Vistu olu un to produkcijas ražotājs AS Balticovo pērn uzstādīto saules paneļu parka 2 ha platībā augošās zāles pļaušanu uzticējis aitām; šādam risinājumam varētu būt sekotāji, ko vēl vairāk varētu veicināt attiecīga valsts politika.

Tādi secinājumi skanēja diskusijā Saules ganības - iespējas un izaicinājumi Latvijā. Lai arī AS Balticovo ir sava veida celmlauzis tā dēvēto saules ganību īstenošanā, taču citās valstīs aitas jau sen ganoties saules paneļu parkos, nodrošinot dabisku zāles novākšanu, vienlaikus efektīvāk var izmantot zemi, kā arī radīt cilvēku pārtikā izmantojamu produktu.

Vistkopis pērk aitas

„Pērn, īstenojot pašpatēriņa saules paneļu parka izveides ieceri ar jaudu 2,3 MW 2 ha platībā, radās jautājums par to, kā šo teritoriju apkopt, vienlaikus piedāvājumi tās appļaušanai bija salīdzinoši dārgi, tāpēc nonācām pie pasaulē jau zināmas ilgtspējīgas prakses un iniciatīvas – solar grazing jeb saules ganībām, kur saules paneļu parkos ar zāles novākšanu nodarbojas aitas,” par to, kā 3,5 miljonu dējējvistu turētājs, olu lielražotājs nonāca līdz aitām saules paneļu parkā, skaidro AS Balticovo valdes loceklis Toms Auškāps. Viņš atgādināja, ka vislielākais enerģijas patēriņš ir vasarā, kad spīd saule un ir karsts, bet vistu kūtīs ir vajadzīga ventilācija. „Sākotnēji bija doma izmantot ārpakalpojumu, bet, apzinoties pašiem savas iespējas — ir pietiekami liela teritorija ar neizmantotām būvēm, kuras salīdzinoši vienkārši pielāgojamas par aitu novietnēm, ir vetārsti -, nolēmām iegādāties 77 aitas un vienu aunu, tas šobrīd jau ir pārvērties par teju 150 mājdzīvnieku ganāmpulku, un pašu darbinieki pakāpeniski apgūst aitkopības nianses,” stāsta T. Auškāps.

Pagājuši pieci gadi kopš brīža, kad Latvijas Aitu audzētāju asociācijā (LAAA) izvirzīja ambiciozu plānu – 10 gadu laikā desmitkāršot aitu skaitu līdz miljonam.

«Iecerētais šobrīd šķiet neizpildāms, tomēr stratēģijā izpildītie mērķi ir aktuāli joprojām,» Dienas Biznesam pauda LAAA pārstāvis Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē Kaspars Kļaviņš. LAAA iecere, pirms pieciem gadiem rakstot Aitu audzēšanas attīstības stratēģiju Latvijā, bijusi patiešām ambicioza. 2013. gadā Latvijas aitkopjiem kopā bija ap 100 tūkstošiem aitu, bet stratēģija paredzēja aitu skaita palielināšanu līdz 1 miljonam, kas padarītu aitkopību par vērā ņemamu tautsaimniecības nozari.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Lai popularizētu aitas gaļu, Latvijas Aitu audzētāju asociācija cer uz 1,47 miljonus eiro lielu Eiropas un valsts atbalstu, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Aitu audzēšanas attīstību par vienu no šā gada prioritātēm nosaukusi Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome. DB jau rakstīja, ka Latvijas Aitu audzētāju asociācija (LAAA) izsludinātajā iepirkumā par sabiedrības informēšanas un tirgus veicināšanas kampaņas sagatavošanu un īstenošanu pagājušā gada nogalē saņemts viens piedāvājums, kas arī konkursā uzvarēja, piedāvājot līgumcenu 1,47 milj. eiro. Aitkopības nozari kampaņā stiprināt plecu pie pleca apņēmās uzņēmumi McCann Consulting, McCann Rīga, Inspired un Hansa Media. «No Briseles galīgo apstiprinājumu kampaņas finansējumam ceram sagaidīt pirmajā pusgadā,» norāda LAAA valdes priekšsēdētājs un aitu fermas Star Space Ogres novadā īpašnieks Arnis Ginters.

Aitkopībai Latvijā ir labas attīstības iespējas nākotnē un valstī pieaug gan aitu ganāmpulku, gan šo lauksaimniecības dzīvnieku skaits, uzskata zemkopības ministre Laimdota Straujuma.

«Esmu gandarīta, ka Latvijā veidojas jaunas aitkopības saimniecības, arvien vairāk cilvēku nolemj nodarboties ar šo lopkopības veidu, kā rezultātā Latvijā pieaug gan aitu ganāmpulku, gan šo lauksaimniecības dzīvnieku skaits. Aitkopībai Latvijā ir labas attīstības iespējas arī nākotnē,» sacīja zemkopības ministre Laimdota Straujuma.

