Vajag rīkoties atbilstoši likumam, nevis likumu pielāgot situācijai, un tā attiecas arī uz teritoriālo plānojumu. Tā intervijā laikrakstam Dienas bizness uzsver Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, norādot, ka Rīgas ostas plānojums nevar būt kā balta lapa.
Satversmes tiesa ir aizliegusi īstenot Rīgas pilsētas attīstības plānu ostas teritorijā. Kāpēc īsti tika uzskatīts, ka šā plāna realizācijas gadījumā netiks ievērota Satversme?
Ar šo spriedumu nav aizliegts attīstīt Rīgas ostu. Tajā ir teikts, ka Rīgas teritorijas plānā tā daļa, kas attiecas uz brīvostas teritoriju, un kuras izmantošana pēc būtības atšķiras no esošās situācijas, nedrīkst stāties spēkā. Un tam ir savi iemesli. Izskatot šo lietu, tika konstatēts, ka Rīgas pašvaldība, pieņemot šos saistošos noteikumus, izdarīja trīs būtiskus procesuālus pārkāpumus, kuru dēļ tie nedrīkstēja tikt pieņemti. Pirmie divi no tiem ir saistīti ar stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējumu. Pilsētas teritorijas plānojumā šis novērtējums tieši attiecībā uz ostas teritoriju nav veikts, un to var secināt no Vides pārraudzības valsts inspekcijas atzinuma, kur ir skaidri pateikts, ka diemžēl ir tikai iezīmēta ostas teritorija, bet nav noteikts nekas sīkāk. Tika arī pieļauts, ka šis novērtējums tiks iekļauts Rīgas ostas attīstības programmā, taču likumdošana nepieļauj to darīt. Jebkuras ostas attīstības programma nav ārējais normatīvais akts, bet trešajām personām ir saistoši tikai ārējie normatīvie akti. Piemēram, būvatļaujas var tikt izsniegtas tikai saskaņā ar teritorijas plānojumu, nevis ostas attīstības programu. Protams, ja otsas teritorijā tiks būvēta, piemēram, kāda rūpnīca, būs jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, taču ir jābūt arī kopējam strātēģiskajam ietekmes uz vidi novērtējumam.
Otrs pārkāpums saistās ar to, ka Rīgas osta robežojas ar teritorijām, kas ietilpst Nature 2000. Šādā situācijā saistībā ar divām ES direktīvām obligāti ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, bet tas nebija izdarīts, un tas jau draudētu ar lielām soda naudas summām Latvijas valstij.
Bet, treškārt, galīgā plāna redakcija tā arī netika iedota Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, bet tas bija obligāti jādara.
Rīgas dome uzsver, ka vēl pilnīgāk ietekmes uz vidi vērtējumu izstrādāt vienkārši nav bijis iespējams, jo nav zināms, kurš objekts kurā vietā atradīsies. Vai tādējādi nebūtu racionālāk, ja ietekmes uz vidi novērtējums tiktu veikts katram konkrētajam objektam, nevis visai teritorijai?
Pilsēta izstrādā savas teritorijas plānojumu turpmākajiem 12 gadiem, un tajā ir konkrēti iezīmēts, kur atradīsies parks, kur — notiks būvniecība utt. Ir sīks zonējums, konkrēti norādot, kurā vietā, ko ir atļauts būvēt. Tas ir būtiski, lai cilvēki zinātu, uz ko varēs paļauties 12 gadus uz priekšu, lai gan iedzīvotāji, gan arī uzņēmēji zinātu, kā plānot savu darbību. Savukārt ostas teritorija ir kā balta lapa. Respektīvi, tiek paņemta parasta balta lapa un pateikts — ziniet, tā būs mūsu osta. Tas nozīmē, ka jebkurā vietā šajā plānojumā jūs varat iebūvēt jebkādu objektu, sākot ar termināli un beidzot ar veikalu. Ja iedzīvotājam, kurš dzīvo tikai 30 metrus tālāk no šādas teritorijas dod iespēju izteikt viedokli ar šādu teritorijas plānu… Viņš taču vispār nezina, kas tur būs. Savukārt uzņēmējam, kurš grib attīstīties uz strādāt ostā, ir jāiet uz ostu un jāprasa — kāda jums ir attīstības programma, bet tur skanētu atbilde — mums tā vēl nav apstiprināta. Tad sāktos skatīšanās, kāds uzņēmējs ir atnācies, kurš konkrēti zemes stūrītis viņam ir iepaticies.
