Zemkopības ministrija (ZM) ir sagatavojusi un virza izskatīšanai valdībā «aitu labturības» noteikumu projektu, kas paredz Latvijā atļaut vienu no nežēlīgākajām lopkopības metodēm – jēru kastrāciju un astu amputāciju ar gumijas gredzeniem, informē dzīvnieku aizstāvju organizācijas.

Šī metode nozīmē, ka maziem jēriņiem uz astītes vai sēkliniekiem tiek uzlikti gumijas gredzeni – žņaugi, tādejādi apturot asinsriti. Traumētais orgāns - aste vai sēklinieki - piepampst un sāp, līdz sākas nekroze un orgāns atmirst un nokrīt. Process ilgst 4 – 6 nedēļas, un, kā atzīts daudzos pētījumos, tostarp Lauksaimniecības dzīvnieku labturības komisijas 2008.gada ziņojumā «Report on the implications of castration and tail docking for the welfare of lambs», lai gan visi kastrēšanas un astu amputācijas paņēmieni nodara jēriem sāpes, gumijas gredzeni dzīvniekiem rada lielākas un ilgākas ciešanas nekā citas metodes. Vairākās Eiropas Savienības valstīs gan šī metode, gan astu amputācija kā tāda ir aizliegta, tostarp Nīderlandē, Skandināvijas valstīs un Lietuvā.

Borģu ģimene iesākusi veidot saimniecību par saviem līdzekļiem – iegādājusies īpašumu, aitas, traktoru, siena presi, diemžēl līdzekļi pamazām izsīkuši, bet, lai attīstītos, vajadzēja vēl, tā rakstu par sapņa piepildīšanu sāk reģionālais laikraksts Dzirkstele.

«Nācās ņemt aizņēmumu, kas nebija nemaz tik viegli. Iespējams, mums bankā īsti nenoticēja, ka aitkopība nākotnē būs ienesīga. Jā, aita nav govs, kas katru dienu dod pienu un zemnieks regulāri saņem piena naudu. Aitas tikai divreiz gadā dod kaut kādus ienākumus un mums tas viss ir vēl tikai priekšā, taču mēs rēķinājām naudas plūsmu un sapratām, ka nākotnē tas būs rentabli,» sacījusi Iveta.

Saimniecībā šobrīd ir 19 Vācijas Merino vietējās šķirnes jaunaitas un viens šīs pašas šķirnes teķis. «Sākumā mums bija 20 jaunaitas. Taču dienā, kad devāmies pirkt teķi, viena aita no ganībām diemžēl pazuda. Izstaigāju un izbraukāju visu tuvāko un tālāko apkārtni - pilnīgi nekādu pēdu. Runājot ar kaimiņiem, spriedām, ka vainīgs vai nu vilks, vai arī cilvēks. Skumji. Tagad jābūt piesardzīgākiem,» stāstījis Juris. Saimnieki atklājuši, ka līdz 1. jūlijam, kad aitkopībā mainās gads, saimniecībā jau būs 25 jaunaitas un 6 grūsnas aitas, kuras jūlijā atnesīsies.

"Kurš ierīko veikalu ārpus civilizācijas robežām - gandrīz nekurienē? Citā laika joslā! Kārtējais izaicinājums," pauž Bumbiermuižas saimnieki Ilze un Kristaps Čabļi, kuri plāno atvērt veikalu klusā nostūrī, netālu no Ērgļiem.

Doma par savu ražotni un veikalu viņiem radusies jau sen, bet līdz īstenošanai likās tāls ceļš ejams, jo daudz jāpaveic, lai ko tādu iesāktu. Savus produktus viņi ražo jau ilgus gadus. Tie ir visdažādākie - sākot ar dēlīšiem, lādītēm, krēsliem, galdiem un dažnedažādām dizaina lietām no koka un metāla, un beidzot ar filcētiem cimdiem, šūtiem flīsa apģērbiem, kūpināti vītinātām desām, mājas vīnu utt. Tie vienmēr ir bijuši abu radošie hobija līmeņa darbi, ko labprāt kāds arī ir gribējis nopirkt.