Latvijā aitas tiek audzētas gaļas iegūšanai, gaļa un dzīvnieki tiek realizēti gan uz vietas Latvijā, gan tiek eksportēti uz vairākām valstīm – Vāciju, Nīderlandi un citām. Arvien biežāk citu valstu aitkopji aitu vaislas materiālu brauc iepirkt uz Latviju.

Šodien, 5. janvārī zemkopības ministre Laimdota Straujuma tikās ar Latvijas Aitu audzētāju asociācijas pārstāvjiem. Asociācijas pārstāvji zemkopības ministri informēja, ka Latvijas aitkopības nozare turpina sekmīgi attīstīties, pateicoties Zemkopības ministrijas un Eiropas Savienības atbalstam.

Aitkopības nozare Latvijā kļūst par ienesīgu nodarbi, jo Eiropā strauji pieaug pieprasījums gan pēc jēra gaļas, gan vaislas dzīvniekiem, norāda aitu vērtēšanas eksperte, Latvijas aitu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Daina Kairiša.

«Pēdējo desmit gadu laikā aitu skaits pieaudzis, kas nozīmē, ka zemnieki strādā pie saimniecību izkopšanas. Pirms desmit gadiem Latvijā bija tikai 28 000 aitu, patlaban - 80 000, tātad šī nozare ir viena no visstraujāk augošajām pēdējo desmit gadu laikā,» sacīja Kariša.

Viņa atzina, ka aitkopības biznesu var dalīt divās saimnieciskā ievirzēs, no kā atkarīgs nepieciešamais aitu skaits ganāmpulkā. «Ja tā ir šķirnes saimniecība, kas nodarbojas ar šķirnes materiāla audzēšanu un pavairošanu, pietiek arī ar 100 aitu mātēm. Savukārt saimniecībai, kura nodarbojas ar gaļas ražošanu, tas nebūs liels ganāmpulks - vajadzēs 500 un vairāk aitu māšu, lai gaļas ražošana atmaksātos.»

Zemkopības ministrija (ZM) ir sagatavojusi un virza izskatīšanai valdībā «aitu labturības» noteikumu projektu, kas paredz Latvijā atļaut vienu no nežēlīgākajām lopkopības metodēm – jēru kastrāciju un astu amputāciju ar gumijas gredzeniem, informē dzīvnieku aizstāvju organizācijas.

Šī metode nozīmē, ka maziem jēriņiem uz astītes vai sēkliniekiem tiek uzlikti gumijas gredzeni – žņaugi, tādejādi apturot asinsriti. Traumētais orgāns - aste vai sēklinieki - piepampst un sāp, līdz sākas nekroze un orgāns atmirst un nokrīt. Process ilgst 4 – 6 nedēļas, un, kā atzīts daudzos pētījumos, tostarp Lauksaimniecības dzīvnieku labturības komisijas 2008.gada ziņojumā «Report on the implications of castration and tail docking for the welfare of lambs», lai gan visi kastrēšanas un astu amputācijas paņēmieni nodara jēriem sāpes, gumijas gredzeni dzīvniekiem rada lielākas un ilgākas ciešanas nekā citas metodes. Vairākās Eiropas Savienības valstīs gan šī metode, gan astu amputācija kā tāda ir aizliegta, tostarp Nīderlandē, Skandināvijas valstīs un Lietuvā.

Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) saņēmis informāciju, ka Krievijas Federācijas Pleskavas apgabalā, Puškinogradas rajonā, 1 000 aitu lielā novietnē ir apstiprināta saslimšana ar aitu un kazu bakām.

Minētā novietne atrodas aptuveni 50 km no Latvijas Republikas robežas, tādēļ PVD aicina ievērot piesardzības pasākumus, lai šī bīstamā slimība nenonāktu Latvijā, informē PVD pārstāve Anna Joffe.

Aitu un kazu bakas ir ļoti lipīga vīrusu izraisīta saslimšana ar augstu letalitāti līdz 80% dzīvniekiem. Slimībai raksturīgs drudzis, iztecējumi no deguna un specifiski ādas izsitumi. Tā ir sevišķi bīstama dzīvnieku infekcijas slimība, kas, saskaņā ar Starptautiskā Epizootiju biroja (OIE) norādījumiem, ir obligāti ziņojama. Aitu un kazu bakas nav ārstējama slimība.

Saslimšanai ar aitu un kazu bakām ir uzņēmīgas visu šķirņu aitas un kazas. Ja rodas aizdomas par aitu vai kazu saslimšanu, PVD aicina nekavējoties sazināties ar praktizējošu veterinārārstu vai informēt PVD teritoriālo struktūrvienību.

