Kādreizējais ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs uzsver: «Latvijai ir pēdējais brīdis ekonomiskajos jautājumos no galēji labējas politikas pagriezties virzienā pa kreisi. No šī brīža situācijas kaut kā ir jātiek laukā!»
Par vienu no Latvijas politikas nezūdošajām vērtībām ir kļuvis vēlētāju balsojums «pret». Pret Saeimas pozīciju, pret valdību. Nav svarīgi, «par» ko nobalsot, galvenais, ka «pret», pret tiem vecajiem – riebīgajiem! Pirms katrām vēlēšanām rodas arvien jaunas partijas, par kurām, kā likums, nobalso ļoti liels vēlētāju skaits. Gadu no gada jaunās partijas sola citu politiku, citus laikus, citas personālijas, citu skatījumu un citas prioritātes. Un pieredze liecina, ka jaunas partijas dibināšana ir «drošs numurs».
Jautājums par orientāciju
Pašlaik uzmanības centrā ir nevalstiskā organizācija Sabiedrība citai politikai, kura maijā grasās pārtapt par pilnasinīgu partiju. Viss būtu loģiski, ja ne viens liels «bet». Tas ir jautājums par politisko orientāciju, kuru stabili politiķi, šķiet, nespēj mainīt vienā dienā tāpat kā «stabils heteroseksuālis» nespēj mainīt savu seksuālo orientāciju. Organizācijas Sabiedrība citai politikai līderis ir kādreizējais ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs, kurš tika izslēgts no Tautas partijas (TP) par «partijas rindu šķelšanu», kā arī bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks. Ņemot vērā šo abu politiķu līdzšinējo piederību izteikti labējam spēkam, organizācijas pirmā publiskā akcija – parakstu vākšana par izmaiņām likumā Par valsts pensijām – daudzos varētu radīt aizdomas par tās «patiesumu». Nenoliedzot šī darba svētīgumu, tā vien gribas jautāt – kādēļ politiķi, kuri savā līdzšinējā darbībā atbalstījuši izteikti labējās ekonomiskās prioritātes, pēkšņi pievērsušies sociālajiem jautājumiem?
Paraksti savākti
Pie Jaunielas 19. nama izkārtojusies gara rinda. Garām suvenīru bodītei, ziedu veikalam, līdz par Doma laukumam. Rit pēdējā diena, kad var parakstīties par izmaiņām Pensiju likumā. Šobrīd jau zināms, ka nepieciešamais parakstu daudzums ir savākts ar uzviju. «Atvainojiet, vai jūs runājat angliski?» man vaicā kāds tūristu pāris, kas saulainajā pēcpusdienā bauda nesteidzīgu pastaigu pa Vecrīgu. Apaļīga kundzīte, ģērbusies gandrīz kā pārgājienam kalnos un bruņojusies ar milzīgu mugursomu un Rīgas karti. Viņai līdzās aptuveni septiņdesmit gadus vecs kungs. «Sakiet, kādēļ šie cilvēki te stāv?» viņš vaicā. Mēģinu skaidrot, ka Latvijas pensionāriem nepietiek ar to, ko viņiem maksā valsts. «Vai viņiem to naudiņu iedos tagad – šajā mājā?» pārvaicā kundzīte. Nelielais Jaunielas ofiss ir pārblīvēts: ar papīriem, ofisa tehniku, galdiem, mapēm. Birojs stāvgrūdām pilns ar vecāka gada gājuma cilvēkiem, daudzi no viņiem vēlas ne vien parakstīties, bet arī paspiest roku tam, kurš beidzot atcerējies par viņu problēmām. Neviļus rodas iespaids, ka Sabiedrība citai politikai, ir uztrāpījusi uz pareizā nerva.
Aigars Štokenbergs no pūļa paslēpies nelielā kabinetā. Viņš «līdz ausīm ir ieracies papīros», tie sakrāmēti uz galda, skapī, salikti rūpīgās kaudzītēs uz krēsla.