Pirms vairāk nekā pusgada Ilze un Kristaps uzsāka ražot augu hidrolātus - sākotnēji savām vajadzībām un tad jau tirgus izpētei. Viņuprāt, sabiedrība vēl nav pietiekami labi informēta par hidrolātu plašajām lietošanas iespējām, to dziedniecisko ietekmi uz cilvēka ķermeni gan fiziskā, gan psihoemocionālā līmenī. Tāpēc pie hidrolātu testēšanas, smaržošanas ir jāvelta īpaša uzmanība stāstam, kas vispār ir hidrolāts.

Vistu olu un to produkcijas ražotājs AS Balticovo pērn uzstādīto saules paneļu parka 2 ha platībā augošās zāles pļaušanu uzticējis aitām; šādam risinājumam varētu būt sekotāji, ko vēl vairāk varētu veicināt attiecīga valsts politika.

Tādi secinājumi skanēja diskusijā Saules ganības - iespējas un izaicinājumi Latvijā. Lai arī AS Balticovo ir sava veida celmlauzis tā dēvēto saules ganību īstenošanā, taču citās valstīs aitas jau sen ganoties saules paneļu parkos, nodrošinot dabisku zāles novākšanu, vienlaikus efektīvāk var izmantot zemi, kā arī radīt cilvēku pārtikā izmantojamu produktu.

Vistkopis pērk aitas

„Pērn, īstenojot pašpatēriņa saules paneļu parka izveides ieceri ar jaudu 2,3 MW 2 ha platībā, radās jautājums par to, kā šo teritoriju apkopt, vienlaikus piedāvājumi tās appļaušanai bija salīdzinoši dārgi, tāpēc nonācām pie pasaulē jau zināmas ilgtspējīgas prakses un iniciatīvas – solar grazing jeb saules ganībām, kur saules paneļu parkos ar zāles novākšanu nodarbojas aitas,” par to, kā 3,5 miljonu dējējvistu turētājs, olu lielražotājs nonāca līdz aitām saules paneļu parkā, skaidro AS Balticovo valdes loceklis Toms Auškāps. Viņš atgādināja, ka vislielākais enerģijas patēriņš ir vasarā, kad spīd saule un ir karsts, bet vistu kūtīs ir vajadzīga ventilācija. „Sākotnēji bija doma izmantot ārpakalpojumu, bet, apzinoties pašiem savas iespējas — ir pietiekami liela teritorija ar neizmantotām būvēm, kuras salīdzinoši vienkārši pielāgojamas par aitu novietnēm, ir vetārsti -, nolēmām iegādāties 77 aitas un vienu aunu, tas šobrīd jau ir pārvērties par teju 150 mājdzīvnieku ganāmpulku, un pašu darbinieki pakāpeniski apgūst aitkopības nianses,” stāsta T. Auškāps.

Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība (LPKS) Latvijas aita šogad ir uzsākusi darbu pie eksporta tirgus paplašināšanas. Šobrīd ir uzsāktas sarunas par turpmāko sadarbību un aitu eksportu uz Holandi.

LPKS Latvijas aita jau šobrīd eksportē Latvijā audzētās aitas uz Vāciju un Beļģiju.

«2009.gadā Vācijai un Beļģijai tika pārdotas 2000 aitu. Tas bija labs sākums. Diemžēl 2010.gadā mainījās Pārtikas un veterinārā dienesta un Lauksaimniecības datu centra prasības, bet metodika šo prasību ieviešanai netika izstrādāta un nav izstrādāta vēl šodien. Tā rezultātā mūsu eksporta apjomi pagājušā gadā samazinājās. Latvijā ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi, lai aitkopība attīstītos – atbilstošs klimats un daudz brīvas zemes. Taču mūs bremzē lēnais un reizēm birokrātiskais valsts institūciju darbs,» atzīmē LPKS Latvijas aita valdes priekšsēdētāja Vanda Krastiņa.

Lai popularizētu strauji augošo aitkopības nozari, Latvijas aitu audzētāju asociācija (LAAA) rīko Aitu dienas 2011.