Siera ražotnes «Krišjāņi» vadītāja Iluta Straģe savā Bauskas novada Brunavas pagasta sētā otro gadu tur piena aitas, iespējams, veidojot jaunu biznesa virzienu, vēsta reģionālais portāls www.bauskasdzive.lv.

Aitu piena izmantošana siera ražošanai noskatīta no kaimiņvalstu kolēģēm, bet Iluta pati atklājusi – treknais un ļoti vērtīgais aitu piens vislabākais ir saldējuma ražošanai.

Pirmās aitumātes Iluta atvedusi no Igaunijas, un tagad aiz trušu mītnēm aplokā ganās teju divi desmiti pūkaino mājlopu. Daža ir šokolādes brūna, vairākums – ierasti gaišas. Pienu pašlaik dod gandrīz puse, dažas dzimušas šeit, vēl pārītis atvests ganāmpulka papildināšanai, stāsta saimniece.

«Viņas ir draudzīgas, labprāt nāk klāt un ļauj pakasīt aiz auss,» atklāj Iluta, apgāžot stereotipu par aitu aprobežotību, «es ar viņām runājos, kaut ko pasaka pretī, un vienmēr sagaida – cer uz kādu kārumu.» Aitu ciltstēvs, kas ir pavisam paģērīgs uz glāstiem arī no ciemiņiem, līdz ar pārīti jaunāku aitu aiz mājas «pļauj zālīti».

Lielākais olu un olu produktu ražotājs Ziemeļeiropā “Balticovo” 10. jūnijā Iecavā iepazīstināja ar savu jaunāko starpnozaru ilgtspējas iniciatīvu – pašpatēriņa saules enerģijas parkā ielaisto 100 aitu ganāmpulku un saules ganībām (pasaulē pazīstamas kā solar grazing).

Notika arī diskusija “Saules ganības - iespējas un izaicinājumi Latvijā”, kur kopā ar enerģētikas un lauksaimniecības nozares ekspertiem diskutēja par aitkopības un enerģētikas nozaru sadarbības pirmo pieredzi un iespējām Latvijā. Lai gan visā pasaulē saules ganības jau ir apliecinājušas savu efektivitāti un ilgtspēju, Latvijā šī pieredze vēl joprojām netiek plaši izmantota. Kamēr citur pasaulē aitas ganās saules paneļu parkos, nodrošinot dabisku zāles uzturēšanu un palīdzot efektīvāk izmantot zemes platību, Latvijas lauksaimnieki un enerģētikas speciālisti vēl tikai sāk apzināt šī risinājuma sniegtās iespējas un izaicinājumus.

Diskusijā piedalījās Guntis Gūtmanis, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes (LOSP) priekšsēdētājs, Dmitrijs Bortņikovs, Latvijas aitu audzētāju asociācijas (LAAA) valdes priekšsēdētājs, Egīls Rušiņš, ZS "Bitāni" īpašnieks, Edmunds Garančs, "European Energy Latvia" ietekmes uz vidi novērtējumu eksperts un asociācijas “Saules enerģija Latvijai” biedrs, Kristaps Dīriņš, SIA “PRO MC” vadītājs (“AJ Power” uzņēmumu grupa), Toms Auškāps, AS “Balticovo” Komunikācijas un attīstības vadītājs.

Sarunai ar reģionālo laikrakstu Kursas Laiks Medzes pagasta Žodziņu saimnieks piekrīt, smejot: «Sen neesmu avīzē bijis.» Aivara Bergmaņa zvaigžņu brīži saistās ar pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados izcīnītajām uzvarām aitu cirpšanas sacensībās Latvijā un ievērojamiem panākumiem Vissavienības mērogā. Tagad savulaik populārais zootehniķis ar aitu cirpšanu nodarbojas hobija līmenī.

Ziemas dienas Aivaram nav diez ko bagātas ar notikumiem un kontaktiem. Tā kā dzīvesbiedre Agita Bergmane strādā Liepājas 15. vidusskolas virtuvē, līdz jūnijam viņa dzīvo pilsētas dzīvoklī un lauku mājas apciemo vien nedēļas nogalēs.

«Tumšajos ziemas vakaros te ir, kā ir, bet, ko darīt, vienmēr pietiek. Māja jāpariktē, istabas jāremontē, ceļš jāpielabo, kūtī cūkām aizgaldi jāsakārto. Un man taču ir savs «uzņēmums» – kūts, tur visādi dzīvnieciņi iekšā, izņemot aitas,» uzdzirkstī Aivara gaišais humors.

«Aita ir visēdāja – ja izlaužas ārā, sāk ar puķēm. Nē, nē, neturēšu, pietiek, ka viņas cērpu.»

