu un paliek atmiņā, kaut arī sākumā daudzi tos nepieņem. Plašs vēriens — tas ir mūsu rokraksts,» stāsta biroja direktors. «Tas nav mūsu pašmērķis — kādu izaicināt, mēs vienkārši mēģinām iet vienā solī ar mūsdienu tehnoloģijām un uzskatām, ka augstceltnes ir neatņemama modernu lielpilsētu sastāvdaļa, pilsētas un valsts attīstības rādītājs. Mūsu birojs visu laiku ir atbalstījis augstceltņu būvniecību.»
Var uzbūvēt kalnu
Pilsētā ir jābūt dominantēm, kas piesaista aci, uzskata arhitekts. «Ja viss ir vienā neatšķiramā masā, tas nav interesanti un apgrūtina arī orientēšanos pilsētā. Ja neatrodas vietā, kur var redzēt panorāmu, cilvēki uztver arhitektūru līdz septītajam stāvam. Līdz šim līmenim svarīgas ir detaļas, bet skatoties plašāk — apvāršņa līnija. Augšā tu saproti, kur atrodies un kas tevi aptver. Visu laiku dzīvojot apakšā, nevar redzēt, kas ir tālāk.»
Īstu augstceltņu Ukrainā vēl nav, atzīst A. Babuškins. «Bet agri vai vēlu mēs pie tā nonāksim. Pagaidām esam nolaidušies uz zemes, krīze neļauj attīstīties arī arhitektūrai, daudzi projekti ir iesaldēti. Taču tas pasaulē ir jau piedzīvots ne vienu reizi vien. Piemēram, 492 metrus augstais Šanhajas Pasaules finanšu centrs, kas ir otra augstākā ēka pasaulē, tika ieplānots jau 1997. gadā, bet Āzijas finanšu krīzes dēļ deviņdesmito gadu beigās to atklāja tikai pērn. Visas problēmas ir pārejošas.»
Cilvēks vienmēr ir tiecies uz augšu, — tā Aleksis skaidro savu aizrautību ar augstceltnēm. «Ne velti cilvēki jau izsenis pieejamajās kalnu virsotnēs ir būvējuši pilis vai vismaz būdiņas. Toreiz kalns palīdzēja cilvēkiem tikt augstāk. Ar šodienas tehnoloģijām cilvēks kalnu var uzbūvēt pats, bet mūsu dabā ir un paliek tiekties pēc kaut kā nesasniedzama. Domāju, ka arhitektūrai vajadzētu mācīt cilvēkiem tieksmi uz augšu un uz priekšu. Tieksmē uz augstu mērķi tu pakāpsies augstāk pat tad, ja to nesasniegsi.»
Izpeldēja
Ukrainā Aleksis nonācis pēc vidusskolas absolvēšanas 1998. gadā, pateicoties savam tēvam, tolaik Kijevas pilsētas galvenajam arhitektam Sergejam Babuškinam. «Mēs nedzīvojām kopā, bet es vienmēr esmu ar savu tēvu lepojies. Viņš man ir bijis paraugs, uz ko tiekties. Tēvs atbrauca uz manu izlaidumu un aicināja braukt uz Kijevu mācīties arhitektūru. Es ilgi nedomāju.»
Sākumā gan jaunajam studentam licies, ka ir iemests jūrā, no kuras jāizpeld paša spēkiem. «Toreiz šī valsts bija pavisam citāda nekā tagad, jutos kā atgriezies Padomju Savienībā. Tēvs bija ļoti aizņemts un īpašu uzmanību man nepievērsa. Pirmais iespaids bija pati Arhitektūras fakultāte, ko varētu salīdzināt ar kurpnieku bez kurpēm, jo ziemā tur bija ļoti auksti, vasarā karsti. Tiem laikiem modernā ēka tika veidota ar augšējo dabisko apgaismojumu un nepārdomātu ventilāciju, kas izraisīja milzīgus siltuma zudumus.»
Viss jaunais ir grūts, taču nedrīkst padoties, — tāda mācība Aleksim palikusi no studiju laikiem. «Arī pateikt, vai darbs ir piemērots vai nav, var tikai tad, kad esi sapratis, kas tas īsti ir. Viss svešais ar laiku kļūst pazīstams.»
Kopā ar Fosteru
Aleksim nebija jāmācās tikai no grāmatām. Jau studiju gados viņš pamazām arvien vairāk iesaistījies praktiskajā projektu izstrādē, priecājoties redzēt, kā viņa zīmētās līnijas izskatās gatavās ēkās. «Man galvenais gandarījums arhitekta profesijā ir redzēt savas domas materializāciju pēc tam, kad esi ilgi strādājis pie kaut kā šķietami netaustāma, kas kļuvis visiem redzams. Katra ēka ir kā izlolots bērns.»
Aleksis Babuškins ir piedalījies vairāku lielu objektu projektēšanā, kas jau kļuvuši par Kijevas simboliem. «Šobrīd Kijevas centrā būvē piecstāvu tirdzniecības centru, ko es no pirmajām līnijām sāku projektēt jau trešajā kursā. Pašlaik finiša stadijā ir arī tirdzniecības centrs uz Kijevas robežas, ko projektēju kopā ar kolēģi. Tas bija gan sarežģīts laukums, gan pasūtītājs,» atceras arhitekts.
«Mašīnu novietni ieplānojām uz tirdzniecības centra jumta, uzbrauktuvi veidojot pēc vidējās statistiskās mašīnas parametriem. Pasūtītājs vēlējas to izmēģināt, tomēr ar savu Rolls-Royce Phantom nebija varējis tur izgriezties, saskrāpēja mašīnu un lika visu pārtaisīt.»