Pasākums notiks 16. – 17. jūlijā Rūjienas novada Jeru pagastā Klimpās. Pasākums tiek rīkots jau trešo gadu un ir būtisks pasākums aitkopjiem un interesentiem, kur iegūt aktuālāko informāciju un praktiskus padomus gan aitu audzēšanā, gan tirdzniecībā, gan eksporta organizēšanā. Šķirnes aitu ganāmpulka Ances īpašnieks Kaspars Kļaviņš skaidro: «Reti kura lauksaimniecības nozare Latvijā tik strauji attīstās, kā pēdējos piecos gados aitkopība. Pie mums aitkopībai vislielākās iespējas ir tieši saistītas ar stabili augošu jēra gaļas tirgu Eiropā un tuvējo kaimiņu, Igaunijā, Krievijā un Baltkrievijā, interesi par Latvijas tumšgalves vaislas dzīvniekiem. Vietējā Latvijas tumšgalve ir laba mātes šķirne krustošanai ar gaļas šķirnes teķiem. Šī šķirne ir aktīva un ēdelīga ganībās. Tā nav pārspīlēti jāpiebaro ar daudz spēkbarības, lai 5-7 mēnešos jērs sasniegtu realizācijas kondīciju. Mums ir lauki, kuros ekonomiski neatmaksājas audzēt ne graudus, ne rapsi, ne kartupeļus, bet lieliski aug zāle, kur var ganīt aitas. Arī nelielām saimniecībām un hobija saimniecībām varu ieteikt pievērsties aitkopībai, jo tā var būt videi draudzīga un ienesīga nodarbošanās, bez lieliem kapitālieguldījumiem.»

Sēlpils pagasta zemnieku saimniecības Bitāni pamatnodarbe ir aitkopība, taču saimnieks Egīls Rušiņš savā īpašumā nupat sarīkojis amatieru treniņsacensības motokrosā, kas pulcēja vairāk nekā 30 braucēju piecās klasēs, tostarp motociklistus no Pļaviņu novada, vēsta reģionālais medijs Staburags.

Bitānu īpašnieks Egīls Rušiņš stāstījis, ka iecere sarīkot viņa īpašumā motokrosu radusies draugam Mārim Lūķim, kurš viesojoties pamanīja sacensībām piemēroto dabisko reljefu: «Divu nedēļu laikā kopā ar vēl diviem palīgiem — Justu Jurgeviču un Juri Jakovļevu — sacensības noorganizējām. Iebraucām un izmēģinājām trasi, pielabojām nepilnības. Te ir vidēji ātra trase, ar pakalniem un lejām, šur tur pa kādam negaidītam līkumam. Azartiskākajiem braucējiem ir, kur ieskrieties, un asāku izjūtu cienītājiem trasē ir arī tramplīni.»

Motokrosā piedalīties bija aicināti visi brauktgribētāji, arī tādi, kuri spēj kaut vai noturēties uz motocikla, bez vecuma ierobežojuma, pieteikusies bija arī viena ekipāža ar blakusvāģi. «Sacensībās pats nepiedalījos, trasi izbraucu, izmēģināju. Lauki jau ir noganīti, un nekāds ļaunums pēc sacensībām tiem nav nodarīts, ja nu vienīgi līkumos mazliet izdangāts. Pēc sacensībām vīri ierosināja šādas sacensības organizēt arī nākamgad. Iespējams, šis ir sākums jaunai tradīcijai, jo brauktgribētāju netrūkst,» Staburagam stāstījis E. Rušiņš.

Pēc diviem mēnešiem, 2015.gada 1.janvārī stāsies spēkā pirms trīs gadiem pieņemtie Meža likuma 3.panta 2.punkta nosacījumi, kas nosaka, ka par mežu tiks uzskatīta 0,5 ha un lielāka platība, uz kuras ir izveidojusies mežaudze ar koku vidējo augstumu vismaz pieci metri. Normas stāšanās spēkā radīs sarežģītu birokrātisku un finansiālu šķērsli un kavēs lauksaimniecības zemes atgriešanu produkcijas ražošanā, uzsver biedrība Zemnieku saeima.