Pieprasījums pēc jēra gaļas tuvākajos pāris gados pasaulē turpinās pieaugt, prognozēja Latvijas gaļas aitu audzētāju asociācijas vadītājs Guntis Gūtmanis.

«Pieprasījums pēc jēra gaļas pasaulē ik gadu palielinās,» sacīja Gūtmanis, piebilstot, ka šāda tendence ir vērojama pēdējos 5-10 gados, un arī tuvākajos pāris gados pieprasījums pēc jēra gaļas turpinās augt.

Viņš piebilda, ka pieprasījums pēc attiecīgā produkta pieaug arī Latvijā. «Arī pie mums cilvēki ik katru gadu arvien vairāk saprot to, ka jēra gaļa ir ļoti laba, veselīga un tai ir mazs tauku saturs. Jēra gaļa ir specifiska, bet cilvēki pie tās arvien vairāk pierod un to ēd. Tāpēc pieprasījums pēc tās aug arī pie mums,» teica Gūtmanis, atzīmējot, ka šī iemesla dēļ arī jēra gaļas cenām ir tendence ik gadu nedaudz augt.

Gūtmanis teica, ka Latvijas jēra gaļu būtu potenciāls realizēt tuvējos ārvalstu tirgos, kā piemēram, Vācijā. «Vācija pati saražo mazāk jēra gaļas nekā patērē, līdz ar to šī valsts ir tuvākā iespēja, kur mēs ļoti labi varam eksportēt savu produkciju,» viņš sacīja, taču atgādināja, ka Latvijas saimniecībām vēl ir jāstrādā pie tā, lai nodrošinātu nepieciešamos piegādes apmērus eksporta tirgiem.

Gulbenes pievārtē Beļavas pagasta Krēsliņos uzņēmējs Gatis Rikveilis audzē Mangalica šķirnes cūkas. Šos dzīvniekus mēdz saukt arī par aitu cūkām, jo īpaši ziemas mēnešos tie atgādina cūku aitas ādā.

Lai gan šīs cūkas ir dārgas, tās ir daudz izturīgākas par mums zināmajām, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Minētā šķirne Latvijā ievesta no Ungārijas pirms trīs gadiem. Latvijā jau ir nodibināta Mangalica cūkaudzētāju biedrība. Pagaidām Gatis ir iegādājies tikai sešas šīs eksotiskās cūkas, bet ir apņēmības pilns ganāmpulku palielināt, lai jau pēc trim, četriem gadiem varētu lepoties ar vismaz piecdesmit eksotiskajām aitu cūkām.

«Audzēt šīs eksotiskās cūkas izvēlējos tāpēc, ka tās neprasa modernu novietni, kā arī to audzēšanā nav jāiegulda liels darbs. Sāku interesēties par šiem dzīvniekiem, aprunājos ar cilvēkiem, kuri tās jau audzēja citos latvijas novados. Aizbraucu pie viņiem ciemos. Visbeidzot pieņēmu lēmumu: zemes man pietiek, atliek tikai uztaisīt aplokus un nopirkt dažas cūkas,» stāsta G.Rikveilis.

Aitas nav grūti kopt, un aitu audzēšana prasa mazāk darba nekā govju vai cūku audzēšana. Lai nodarbotos ar aitkopību, sākumkapitālam nav jābūt lielam, jo nav jāpērk slaukšanas un piena dzesēšanas aparāti, kā tas ir, piemēram, ja grib sākt audzēt govis. Var sākt ar dažām aitām un saimniecību lēnām paplašināt, laikrakstam Diena stāstījis Aigars Kalniņš, kurš par Latvijas tumšgalvēm aitām Kokneses puses saimniecībā Pelavas rūpējas jau trešo gadu un saimnieko kopā ar meitu Agru.

Sākotnēji Pelavās bijis vien 200 blējēju, bet nu jau saimniecība varot lepoties ar 800 četrkājēm.

«Aitkopībai ir nākotne,» pārliecināts koknesietis un skaidrojis, ka, attīstoties ģenētiski modificēto pārtikas produktu ražotājiem, bioloģiskās saimniecības, viņaprāt, kļūs arvien populārākas un to produkcija – arvien pieprasītāka.

Kā raksta Diena, Zemkopības ministrijas dati liecina, ka pēdējos gados aitkopības nozare attīstās. To apliecinot aitu skaita palielināšanās, ko pozitīvi ietekmē pieaugošais pieprasījums pēc augstvērtīgas aitas gaļas gan vietējā, gan ārējā tirgū, kā arī dzīvu aitu eksports uz Eiropas Savienības valstīm. Sākotnēji aitkopības nozare bijusi orientēta galvenokārt uz vilnas ražošanu un aitu gaļa uzskatīta par blakusprodukciju, turpretim tagad par pamatprodukciju kļuvusi tieši aitas gaļa. Turklāt ZM ir pieņēmusi lēmumu no 2015. gada ieviest īpašu atbalstu aitkopības nozarei, lai stimulētu kvalitatīvas aitas gaļas ražošanu. Tiesa gan, paredzētie atbalsta nosacījumi vēl saskaņojami ar Eiropas Komisiju, norāda laikraksts.

