Grūti saprast, kam īsti ir vajadzīga jaunā ogļu stacija mūsu valstī. Latvijas elektroenerģijas patērētājam tā noteikti nav vajadzīga, jo jau šobrīd ir skaidrs, ka gadījumā, ja to būvēsim tai agrāk vai vēlāk būs jānodrošina CO2 nulles emisiju līmenis.
Tas nozīmē, ka būs jānodrošina CO2 emisiju uzglabāšana Latvijas pazemes krātuvēs. Krātuves zem zemes mums ir. Arī Liepājas tuvumā ir šādas pazemes krātuves, kur varētu noglabāt CO2. Tā nav problēma. Problēma ir CO2 gāzu attīrīšana no citiem ogļu katlu dūmgāzēs esošajiem gaisa piesārņotājiem (slāpekļa oksīdiem, pelniem, sēra oksīdiem, tvana gāzes uc), jo uzglabāt drīkst tikai tīru CO2 šķidrā stāvoklī. Tas nozīmē, ka būs jātērē elektroenerģija CO2 gāzu attīrīšanai un saspiešanai līdz šķidram stāvoklim.
Tāpēc, ja kāds Latvijā apgalvo, ka elektroenerģijas patērētāji maksās par ogļu stacijas uzstādītajām jaudām, tad šī informācija ir tikai puspatiesība. Mēs visi maksāsim par dārgajām CO2 attīrīšanas un uzglabāšanas iekārtām. Tātad mums valdība piedāvā ļoti dārgu risinājumu, kuru negatavojas atļauties pat Polija, kurai ir ogļu atradnes.
Vēl jau nav īsti skaidrs, kāpēc mēs nesteidzamies tikt pie ES finansiālā atbalsta Baltijas jūras valstu tīklojuma (elektroenerģijas tīklu savienojuma) izveidei. Ir zināms, ka šāds fonds būs, tikai nesaprotami kāpēc mēs Briselē nestāvam rindā pirmie, kam nepieciešami šie līdzekļi, lai pievienotos Ziemeļvalstu elektrotīkliem. Šobrīd pasaules enerģētiķi apspriež informācijas tehnoloģiju straujo attīstību ātru pārslēgumu nodrošināšanai (grid IT). Latvijas enerģētiķi turpina runāt par bāzes jaudām.
Vai mums ir alternatīvi risinājumi? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējām izpētes darbā. Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūtā tika veikts pētījums, kurā mums kā zinātniski pētnieciskai organizācijai Latvijas Vides aizsardzības fonds uzticēja meklēt un analizēt iespējamos enerģētikas sektora attīstības scenārijus.
Meklējām atbildes uz plašu jautājumu spektru: kas notiks, ja dzīvosim pa vecam un nekas enerģētikas sektorā nemainīsies, vai arī šķērdēsim enerģiju pa labi un kreisi – tā kā to paredz valdības apstiprinātais dokuments, bet varbūt tomēr sāksim domāt un ķersimies pie energoefektivitātes pasākumiem un atjaunojamo energoresursu izmantošanas. Kopā sanāca 10 alternatīvu energosektora attīstības scenāriju analīze.
Atbilde ir skaidra. Ja patiesi domājam par energosektora attīstību ilgtermiņā, tad Latvijas nākotni nedrīkst saistīt ar fosilo kurināmo izmantošanas palielināšanu. Ir skaidrs, ka energosektora ietekme uz klimata pārmaiņām ir atkarīga no atjaunojamo energoresursu īpatsvara un gala enerģijas lietotāja energoefektivitātes. Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums iespējams tikai variantā, ja valsts vienlaicīgi veic gan energoefektivitātes pasākumus, gan atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanas politiku. Mēs varam sasniegt ES uzstādītos mērķus un atjaunojamo energoresursu īpatsvars 40% apjomā 2020. gadā ir sasniedzams. Šoreiz runa ir par vēja parku uzstādīšanu un enerģētiskās koksnes īpatsvara palielināšanu.
Pirmkārt mums ir enerģētiskā koksne, kuru mēs neizmantojam pilnībā, jo trešā daļa no tā tiek eksportēta. Ir arī cita rezerve enerģētiskās koksnes īpatsvara palielināšanai: paaugstināt esošo malkas katlu un citu degšanas iekārtu lietderības koeficientu. Pieejamā enerģētiskā koksne Latvijā ir tādos apjomos, ka to nav iespējams notērēt katlu mājās. Ir jādomā par to, kā izmantot šo ļoti vērtīgo kurināmo tehnoloģijās ar augstu lietderības koeficientu elektroenerģijas ražošanai.
Ekonomiski (ņemot vērā kapitālieguldījumus un iekārtu darbināšanas izmaksas, ieskaitot kurināmā cenas), socioekonomiski (vairāk darba vietu un vairāk ieņēmumu no nodokļiem) un ekoloģiski (mazāk siltumnīcefekta gāzu emisiju) pamatotākais ir scenārijs, kas paredz maksimālu enerģētiskās koksnes izmantošanu. Tas nozīmē to, ka ir jārekonstruē lielās siltumapgādes sistēmu katlu mājas un fosilā kurināmā koģenerācijas stacijas. Tajās ir jāizmanto biomasa, jo tikai lielo pilsētu koģenerācijas stacijās ir iespējams sasniegt augstu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas lietderības koeficientu enerģētiskajai koksnei. Šobrīd integrētās gazifikācijas tehnoloģiju izmantošana ir ekonomiski pamatota gadījumos, ja uzstādītā elektriskā jauda ir lielāka par ~5 MWe.
Šobrīd aktīvi tiek apspriests jautājums par to, ka jābūvē mazās biomasas elektrostacijas. Nelaime ir tā, ka šādas stacijas ir grūti ekonomiski pamatot pat gadījumos, ja tiek piedāvāti paaugstināti iepirkuma tarifi. Kaut arī šādi specifiski iepirkuma tarifi kārdina potenciālos koģenerācijas staciju investorus jau vairākus gadus, neviens nav uzbūvējis jaunu mazas jaudas koģenerācijas staciju, kurā izmanto koksni. Prakse liecina par pretējo: Krāslavas biomasas koģenerācijas stacija atteicās no tvaika turbīnas izmantošanas. Ja mazās koksnes koģenerācijas stacijas neaug kā sēnes pēc lietus, tad tas ir signāls, ka šeit kaut kas nav kārtībā ar investīciju atguvi.
Svarīgi ir apzināties, ka viens no mūsu nākotnes mērķiem ir arī ietekmes uz klimata pārmaiņām samazinājumu. Tāpēc svarīgi ir apzināties to, ka šodien enerģētikas sektorā stāvam krustcelēs. Iesim to ceļu, pa kuru vēlas doties valdība, siltumnīcefekta gāzu emisiju līmenis no enerģētikas sektora 2020.gadā būs 8.5 miljoni tonnu CO2. Ja realizēsim scenāriju, kurš prognozē energoefektivitātes paaugstināšanu un maksimālu enerģētiskās koksnes un vēja enerģijas izmantošanu (hidroenerģijas izmantošanas līmenis nemainītos), šis CO2 emisiju līmenis samazināsies gandrīz 3 reizes. Siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu samazinājums ir ne tikai klimatam draudzīgs risinājums, bet arī papildus ietaupījums enerģijas lietotāju maciņos.
Es nezinu, kam ir vajadzīga ogļu stacija, bet es zinu, kam to noteikti nevajag. Tie esam mēs – elektroenerģijas lietotāji.