Normālā situācijā būtu jānorāda — šajā vietā varēs taisīt sauso kravu termināļus, šajā — konteineru termināļus utt. Tas ir nepieciešams kaut vai tāpēc, lai uzņēmējs saprastu, kādā virzienā viņš var attīstīties, uz ko viņš var cerēt. Nav laba prakse, ja zem viena izmantošanas nolūka «apakšā» var salikt 20 sīkākus veidus, turklāt iepriekš to pat nenorādot plānā.
Vai uzskatāt, ka šāda pieeja ir sava veida augsne korupcijai?
No manas kā tiesneša puses būtu pārspīlēti teikt, ka tā ir augsne korupcijai. Rīgas osta jau neattīstas, atbilstoši savām iegribām, bet gan ostas padomes apstiprinātai attīstības programmai, un tur jau nu vajadzētu būt ieskicētam, kur, kam jāatrodas. Taču, ziniet, Latvijā diemžēl ir ļoti slikta prakse, ka teritorija tiek «piegriezta» tā kā «vajag». Reizēm teritorija tiek izslēgta no ostas robežēm, un to pēc tam ir iespējams noprivatizēt, reizēm pati ostas teritorija var tikt paplānota mazliet citādāk… Tāpēc mani nedaudz izbrīnīja tas, ka tiesas sēdē ostas pārstāvis Vladimirs Makarovs un Rīgas domes pārstāvji uzstājoties teica — atvainojiet, tajās teritorijās, kur ir mainījies zonējums, nekas jauns nav sākts, jo tur kaut ko jaunu sākt nemaz nedrīkst. Gan ostas, gan arī domes pārstāvji tiesā teica, ka tur neko nav uzsākts darīt. Taču aizdomas ir par Kundziņsalas ziemeļiem, kur ir kaut kādi plāni attiecībā uz kādu termināli.
Tajā pašā laikā Rīgas dome uzsver, ka ir jāapzina tās izsniegtās būvatļaujas, kuras var nākties anulēt…
Tādas nedrīkstētu būt. Rīgas domes pārstāvis, kad tiesa viņam uzdeva jautājumu šajā sakarā, atbildēja, ka neviens no būvobjektiem nav jauna grandioza būvniecība, ka visur runa ir par jau esošo būvju remontu, renovāciju, ka nav papildu draudu radīšana videi. Vienīgi Makarova kungs pieminēja par Kundziņsalas ziemeļu daļu, kur ir noslēgts zemes nomas līgums ar lielu starptautisku kompāniju par jaunu konteineru termināļa būvniecību vairākās kārtās. Šobrīd šī kompānija gatavo pieteikumu, lai saņemtu tehniskos noteikumus, lai tā vispār kaut ko varētu sākt darīt. Tiesai bija pārliecība, ka nekas jauns nav sākts. Varbūt mēs varētu teikt, ka kāds jau ir sācis kaut ko sarunāt šajā sakarā, varbūt ir ieguldījis kādus līdzekļus — tas, protams, ir jāskatās. Ja kādam ir jārēķina zaudējumus, tad lai atrēķina tos no tām amatpersonām, kas ļāva pieņemt likumdošanai neatbilstošu teritorijas plānojumu.
Domes pārstāvji ir izteikušies, ka būs vajadzīgi apmēram pāris gadi, lai apstiprinātu jaunu plānu. Vai pieļaujat iespēju, ka faktiski «jaunos vāciņos» varētu tikt ielikts tas pats plāns, un tas arī tiktu apstiprināts?
Ja visas pilsētas plāna izstrādei vajadzēja trīs gadus, tad es šaubos, ka Rīgas ostas teritorijai ir vajadzīgs tik ilgs laiks, it īpaši jau rēķinot, ka liela šā plāna sadaļa ir gatava jau šodien. Svarīgākais ir tas, lai atbildīgās institūcijas dotu savu atzinumu par šo plānu, lai būtu stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums. Ja tas viss būs, ja viss būs kārtībā, tad ir pilnīgi iespējams, ka tiek pieņemts plāns šādā pat redakcijā. Vienīgi es šaubos, vai tik vienkārši tiks pieļauts, ka atkal viena liela teritorija kartē tiek iekrāsota vienā krāsā bez sīkākiem paskaidrojumiem bz kāda plāna uz 12 gadiem.
Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers ir norādījis, ka «šobrīd esam nonākuši absurdā situācijā, jo ST lēmumu apstrīdēt nevar, tāpēc būs jādomā par izmaiņām attiecīgajos likumos vai pat Satversmes grozījumiem»…
Protams, tie, kas ir koalīcijā, ja vien savāc vajadzīgo balsu skaitu, var mainīt arī Satversmi. Taču es domāju, ka valsts pamatlikums ir likums, kuru nevar grozīt tāpēc, ka vainu nu biznesā ir kādas problēmas, vai arī kāds ir pārkāpis likumu. Vajadzētu rīkoties atbilstoši likumam, atbilstoši tam pieņemt teritorijas plānojumu, nevis pielāgot likumu situācijai. Ir sajūta, ka dažām amatpersonām šķiet, ka teritorijas plānojums ir tāds kā apgrūtinoss papīrs, turklāt pašvaldībai. Tam jābūt dokumentam, kurā ir apvienotas biznesa, ekonomikas, valsts un iedzīvotāju intereses. Taču attieksme no pašvaldības puses vairāk ir šāda — likumdošana prasa, lai tāds papīrītis būtu, bet tas mums apgrūtina dzīvi, un ir ļoti žēl, ka dažādas prasības Eiropas un vietējos dokumentos tomēr ir jāievēro. Varbūt reizēm lielas naudas dēļ šo «papīrīti» izdodas apiet, bet vēl jau ir tiesa, kas pasaka — ziniet, likums ir jāievēro. Es pieļauju domu, ka teritorijas plānošanas likumā kaut ko varētu grozīt, risinājumi ir visādi, bet nedomāju, ka tāpēc ir jāgroza Satversme. Ātrāk gan būtu, ja Rīgas pilsēta pieņemtu plānojumu, atbilstoši likumam.
Ne mazums pārmetumu izpelnījies ir arī kāds cits Satversmes tiesas lēmums — tas aizliedz veikt apbūvi vietās, kur pastāv applūšanas draudi kaut reizi 100 gados. Kāpēc tika pieņemts šāds lēmums?
Tas par 100 gadiem ir rakstīts Aizsargjoslas likumā. Ir divi šādi spriedumi — par Garkalni un Ādažiem. Garkalnes pašvaldība pati pieļāva kļūdu, nosakot aizsargjoslu 300 metru garumā, taču ļaujot tur būvēties. Bet aizsargjoslā apbūve nav atļauta. Jāpiebilst, ka pati pašvaldība varēja noteikt mazāku aizsargjoslu, kas ir ne mazāka par 10 metriem no ezera krasta. Savukārt Ādažu teritorijas plānojuma gadījumā ir pasperts viens solis tālāk — viņi noteica kā aizsargjoslu nevis visu applūstošo teritoriju, bet tikai 50 metru garumā. Tiesas spriedumā uzmanība ir vērsta uz to, lai pašvaldības skatītos ne tikai uz vienu likumā ierakstīto normu, bet arī to, kāpēc vispār aizsargjosla tiek noteikta. Tāpat pašvaldībām ir jāskatās, vai tajās nav teritorijas, kas applūst nevis reizi 100 gados, bet gan regulāri. Svarīgi, lai aizsargjosla tiktu reāli sargāta.
Šobrīd Rīgā tiek realizēts viens no Latvijas būvniecības megaprojektiem — Dienvidu tilts, bet nākotnē plānots izveidot Ziemeļu koridoru. Vai, atbilstoši Satversmes tiesas lēmumam, arī šī būves sanāk nelikumīgas?
Likums paredz , ka pilsētas teritorijā aizargjoslai gar krastu ir jābūt 10 metriem. Ne Ziemeļu koridoram, ne arī Dienvidu tiltam, manuprāt… Vai tad šie objekti iet cauri kādām aizsargjoslām? Ja uz attiecīgo vietu attiecas Aizsargjoslas likums, tad izņēmumu var izdarīt tikai ar citu likumu.
Tātad katrai šāda veida būvei ir jāpieņem atsevišķs likums?
Ir iespējams pieņemt atsevišķu likumu konkrētai būvei. Neesmu vides speciālists un nevaru pateikt konkrētos plānojumus, bet man šķiet, ka likumdošanā ir skaidri pateikts, ka attiecībā uz aizsargjoslām intereses ir jālīdzsvaro. Nevar būt vides konservācija tādā līmeni, kādā bija pirmatnējos laikos. Jautājums ir par to, kurā vietā nevajag rīkoties nedraudzīgi videi, bet kurā to drīkst darīt. Es uzskatu, ka vismaz tajās teritorijās, kas regulāri applūst katru gadu, vispār būtu jāaizliedz būvēt. Tāpat iespējams, ka vietās, kas applūst reizi 50 vai 100 gados, vajadzētu noteikt, ka tur būvēt drīkst tikai uz pāļiem, kā tas ir, piemēram, Zviedrijā.