Šobrīd Irita Antoņeviča filcē un pārdod bērnu rotaļlietas "Etsy" platformā, bet ilgtermiņā redz iespēju piedāvāt tirgū arī citus tekstila izstrādājumus un dziju ar zīmolu "Living Wool".

Šobrīd viņa mēnesī apstrādā pāris kilogramus vilnas, bet spriež, ka ar laiku būs vairāki desmiti kilogrami vilnas. Iecerēts, ka I. Antoņevičai Gulbenē būs darbnīca, kur vietējo aitu vilna tiks pārstrādāta dzijā un gatavojos izstrādājumos, turklāt to darīs seniori.

"Es filcēju bērniem mantiņas, ko pārdodu savā "Etsy" veikalā "LivingWoolLatvia". Pirku vilnu veikalā un ar laiku sapratu, ka tā ir no Jaunzēlandes. Aizdomājos par to, kāpēc man jāpērk Jaunzēlandes vilna, ja mums tepat Latvijā ir tīri daudz aitu. Sāku pētīt situāciju un atklāju, ka ir pārstrādātāji, bet to kapacitāte ir mazāka, nekā Latvijā esošā vilna," stāsta I. Antoņeviča.

Latvijā ir teju 100 tūkstoši aitu un katra no tām gadā rada aptuveni četrus kilogramus vilnas, no kuriem var iegūt 2,5 kg dzijas, no kā var tapt 25 pāri cimdu. I. Antoņevičai šķiet izšķērdīgi, ka Latvijā ir tik daudz resursu, no kuriem liela daļa tiek sadedzināta vai aprakta zemē. "Ir jāatrod labāks pielietojuma veids. Arvien vairāk cilvēki domā par ilgtspēju un džemperītim, kas adīts no aitas vilnas, kas ganījušās zināmā pļavā, būtu pieprasījums," viņa teic.

Līdz 2050. gadam aitkopības sektors turpinās attīstīties, tomēr šī prognoze ir optimistiska un sektora attīstība varētu būt lēnāka, jo, neskatoties uz salīdzinoši strauju izaugsmi, sektors joprojām nav atradis savu eksporta nišu un pārsvarā ir orientēts uz iekšējo tirgu.

Pie šāda secinājuma nonākuši Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) zinātniskā pētījuma Lauksaimniecības attīstības prognozēšana un politikas scenāriju izstrāde līdz 2050. gadam autori. Orientācija uz iekšējo tirgu ir nopietns attīstības ierobežojums.

Palielinoties iedzīvotāju ienākumiem Latvijā, lētās gaļas (vistu gaļa, cūkgaļa) patēriņš daļēji tiks aizstāts ar aitu gaļu, tomēr Latvijā nav aitu gaļas ēšanas tradīcijas un lielas izmaiņas gaļas patēriņa struktūrā nav gaidāmas. Tajā pašā laikā aitu skaita palielinājuma prognoze no 102 tūkst. 2015. gadā līdz 190 tūkst. 2030. gadā un 304 tūkst. 2050. gadā ir reāla, jo tā būs salīdzinoši neliela kopējā gaļas patēriņa daļa, teikts pētījuma atskaitē.

Zemnieku saimniecība "Mazburkas" iegādājusies 12 hektārus zemes, lai Kurzemes pusē attīstītu bioloģisko vīnogu audzēšanu vīna ražošanai un aitu ganāmpulka turēšanai.

Saimniecības pamatnodarbošanās ir divas šķietami nesaistītas jomas – vīnogu un jēru audzēšana, kas piesaista arvien lielāku tūristu uzmanību.

Engures novada Smārdes pagasta bioloģiskā zemnieku saimniecība ilgstoši no kaimiņiem nomāja 12 hektārus zemes līdz radās iespēja ar bankas "Citadele" finansējumu to iegādāties savā īpašumā, nodrošinot saimniecības izaugsmi un saglabājot bioloģisko saimniekošanu teritorijā.

Līdz ar zemes iegādi "Mazburku" saimniecība ir paplašinājusies līdz 54 hektāriem.

Saimniecība izveidota, sakopjot pašreizējo saimnieku Niedru ģimenes vecvecāku īpašumu un saimniekošanu uzsākot bez pieredzes lauksaimniecībā.