Biedrības priekšsēdētājs Juris Lazdiņš skaidro: «Lauksaimniecība ir otrais straujāk augošais ražošanas sektors Latvijā ar 5,6% izaugsmi. Attīstās teju visas lauksaimniecības nozares, bet īpaši liellopu ražošana un aitkopība, kas ir ļoti labi piemērotas jaunu platību apgūšanai un izmantošanai. Arī Nacionālajā attīstības plānā un Lauku attīstības programmā 2014.-2020. gadam ir noteikti stratēģiskie mērķi līdz 2020. gadam panākt divu miljonu hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes iesaistīšanu ražošanā.

Latvijā ir neskaitāmi lauksaimnieki, kuri no zemes novāc apaugumus. To nevar izdarīt ne gada, ne divu, nedz arī trīs gadu laikā. Tas ir gadiem ilgs process, ko īpaši piekopj jaunie lauksaimnieki, kuri vēlas dzīvot un strādāt laukos, bet jau iekopta zeme nav tik viegli pieejama. Bet no nākamā gada stāsies spēkā normas, kas pamatīgi kavēs šo mērķu sasniegšanu, procesu padarīs ilgstošu, birokrātiski smagnēju un ļoti dārgu. Uzskatām, ka likuma normas stāšanās spēkā termiņš ir jāpagarina vismaz līdz 2025.gadam.»

Biedrība Zemnieku saeima ir saņēmusi 19 vēstules no pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un lauksaimniekiem, aicinot vismaz līdz 2025.gada 1.janvārim atlikt Meža likuma 3.panta 2.punktu, kas nosaka, ka par mežu tiks uzskatīta 0,5 ha un lielāka platība, uz kuras ir izveidojusies mežaudze ar koku vidējo augstumu vismaz pieci metri.

Meža likums tiks skatīts Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē rīt, 20.janvārī.

Biedrības Zemnieku saeima priekšsēdētājs Juris Lazdiņš norāda: «Pēdējo gadu statistika liecina, ka ar katru gadu pieaug ražošanā izmantoto lauksaimniecībā izmantojamo hektāru skaits. Attīstās teju visas lauksaimniecības nozares, bet īpaši liellopu audzēšana un aitkopība, kas ir ļoti labi piemērotas jaunu platību apgūšanai un izmantošanai. Lauksaimnieki daudz investē aizaugušo lauksaimniecības zemju sakopšanā. Arī Zemkopības ministrijas politika ir līdz 2020. gadam panākt divu miljonu hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes iesaistīšanu ražošanā, tomēr šī brīža rīcība, pieļaujot atvieglotu aizaugušo lauksaimniecības zemju transformēšanu par meža zemēm, norāda uz pretējo. Vienlaicīgi, tā ir klaja zemes īpašnieku slinkuma legalizēšana. Zemkopības ministrijai vajadzētu domāt par iespējamiem atbalsta mehānismiem, kā šo zemi atgriezt atpakaļ lauksaimnieciskajā ražošanā. Šo faktu lieliski apzinās un izprot ne tikai lauksaimnieki, bet arī pašvaldības, kurām rūp iedzīvotāju nodarbinātība un teritorijas apdzīvotība, tādēļ mēs kopā aicinām vismaz līdz 2025.gada 1.janvārim atlikt Meža likuma 3.panta 2.punkta stāšanos spēkā.»

2014.gada nogalē tika veikti grozījumi likumā Par akcīzes nodokli, kas paredz, ka no 2015.gada 1.jūlijā Latvijas lauksaimniekiem būs jāiegādājas iezīmētā (marķētā) dīzeļdegviela. Vairums Latvijas ražojošo lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas un degvielas tirgotāji ir kategoriski pret jaunās normas stāšanos spēkā un uzskata, ka šobrīd, kad ir atvērts likums, nepārdomātais lēmums ir jāatceļ, informē biedrības Zemnieku saeima pārstāve Līva Norkārkle.