«Tikko šeit bija kādreizējais Augstākās tiesas tiesnesis Vamže,» steigā vēl cenšoties pārlūkot e-pastu, saka Aigars Štokenbergs. «Zini, kāda viņam ir pensija – 142 lati un 50 santīmi. Man viņš bija liela autoritāte, kad vēl strādāju par tiesnesi. Viņš bija atnācis parakstīties,» sarunu sāk Aigars Štokenbergs. «Vispār es biju domājis, ka mēs runāsim par ekonomiku.»
Runāsim par visu. Ja nu vienīgi nepieminēsim jūsu attiecības ar Šķēles kungu. Tur laikam viss jau ir pateikts.
Lai Šķēles kungs pats stāsta, ja kaut kas vēl ir sakāms. No manas puses viss ir izrunāts. Man šobrīd ir citas – svarīgākas lietas, kas aizņem ļoti daudz laika.
Parakstu vākšana par izmaiņām pensijas likumā?
Jā. Un šeit ir tik daudz patiesuma, tik daudz dzīvesstāstu. Aizkustinošu. Cilvēki nāk un rāda, cik liela viņiem ir pensija un cik, piemēram, rēķins par dzīvokli. Vakar bija ienācis kāds kungs. Sieva nomira pirms gada, viņš palicis viens mazītiņā vienistabas dzīvoklītī, par kuru jāmaksā 90 lati, savukārt pensija viņam ir 92 lati. Vienistabas dzīvoklis! Mazāku jau vairs nav kur! Es nezinu, kā šie cilvēki spēj «savilkt» galus kopā. Un neviens par to nedomā!
Kāds tad jūs galu galā esat – labēji vai kreisi domājošs politiķis? Tautas partija, kurā līdz šim darbojāties, ekonomiskajos jautājumos bija izteikti labēji domājošs spēks. Turklāt jūs šīs partijas valdībā ieņēmāt ekonomikas ministra posteni.
Savā ekonomiskajā domāšanā vienmēr esmu bijis liberāls, un tas, kas liberālismam līdz šim ir pietrūcis, ir tieši sociālā atbildība. Sociālo problēmu risināšana.
Kādēļ, pildot ekonomikas ministra pienākumus, jūs par sociālajiem jautājumiem tomēr īpaši neiestājāties?
Es biju ekonomikas, nevis labklājības ministrs. Manā kompetencē atradās citas sfēras. Tomēr atsauksim atmiņā kaut vai pagājušā gada aprīli. Jau toreiz es aicināju valdību pārtraukt cinisko, augstprātīgo attieksmi pret sabiedrību, es aicināju pievērsties cilvēkiem, viņu problēmām. Manuprāt, tas lieliski parādīja manu attieksmi pret valstī notiekošo. Starp citu, ja kopumā runājam par valstī notiekošo – no 1997. līdz pat 2006. gadam mūsu attīstība ir bijusi ļoti strauja. Valsts kļuva bagātāka, viss gāja uz augšu. Kas notiek ar sociālajiem slāņiem? Paskatīsimies Džini koeficientu — nevienlīdzība ir augusi par 30%. Igaunijā, piemēram, šis indekss ir samazinājies, Latvijā – palielinājies. Kādēļ? Jo mums nav vidusslāņa, nav normāli nodrošinātu pensionāru, un tajā vainojama ekstrēmi labējā, liberālā politika, kādu visus šos gadus piekopusi Latvijas valdība. Ekstrēmi labējā politika līdz kliņķim ir novedusi gan veselības aprūpes, gan izglītības sistēmu.
Jūs bijāt valdošās partijas sastāvā. Jums jāzina, kādēļ tas tā ir noticis.
Tādēļ, ka nodokļus līdz šim ir maksājuši tikai nabagi. Jebkura nodokļu politika līdz šim ir bijusi vērsta tikai uz to, lai, Dieva dēļ, neliktu bagātajiem maksāt vairāk. Viss, kas notika valstī, viss bijis vērsts vienīgi uz to. Ja jūs man jautājat, vai es esmu liberāls ekonomikā, es atbildu – jā, jo es vēlos, lai nodokļu sistēma tiktu mainīta. Piemēram, samazināt nodokļus uzņēmējdarbībai, palielināt – patēriņam. Tiks bremzēta pirktspēja, samazināsies inflācija. Tāpat es iestātos par diferencētu nodokļu sistēmu: jo lielāki ienākumi, jo lielāki nodokļi.