"Mūsu attīstības princips - kad realizēts viens mērķis, azartiski ķeramies pie nākamā. Ideja radīt savu vīna lauku radās, lai nogāze izskatītos skaistāka. Vīnogu audzēšana, vīna darīšana un aitu ganāmpulks piesaista arī ceļotāju uzmanību. Paralēli lauksaimniecībai par saimniecības ikdienu kļuvušas arī ekskursijas vīnogu dārzā, vīna degustācijas, vīnogu lasīšana un dažādu pasākumu organizēšana. Labprāt dalāmies pieredzē gan par vīnogu audzēšanu, gan aitkopību. Pēc ilgu gadu pūliņiem, vīni ir apbalvoti arī ar vairākām balvām vīna konkursos un vīna skatēs. Lai arī vīnu ražojam vairākus gadus, uzskatām, ka joprojām tikai mācāmies," stāsta saimniece Gunta Niedra, kura vīna darīšanu apguva pašmācības ceļā.

Pirms pieciem gadiem, kad kādreizējais jaungulbenietis Dainis Vaniņš kopā ar draudzeni Ludmilu atgriezās savā dzimtajā pusē un interesējās, kur varētu apmesties, pagastā neviens tā īsti neticēja, ka abi jaunie cilvēki savu dzīvi ir gatavi veidot laukos, audzēt lopus, apstrādāt zemi, cīnīties ar aizaugušajiem laukiem un glābt vecās saimniecības ēkas no sabrukšanas. Šobrīd Ludmila un Dainis audzina savu pusotru gadu veco meitiņu Anastasiju, audzē gaļas lopus, tiek galā ar 75 aitu ganāmpulku un soli pa solim attīsta saimniecību, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Jaungulbenes pagasta pārvaldes vadītājs Aleksandrs Vasiļjevs Daini un Ludmilu raksturo kā ļoti uzņēmīgus un neatlaidīgus cilvēkus. «Pagastā visi tagad brīnāmies par Daiņa apņēmību, prasmi tikt galā ar zemes iznomātājiem, spēju atkarot lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības no krūmiem un latvāņiem, jo vairāk tāpēc, ka jaunajai ģimenei īpašumā zemes nav. Tā visa hektāru pa hektāram tiek nomāta no īpašniekiem. Arī māja, kurā Ludmila un Dainis dzīvo, nepieder viņiem.

«Slavītēs, kas pirms tam septiņus gadus stāvēja tukšas, dzīvojam piekto gadu. Mūs ielaida te dzīvot. Ceram, ka izdosies māju atpirkt no pašreizējā īpašnieka. Es savulaik līdz 4. klasei mācījos Gulbīša vidusskolā. Tad vecāki pārcēlās uz Jumurdu. Tur ar lopkopību nodarboties nebija iespējams, jo meža cūkas izārdīja ne tikai tīrumus, bet arī ganības, tāpēc abi ar Ludmilu pārcēlāmies uz dzīvi Jaungulbenes pagastā. Pūrā mums bija viena slaucama govs, divi teļi un divas aitas. Apkārt mājai viss bija aizaudzis, tāpēc ķērāmies pie apkārtnes sakopšanas. Pamazām, cik varējām finansiāli atļauties, sākām pirkt klāt lopus,» Dainis atsauc atmiņā saimniekošanas sākumu. Kādu laiku viņš strādājis Gulbītī gaterī, bet tad no tā aizgājis, jo kavējusies darba algas izmaksa. Kopīgi ar Ludmilu pieņemts lēmums iespēju robežās saimniekot pašiem. «Interesējos, kas būtu gatavs iznomāt zemi, jo pagaidām pašiem īpašumā zemes nav. Ar laiku ir doma ja ne visas, tad lielāko daļu nomāto platību no saimniekiem atpirkt. Šobrīd nomājam aptuveni 60 hektārus. Arī pašvaldība atvēlēja tai piederošās platības, kas ir jāiekopj, jāiesēj zālājs,» stāsta Dainis.

Lai gan par pirmajiem Igaunijā manītajiem šakāļiem tika ziņots tikai pirms dažiem gadiem, šie vietējai faunai neraksturīgie dzīvnieki jau sagādā nopietnas raizes aitu turētājiem, kas līdz šim vairāk žēlojušies par vilku nodarīto kaitējumu, raksta avīze Postimees.

Atšķirība ir tāda, ka par šakāļu nokostajiem dzīvniekiem likums atlīdzību neparedz.

Pērnavas apriņķa lauksaimnieks Urmass Āva saka, ka viņam šakāļi nokoduši vismaz 21 jēru. Pēdējais uzbrukums esot noticis pirms pusotras nedēļas, un kopējie zaudējumi mērāmi tūkstošos eiro.

Šakāļi gan lielākoties ir maitēdāji vai pārtiek no sīkiem dzīvniekiem un aitām parasti neuzbrūk, tomēr šīs ziņas vieš satraukumu.