Jau vairākus gadus darbojas efektīva un moderna Lauku atbalsta dienesta pakļautībā esoša lauksaimniekiem paredzētās bezakcīzes dīzeļdegvielas uzraudzības sistēma. Lai lauksaimnieki būtu tiesīgi iegādāties tiem paredzēto dīzeļdegvielu, viņiem ir jāizpilda virkne nosacījumu. Ar jauno lēmumu papildus tiek ieviesta līdz galam nepārdomāta un neizvērtēta prasība - dīzeļdegvielas iezīmēšana (marķēšana), radot izmaksas gan lauksaimniekiem un degvielas tirgotājiem, gan valstij kopumā. Pēc lauksaimnieku aprēķiniem, iezīmētās (marķētās) dīzeļdegvielas cena pieaugs aptuveni par 5-6 eiro centiem par litru. Izmaksas radīsies arī veidojot papildus infrastruktūru atsevišķai krāsotās degvielas loģistikas nodrošināšanai un uzglabāšanai, kā arī kontroles sistēmai no valsts puses.

Sarunai ar reģionālo laikrakstu Kursas Laiks Medzes pagasta Žodziņu saimnieks piekrīt, smejot: «Sen neesmu avīzē bijis.» Aivara Bergmaņa zvaigžņu brīži saistās ar pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados izcīnītajām uzvarām aitu cirpšanas sacensībās Latvijā un ievērojamiem panākumiem Vissavienības mērogā. Tagad savulaik populārais zootehniķis ar aitu cirpšanu nodarbojas hobija līmenī.

Ziemas dienas Aivaram nav diez ko bagātas ar notikumiem un kontaktiem. Tā kā dzīvesbiedre Agita Bergmane strādā Liepājas 15. vidusskolas virtuvē, līdz jūnijam viņa dzīvo pilsētas dzīvoklī un lauku mājas apciemo vien nedēļas nogalēs.

«Tumšajos ziemas vakaros te ir, kā ir, bet, ko darīt, vienmēr pietiek. Māja jāpariktē, istabas jāremontē, ceļš jāpielabo, kūtī cūkām aizgaldi jāsakārto. Un man taču ir savs «uzņēmums» – kūts, tur visādi dzīvnieciņi iekšā, izņemot aitas,» uzdzirkstī Aivara gaišais humors.

«Aita ir visēdāja – ja izlaužas ārā, sāk ar puķēm. Nē, nē, neturēšu, pietiek, ka viņas cērpu.»

Kamēr lauksaimniecībā atsevišķas jomas mētājas kā pa viļņiem, gaļas liellopu audzētāji un aitkopji var lepoties ar nozares pozitīvu pieaugumu; optimismu gan bremzē ražotāju «šķēršļu josla» līdz patērētāju šķīvjiem, jo nokļūšanu pircēja ledusskapī apgrūtina kaušanas prasības, importētās gaļas dominance un citas problēmas, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Lai uzlabotu pašmāju gaļas pieejamību, tiek izstrādāta gaļas ražotāju interaktīva karte, kas drīzumā būs pieejama Latvijas aitu audzētāju asociācijas (LAAA) un Latvijas Gaļas liellopu audzētāju biedrības (GLAB) interneta vietnēs. Līdzīga ar panākumiem jau darbojas Latvijas Cūku audzētāju asociācijas mājaslapā.