Nedomāju, ka lielie projekti ir apdraudēti tāpēc, ka likumā ir attiecīgā norma. Taču, kamēr vien likumā kāda norma ir, to pārkāpt nedrīkst.
Un tomēr — pieņemot, ka Dienvidu tilta balsti jau ir sabūvēti aizsargjoslā un speciāla likuma, kas to atļautu darīt nav, vai šādā situācijā to drīkstēs nodot ekspluatācijā?
Ziniet, es drīzāk šo jautājumu pāradresētu Vides ministrijai.
Bet kāda šajā sakarā ir situācija jūsu skatījumā?
Būtu pārsteidzīgi man kaut ko šobrīd teikt — ja nu kāds pie mums vēršas par šo jautājumu. Turklāt es tīri juridiski korekti atbildēt pašreiz nevaru.
Vai, jūsuprāt, lēmumi, kas skar jautājumus, kur ko drīkst vai nedrīkst attīstīt, vispār būtu jāskata Satversmes tiesai?
To, drīkst vai nedrīkst būvēt, protams, nosaka administratīvie akti, un tie attiecas uz Administratīvo tiesu. Attiecībā uz teritorijas plānojumiem es šo slodzi ļoti labprāt nodotu Administratīvajai tiesai, jo pēc būtības jau tiek vērtēts, vai pašvaldības ievēro procedūru. Taču, kamēr teritorijas plānojumi tiek apstiprināti ar saistošajiem noteikumiem, tie ir ārējie normatīvie akti, kas attiecas uz jebkuru iedzīvotāju šajā valstī, un tikmēr to skatīšana notiek pie mums. Es neteiktu, ka man tas patīk. Man vienīgi ir prieks par to, ka, pateicoties šīm lietām par teritoriālajiem plānojumiem, beidzot rodas sapratne, ka šis plānojums ir nopietns dokuments, kas arī ir jāpieņem, atbilstoši likumdošanai.
Vai nepieļaujat iespēju, ka atsevišķos gadījumos ir mēģinājumi iesaistīt Satversmes tiesu vai nu ekonomiskās konkurences, vai arī politiskajās cīņās?
Es nezinu, kas aiz kura stāv, nezinu, kurš ko pārstāv. Mēs tikai baumu līmenī varam teikt, ka kāds par kaut ko interesējas. Satversmes tiesa, šobrīd skatot lietas, cenšas ignorēt jebkuru šāda veida baumu par to, kas aiz kura stāv. Man šķiet, ka šo ekonomisko ieinteresētību šobrīd mēģina piesaukt. Ja vispārējās jurisdikcijas tiesa kādam ir nolēmusi par sliktu, viņš saka – tiesnesis ir uzpirkts. Arī attiecībā uz nupat runāto ir tā, ka noteikti cilvēki ir strādājuši ne saskaņā ar likumu, tiesa nosaka, ka likums nav ievērots, un vainīga rezultātā sanāk tiesa.
Domājot par šo visu, man prātā ienāca kāda interesanta doma — vai tiešām ir iespējams likumpārkāpums pie zināmas naudas summas? Piemēram, vai tiešām ir tā, ka par 100 latiem likumu nedrīkst pārkāpt, bet par miljonu — drīkst?
Pie miljona risks sāk attaisnoties?
Jūs to tagad vērtējat no Rīgas domes pozīcijām? Es vērtēju no tiesiskās pozīcijas, ar domu, vai likumā varētu ierakstīt šādu normu — par lielām naudas summām likumu var nedaudz pārkāpt. Ja tā izdarītu, es Rīgas domei varētu teikt — ziniet, Satversmes tiesa ar tik lielām summām kā miljons neoperē, tāpēc mēs īsti nesapratām lietas būtību — ir vai nav likumpārkāpums. Joks, protams!
Vai esat izjutis kāda veida politisku spiedienu savā darbā?
Nē! Man šķiet, ka baidās kaut ko tādu darīt. Tie daži gadījumi, kas Satversmes tiesā šajā jomā ir bijuši, uzreiz ir izskanējuši publiski. Tie cilvēki, kas kaut kā ir mēģinājuši ietekmēt tiesu, uzreiz ir tikuši publiski nosaukti.