Vides departamenta galvenais speciālists dabas aizsardzības jautājumos Tenu Talvi uzskata, ka par šakāļu uzbrukumiem ar pilnu pārliecību varēs runāt vienīgi tad, kad kāds būs tos redzējis savām acīm. «Tomēr no tiem rajoniem, kur mīt šakāļu ģimenes, pēdējā laikā tiešām saņemtas ziņas, ka šie dzīvnieki, visticamāk, vainojami uzbrukumos aitām,» viņš piebildis.

2015. gadā, salīdzinot ar 2014. gadu, saražotās gaļas apjoms palielinājās par 1,3%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie provizoriskie dati.

Iegūtā piena apjoms pērn pieaudzis vien par 0,7%, tajā pašā laikā piena iepirkuma cenas samazinājušās par 25,7%.

2015. gadā Latvijā saražoti 85,4 tūkst. tonnu gaļas – par 1,3% vairāk nekā 2014. gadā. Nelielo kāpumu ietekmēja liellopu un putnu gaļas ražošanas apjoma pieaugums attiecīgi par 6,3% un 3,4%. Saražotais aitu gaļas apjoms pērn pieaudzis par 19,3%, savukārt cūkgaļas apjoms sarucis par 3%.

Gaļas vidējā iepirkuma cena samazinājās par 6,1% – no 1550 eiro par tonnu 2014. gadā līdz 1456 eiro 2015. gadā. Liellopu gaļas vidējā iepirkuma cena 2015. gadā, salīdzinot ar 2014. gadu, palielinājās par 1,2 % un sasniedza 1643 eiro. Pārējai gaļai iepirkuma cenas ir samazinājušās. Visvairāk iepirkuma cenas sarukušas cūkgaļai – par 11,6% (1312 eiro par tonnu), mazāk aitu gaļai – par 1,1% (3319 eiro par tonnu).

Pašlaik vasaras nometnes darbinieku bērniem rīko vien retais uzņēmums .

Pirms krīzes uzņēmumi daudz aktīvāk rīkoja nometnes savu darbinieku bērniem, tomēr patlaban aktivitāte ir panīkusi, nav gaidāms būtisks uzplaukums šajā jomā.

Daži vēl rīko

Pagaidām liela aktivitāte no uzņēmēju puses nometņu rīkošanā darbinieku bērniem nav manāma, atzīst nometņu organizatori, stāstot, ka pirms vairākiem gadiem, kad ekonomiku vēl nebija skārusi krīze, šādu praksi varēja manīt daudz biežāk. Tomēr tie uzņēmumi, kas rīko šādas nometnes, iedalāmi divās grupās – tie, kuri piedāvā nometnes visu darbinieku bērniem un tādi, kas piedāvā šādu atpūtu tikai daļai darbinieku bērnu, piemēram, tiem darbiniekiem, kas guvuši īpašus sasniegumus. Tomēr kopumā tādu kompāniju ir maz. Kā stāsta nometņu organizatora Mirandas nometnes vadītāja Lolita Osipova, uzņēmums agrāk rīkoja slēgtās nometnes dažādu kompāniju darbinieku bērniem, tomēr krīzes laika ietekmē šāda rīkošana tika pārtraukta. «Vienīgais, kas turpināja darboties un joprojām darbojas, – dažas arodbiedrības apmaksā savu biedru bērnu dalību nometnēs pilnībā vai daļēji,» novērojusi L. Osipova.

Latvijas valdība nav spērusi pat ne pussoli 2018.gada pasaules čempionāta rīkošanai, tāpēc kopumā zaudējums Dānijai nav liels pārsteigums, atzina Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans.

Balsojumā Dānijas kandidatūra saņēma 95 balsis, kamēr Latvija tika vien pie 12 balsīm.

Latviju Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) kongresā pārstāvēja vien Rīgas vicemērs Andris Ameriks (GKR), tikmēr no Dānijas ieradušies gan divi ministri, gan arī Kopenhāgenas un Herningas pilsētu mēri.

«Valdība neizdarīja pat ne pussoli, un izrādās, ka tikai man vajag čempionātu,» atzina Lipmans. «Es tiešām gribēju, lai čempionāts notiktu, bet balsotājiem nebija pārliecības, ka mūsu valdība ir ieinteresēta.»

Pērn oktobrī Ministru kabinets atbalstīja Latvijas Hokeja federācijas vēlmi 2018.gadā Latvijā rīkot pasaules hokeja čempionātu un deleģēja toreizējo Ministru prezidentu Valdi Dombrovski (V) nosūtīt atbalsta vēstuli Starptautiskajai Hokeja federācijai (IIHF).

Rīgas rīkotajos svētkos gadu no gada līdzdarbojas vieni un tie paši uzņēmumi un organizācijas; pašvaldības atbalsts citu iecerētām kultūras aktivitātēm – simbolisks.