Vai Tautas partijā nācāt klajā ar kaut ko tik radikālu?
Nevēlos atstāstīt to, kas savulaik tika runāts valdes sēdēs, taču esmu tur piedzīvojis ārkārtīgi smagas diskusijas. Kaut vai runājot par nekustamā īpašuma nodokļiem ekskluzīvajām savrupmājām. Esmu iestājies par nodokļiem tiem zemes gabaliem, kas tiek turēti spekulācijām un tā joprojām. Nezinu, vai šādus uzskatus var saukt par liberāliem vai pat kreisiem, bet tādas nu bija tās manas idejas. Nezinu, vai mani Tautas partijas līdzgaitnieki mani uzskatīja par pārāk liberālu, bet rezultāts ir tāds, ka viņi mani izmeta laukā. O.K.! Mēs vienojāmies Šķēles miskastes nepieminēt... taču arī tas ir stāsts par ekonomiku.
Vēl. Ja atgriežamies pie jautājuma par manu orientāciju ekonomikas jautājumos... 2004. gadā Kalvītis mani uzaicināja par savu padomnieku ekonomikas jautājumos. Tikai kopš šī brīža mēs varam runāt par manu ieiešanu politikā. Līdz tam man principā nebija nekāda sakara nedz ar politiku, nedz ar Tautas partijas aktivitātēm. Un man tiešām pietika ar diviem gadiem, lai saprastu, kas un kā tur notiek! Kad nonācu tur, iekšā, es beidzot sapratu, ko tie cilvēki patiesībā domā. Piemēram, 2005. gads, kad parādījās slepenais inflācijas apkarošanas plāns. Toreiz Šlesers valdības sēdē pateica – nē, mums tāds plāns nav vajadzīgs! Gāzi grīdā! Un man uzreiz kļuva skaidrs, ka nekādas ekonomiskās domāšanas šajā valstī nebūs. Gāzi grīdā, un viss!
Vai uzskatāt, ka politiskais spēks, kuru grasāties dibināt maijā, spēs sabiedrībai piedāvāt ko pragmatiskāku?
Mēs mācāmies no citu partiju kļūdām. Piemēram, Jaunais laiks. Ļoti laba ideja – apkarot korupciju. Nekādu šaubu, tas bija jādara. Bet Jaunajam laikam, piedodiet, bija pārāk maz ko piedāvāt. Nekādas konkrētas programmas, maz ekspertu. Mēs sākam no otra gala: nevācam atpazīstamas sejas, bet gatavojam nopietnu programmu. Un tikai tā ir pareizā lietu kārtība: vispirms saprotama programma un mērķi, pēc tam viss pārējais. Mūsu uzstādījumi ir ļoti vienkārši – likvidēt nenormālo plaisu, kas šobrīd izveidojusies starp bagātajiem un nabagiem, kā arī radikāli uzlabot veselības aizsardzību un izglītības sistēmu. Viss tas, ko labējie nav varējuši izdarīt.
Gadu no gada Latvijā tiek dibinātas jaunas partijas, par kurām vēlētāji nobalso tādēļ vien, ka vecie politiķi savu uzticības kredītu ir izsmēluši. Arī jūs būsiet viena no šādām, jaunajām partijām.
Jā, bet tāda ir situācija valstī. Jo gadu no gada Saeimā tiek ievēlēti politiķi, kuri dzīvo «no vēlēšanām līdz vēlēšanām», pa vidu neko nedarot. Un tas ir galvenais iemesls, kādēļ politikā ir jānāk citiem cilvēkiem.
Vairums politologu norāda, ka šobrīd Latvijā nav vietas jaunām partijām. Ar vecajām jau nevaram tikt galā...