Aitkopības nozare pēdējos gados pamazām attīstās, pakāpeniski palielinoties saimniecību un dzīvnieku skaitam, tāpat uzlabojas šķirnes materiāls, kas dod pamatu runāt arī par gaļas kvalitātes uzlabošanos, stāsta LAAA valdes priekšsēdētājs un aitkopības uzņēmuma SIA StarSpace īpašnieks Arnis Ginters. «Tādējādi gan aitkopība, gan gaļas liellopu audzēšana ir ievērojami labākā pozīcijā, nekā, piemēram, krīžu skartā piena ražošana. Gaļas jomā jādomā gan par Latvijas tirgus piesātināšanu, gan nopietnāk jāpievēršas gaļas eksportam. Nelielo apjomu dēļ lielajiem eksporta tirgiem, piemēram, Ķīnai, ne tuvu vēl neesam interesanti, taču par Eiropas tirgu gan varam sākt domāt,» uzskata A. Ginters. Līdzīgās domās ir GLAB vadītājs un bioloģiskās zemnieku saimniecības Valti īpašnieks Rihards Valtenbergs. Viņš īpaši akcentē kooperēšanās nepieciešamību, lai sasniegtu gaļas eksportam nepieciešamo apjomu. Kā DB jau rakstījis (03.08.2015.), gaļas audzētāji līdz šim nav uzrādījuši spēju kooperēties, domājot par gaļas eksporta iespējām. Liellopa gaļas ražotāji eksporta tirgos nopietni sevi var pieteikt, vienīgi kooperējoties, jo eksportam nepieciešams apjoms vismaz 20 tonnu gaļas un vairāk, lai varētu pretendēt uz Eiropas iepirkuma cenu līmeni. Cenu atšķirības starp Latvijas un Eiropas vidējām cenām ir neadekvātas – mūsu valstī ir zemākā gaļas iepirkuma cena ES. «Latvijā bijuši vairāki mēģinājumi kooperēties, bet visi – neveiksmīgi,» atzīst R. Valtenbergs. GLAB valdes priekšsēdētājs piebilst, ka spēcīgi gaļas un arī piena kooperatīvi nav izdevīgi lētās gaļas iepludinātājiem Latvijas tirgū, kuri cenšas nepieļaut šādu interešu sadursmi.

Viens no lielākajiem Kurzemes aitkopjiem, z/s Mežoki saimnieks Kristaps Melbārdis saimniecības attīstību saredz eksportā

Z/s Mežoki saimniecība attīstījusies tieši pēdējo 10 gadu laikā. Šobrīd K. Melbārdis kopā ar ģimeni apsaimnieko nedaudz vairāk par 200 ha, un puse no tā ir meži. Sākuši kā daudzprofilu saimniecība, tostarp turētas gan cūkas, gan govis, bet tagad tiek attīstīta tikai aitkopība. Ja 2004. gadā saimniecībā bija ap 10 aitām, tad tagad ap 1600–1800, no tām 700 aitu mātes. Nākotnē saimniecību iecerēts paplašināt līdz 1000 aitu mātēm.

No aitas Latvijā var realizēt divas lietas – vilnu un gaļu, stāsta saimnieks. No vienas aitas var iegūt 3–5 kg vilnas. Aitas cērp Kristapa dzīvesbiedre, un dienas laikā viņa spēj nocirpt līdz 70 aitām. Vilnu iepērk vilnas pārstrādes uzņēmumi. Nemazgātas vilnas cena ir 0,50–0,70 eiro/kg. Daļu no vilnas tiek pārstrādāta un Mežoki tirgo dziju, tādējādi iegūstot nedaudz lielākus ieņēmumus.

Elektroenerģijas neesamību Ilze un Kristaps Čabļi pārvērtuši par efektu un saviem viesiem piedāvā nakšņošanu Bumbiermuižā bez elektrības.

No Rīgas kņadas noguruši, pirms aptuveni sešpadsmit gadiem viņi pārcēlās uz klusu lauku nostūri netālu no Ērgļiem. Brīvības garša, lauku idille bija tas, kas Kristapu aicināja pilsētas realitāti nomainīt pret laukiem. Nebija gan skaidrs, ar ko nodarboties. Lēnām, pamazām apgūtas saimniekošanas prasmes biškopībā, ogu/augļu vīnu radīšanā, kūpinātu/vītinātu desu gatavošanā, putnkopībā, aitkopībā, zirgkopībā – viss bija eksperimentēšana. Kad radās doma mēģināt darboties tūrisma virzienā, bija skaidrs tas, ka jāpiedāvā viesiem īstums, apstākļi, ko iepazinuši paši, dzīvodami un izdzīvodami laukos.

Bērnībā bija iemīļots teiciens «bumbiera laišana», kas nozīmē foršu atpūtu, apvienojot patīkamo ar lietderīgo, – padarīt kādu mazu, noderīgu darbiņu – salasīt ogas, sakrāmēt malku, pie viena izbaudīt dabas doto skaistumu. Iegādājušies nelielu īpašumu, nodēvēja to par Bumbiermuižu.