Tas secināms, pētot Rīgas domes kultūras finansēšanas konkursu rezultātus.

Finansiāli ietilpīgākais ir Rīgas pašvaldības organizētais tradicionālo kultūras pasākumu finansēšanas konkurss, kas uzskatāms par tādu kā Rīgas domes pasūtījumu dažādu svētku, piemēram, Jaungada sagaidīšanas, Rīgas svētku vai Lieldienu organizēšanai. Papildu tam tiek rīkoti konkursi, kuros uz finansiālu atbalstu var cerēt gan dažādi amatieru kolektīvi, gan privātas kultūras iniciatīvas. Regulāri noteiktā laika posmā notiekošu pasākumu atbal- stam finansējums pieejams arī Rīgas festivālu mērķprogrammas finansēšanas konkursā. Tajā atbalstītiem pasākumiem šogad piešķirti 308,8 tūkst. eiro.

Kāzas ir ne vien svētki jaunajam pārim un viesiem, bet arī garantēts bizness kāzu aģentūrām, fotogrāfiem, svinību vietām, ēdinātājiem, floristiem un citiem kāzu rīkošanā iesaistītiem uzņēmējiem. Kāzu aģentūru vidū valda liela konkurence, un saskaņā ar portāla precos.lv datiem Latvijā ir 16 kāzu aģentūru un vairākas privātpersonas, kas piedāvā kāzu rīkošanas pakalpojumus, trešdien raksta laikraksts Diena.

Aptaujātās kāzu aģentūras stāsta, ka par klientu trūkumu sūdzēties nevar un, lai gan pārsvarā kāzu svinības tiek rīkotas no maija līdz septembrim, darba kāzu sagatavošanā netrūkst arī ziemā. Jāteic, ka Latvijas kāzu aģentūru pakalpojumus mēdz izmantot ne tikai mūsu valsts pāri, bet arī pāri no Skandināvijas, Krievijas, Vācijas un citām valstīm.

Kāzu aģentūras Mīlestība īpašniece un direktore Dace Miezīte stāsta, ka biznesu iespējams plānot, jo pāri līgumu ar aģentūru par svinību rīkošanu slēdz aptuveni pusotru gadu pirms kāzām. Aģentūra piedāvā pilnu pakalpojumu spektru, sākot no laulību gredzeniem, floristiem, fotogrāfiem un vakara vadītājiem līdz svinību vietas dekorēšanai un transporta organizēšanai. D. Miezīte stāsta, ka klienti, kas izvēlas kāzu rīkošanai piesaistīt aģentūru, parasti tai uztic visu kāzu organizēšanu. «Vidēji mēs sarīkojam līdz 50 kāzām gadā, vasaras vidū ir nedēļas nogales, kad mums ir piecas kāzas vienlaikus. Ja runājam par mūsu pakalpojumu izmaksām, tās sastāv no divām daļām: samaksa par pakalpojumiem un noteikts procents no kopējām izmaksām,» klāsta D. Miezīte.

Sabiedrība tiek barota ar domu – zaudējumi noteikti būs, bet valdībā atbildīgo laikam gan nebūs, jo iegrieza krīze un ukraiņi bija nezinīši

Dažu preses izdevumu šonedēļ rotāja līksmi foto mirkļi no arhīva. KVV Group līdzīpašniekam Kazminam, premjerministrei Straujumai, finanšu ministram Reiram spožas šķēres zibinot un pirkstu galos tverot spožsarkanas goda lentes druskas, pirms gada un trim mēnešiem svinīgi atklāja KVV Liepājas metalurgs ražotni. Bildes otrajā plānā smaidīja arī toreizējā ekonomikas ministre Reizniece-Ozola un Liepājas mērs Sesks, kura ķermeņa valoda liecināja par to, ka nupat Kurzemes hercogi celsies kājās no sarkofāgiem un liks kopā kraukšķīgos locekļus, lai atkal būvētu kuģus un celtu pilis. Taču īsais gaviļu mirklis iekritis vēstures atkritumu tvertnē, Ministru kabineta locekļu iniciāļus ieskaitot, jo valdības zupā jau divkārt uzpeldējušas citas klimpas. Lēmumu pārdot uzņēmumu ukraiņu lūžņu biznesmeņiem pieņēma vēl Dombrovska vienotā valdība. Agra pavasara dzestrumā tvertajās foto ainās, kur pat politikas granddāmas nežēloja krāšņo matu rotu, tām virsū, gadsimta darījuma notikuma mēroga apstulbinātas, no brīva prāta uzmaucot muļķīgas naga cepures ar metalurģijas dinozaura jauno saimnieku abreviatūru, sejas visiem kā pirms hokejmača. Nu tik būs! Pietrūka tikai svilpīšu, milzu karogu un piespraužamu mirguļojošu mikipeles ausu.