Tas, ka jaunām partijām neesot vietas, ir pilnīgas muļķības. Mēs taču redzam, kas šobrīd notiek ar vecajiem «tēvzemiešiem», Jauno laiku, Tautas partiju. Šīs partijas jūk un brūk, jo sabiedrība tām vienkārši neuzticas. Un politiķi to ļoti labi saprot. Tie, kuri spēlē plakanāku spēli, mēģina vēlētājus atgūt, dibinot jaunas pseidopartijas, vienīgi nedaudz pamainot personālijas, iesaistot vienu otru jaunu seju, izdomājot citus saukļus. Bet pamatā – tā tāda kosmētika vien ir.
Jūsu partija nebūs Tautas partijas atzara «kosmētika»?
Nekādā gadījumā! Turklāt jautājums šobrīd nav par mūsu jaunās partijas nišu, bet par politisko virzienu. Es tiešām uzskatu, ka Latvijai ir pēdējais brīdis no galēji labējas ekonomiskās politikas pagriezties virzienā pa kreisi. No šī brīža situācijas kaut kā ir jātiek laukā. Esam gatavi ieņemt šo virzienu, jo jūtam, ka sabiedrība to vēlas, viņai tas ir nepieciešams. Varat mūs saukt par liberāļiem, par kreisajiem...
Es jūs nekā nesaukšu. Jūs paši definēsiet savu statusu.
Jā, protams, bet ideja no tā nemainīsies – no galēji, pat ekstrēmi labēja liberālisma Latvijai ir jāpagriežas pa kreisi, lai valsts varētu normāli eksistēt.
Latvijā attiecībā uz partiju ir diezgan riskanti lietot apzīmējumu «kreiss». Vēsturiski mums šis jēdziens vairāk asociējas ar orientāciju nacionālajos, nevis ekonomiskajos jautājumos.
Pilnīgi piekrītu, bet par liberālismu Latvijas vēlētāji zina vēl jo mazāk. Es runāju par tādu kreisi orientētu liberālismu, kas gan veicinātu uzņēmējdarbību, gan vienlaicīgi neatstātu novārtā sociālos jautājumus. Mūsu organizācijā, piemēram, ir daudz uzņēmēju, kuri lieliski saprot – ja valsts turpinās tādā garā, tad drīz vien paliks bez darbaspēka. Nebūs normālu skolu, kas varētu radīt kvalificētus speciālistus, nebūs profesionālas veselības aprūpes, nebūs stabilas pabalstu sistēmas. Cilvēki, piedodiet, vienkārši nenodzīvos līdz pensijai. Savukārt tie, kuri nodzīvos, aizbrauks uz ārzemēm. Uzņēmējs, kurš domā ne tikai par šo dienu, bet arī par nākotni, saprot, ka arī viņam būs izdevīgāk, ja valsts beidzot pievērsīsies sociālajām problēmām.
Kādu nišu Latvijas politiskajā spektrā esat gatavi ieņemt?
(Paņem līmlapiņu un uzšvīkā nelielu shēmu). Ja mēs paņemam vienu normālu Eiropas valsti, tad politisko partiju spektrs ir šāds – vienā polā galēji kreisie komunisti, nedaudz uz vidu sociālisti, tālāk sociāldemokrāti. Otrā polā – ultralabējie, vairāk uz vidu konservatīvie, liberāļi. Tas, kur Latvija atrodas šobrīd, ir galēji labējais flangs (ievelk uz līmlapiņas treknu punktu). Uz visiem sociālajiem jautājumiem valdība sabiedrībai atbild: tieciet paši galā! Tālāk! Latvijā vairāk vai mazāk ir aizpildīts arī «kreisais» gals. Bet vidus – pilnīgi tukšs! Tas, ko mēs piedāvājam – ejam nedaudz pa kreisi! Tas nenozīmē nokļūšanu kreisajā flangā pie sociālistiem. Vienkārši dažus soļus. Tajā virzienā, kur pasaulē darbojas desmitiem partiju. Un tad kāds vēl saka, ka Latvijā nav vietas jaunām partijām!?
#1/3
#2/3