Kā neatsveramu pieredzi Aleksis Babuškins atceras darbu 2003. gadā pie objekta, kura tapšanai viens no pasūtītājiem bija piesaistījis arī pasaulslaveno arhitektu lordu Normanu Fosteru. «Tā bija pirmā reize, kad viņš bija ieradies kādā postpadomju zemē, bet es savukārt tikko universitātē biju kārtojis eksāmenu par Fosteru.»
Tas bija darbs pie kādas viesnīcas un biroju ēkas projektēšanas Kijevas centrā. «Mums bija iespēja pastrādāt arī Normana Fostera birojā Londonā, kas dod darbu gandrīz 500 arhitektiem. Daļa no viņiem Fosteru pat sejā nav redzējuši, bet mēs strādājām ar viņu plecu pie pleca. Šī klātbūtne atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu. Diemžēl projekts tā arī netika realizēts nesaskaņu dēļ pilsētas vadībā, un paredzētajā vietā joprojām ir tukšums. Citās pilsētās katrs Fostera objekts kļūst par kulta ēku, bet Kijevā to tā neuztvēra.»
Mašīnas vadībā
Desmit gadu laikā no zīmuļu asināšanas Aleksis Babuškins pakāpeniski ir nonācis līdz procesu vadībai. Jau divus gadus viņš ir direktors birojam, kura štatā ir aptuveni 100 cilvēki, no kuriem 20-25 ir arhitekti. «Šobrīd zīmuli vairs rokās neturu, vairāk nodarbojos ar administrēšanu — organizēju darbus, risinu sarunas ar pasūtītājiem. Tomēr pārzinu visas projektēšanas detaļas, zinu, kādā stadijā ir darbs pie katra objekta, kādas ir risināmās problēmas.»
Augušam kopā ar biroja arhitektiem ir vieglāk iejusties viņu darba problēmās un pat laikus tās novērst, piemēram, pamanīt, kad cilvēks ir pārstrādājies, palīdzēt viņam, sadalīt darbus, stāsta direktors. «Birojam ir spēcīgs līderis, mans tēvs, kā arī jauni un talantīgi arhitekti, kuri attīstībā gūst enerģiju un visu laiku tiecas uz priekšu, tāpat mums ir arī pieredzējusi inženieru un konstruktoru nodaļa. Katrs pilda savu funkciju.
Uzskatu, ka labs kolektīvs ir ļoti svarīgs, jo viens pats reti kad var sasniegt lielus mērķus. Jāspēj savākt labu komandu un novērtēt spēkus, ievirzot katru tajā nišā, kurā viņš vislabāk var pašrealizēties, dodot savu ieguldījumu kopīgajā projektā. Savā ziņā katrs ir viena detaļa šajā mašīnā, taču bez šīs detaļas tā pabraukt nevarēs.»
Ar slāvisku atvērtību
Aleksis atzīst, ka tēva uzvārds viņam bieži vien ir traucējis. «Izjutu to kā psiholoģisku spiedienu, kura dēļ man nācās vairāk piepūlēties. Universitātē sākumā teicu, ka tā ir vienkārši uzvārdu sakritība.»
Tomēr uzņēmuma vadībā viņš nonācis pats sava darba un personisko īpašību dēļ, uzskata Aleksis. «Esmu pārliecināts, ka mani uzņēma labi tāpēc, ka esmu atklāts un neuzskatu sevi ne par ko sevišķu. Es neuzstādīju mērķi kādam kaut ko pierādīt. Mākslota uzvedība nepalīdzēs. Ir jābūt pašam sev,» pauž Aleksis Babuškins, kā savas raksturīgākās īpašības minot prasmi atrast kopīgu valodu, atklātību, godīgumu un cieņu gan pret kolēģiem, gan partneriem.
«Pašlaik mans mērķis ir likt lietā savas spējas, lai efektīvi vadītu un attīstītu mūsu uzņēmumu.Tomēr nepieļauju domu, ka varētu neatgriezties Latvijā. Gribu gūt vadības pieredzi te un tad to izmantot savā valstī. Arhitektūra ir gan māksla, gan bizness, gan sabiedriskās attiecības. Ja tu esi to apguvis, tad vari strādāt daudzās sfērās.»
Kijevā Aleksis brauc ar auto, kam priekšā ir vēstniecības uzdāvinātais Latvijas karodziņš. Viņš ir arī cilvēks, kurš mudina Ukrainā dzīvojošos latviešus turēties kopā. «Mēs, latvieši Kijevā, pārsvarā gados jauni uzņēmēji, cenšamies regulāri satikties. Parasti latvieši ir vairāk uz sevi vērsti. Manuprāt, mums jāpamācās no slāviem lielāka atvērtība un gatavība izpalīdzēt cits citam.»
Vizītkarte
Aleksis Babuškins
Kijevas arhitektu biroja S. Babuškin direktors
Dzimis 1979. gadā Cēsīs, audzis Jūrmalā
Izglītība Kijevas Nacionālā arhitektūras un celtniecības universitāte
Intereses sports, ceļošana
Latvija var — televīzijā
Tikšanās ar Latvija var varoņiem — katru pirmdienu Latvijas televīzijas 1. programmā plkst. 22:15, ar atkārtojumu otrdienās plkst. 14:20.
20. aprīlī — osteorefleksoterapijas metodes atklājējs, Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta profesors Georgs Jankovskis.
27. aprīlī — gāzbetona rūpnīcu Aeroc izveidotājs Jāzeps Paplavskis.
4. maijā — Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs Andrejs Ērglis.