Pasaules galveno risināmo jautājumu topa augšgalā jau kādu laiku atrodas klimata izaicinājumu tēma. Daudz enerģijas tiek patērēts runām par zaļumu, kam seko arī attiecīgas politikas īstenošana, kuras rezultāts bieži vien ir vecās ekonomikas sodīšana un aktīvi mēģinājumi balstīt jaunas it kā zaļākas alternatīvas iepriekšējam darbības modelim.
Lielu izaicinājumu, piemēram, Eiropas zaļajai transformācijai gan, visticamāk, sagādās šī ziema, ja tā izrādīsies barga. Jāņem vērā, ka pasaulei enerģija ir nepieciešamam milzīgā apmērā, lai gan pieejamība energoresursiem daudzos gadījumos nonākusi uz jautājuma zīmes. Rezultātā, ja jāizvēlas starp to, vai šajā ziemā riskēt nenosalt, vai dzīvot nosacīti zaļi un sildīties un kādu grāmatu lasīt pie svecītes, daudzi tomēr labāk izvēlas par visu cenu mēģināt sev nodrošināt kādas enerģijas piegādes.
Rezultātā pasaulē, kas mēģina apkarot klimata pārmaiņas, pieprasījums pēc vienas no netīrākajām degvielām – oglēm – ir teju sasniedzis jaunu rekordu.
Arī Bloomberg izceļ visai smago dilemmu, kādas priekšā nonākusi pasaules enerģijas politika. Piemēram, Apvienotajā Karalistē darboties nācies spēkstacijām, kuras enerģiju iegūst tieši no ogļu dedzināšanas. Vairākas no tām, piemēram, Vestbērtonas spēkstaciju turklāt uz zaļās politikas fona esot plānos slēgt jau nākamgad. Šajā pašā laikā tieši šādu staciju darbināšana šajā septembrī esot ļāvusi izvairīties no situācijas, kad šajā valstī vienkārši sāk pazust gaisma. Kopumā šāda problēma gan nav unikāla vien Apvienotajai Karalistei.
Neskatoties uz zaļajām cerībām, pasaule joprojām ir ļoti atkarīga no fosilajiem energoresursiem. Savukārt vēja, saules un enerģiju no ūdens izteikti var ietekmēt laika apstākļi. Turklāt šādu enerģiju ir lieli izaicinājumi uzglabāt, kas ir liela atšķirība, piemēram, no ogļu čupas.
Nav izslēgts, ka pasaule galu galā “dekarbonizēsies” vēlāk. Uz enerģijas krīzes fona daudzas valstis atgriezīsies pie vecajām degvielām vai nedomās par pāreju uz jaunām. Savukārt tiem, kas to nedarīs, cena var izrādīties par augstu. Rietumvalstis jau ir aicinājušas vadošos naftas un gāzes ieguvējus šos resursus ražot vairāk (šķiet, mērķis ir izskatīties labi - lai tikai šādu netīro resursu ražošanu novāktu nost no savas bilances un to nedarītu pašu Rietumu kompānijas). IEA arī norādījusi, ka šogad pasaulē CO2 emisijas var vētu pieaugt teju straujākajā tempā, kāds vispār ir bijis (gada skatījumā varētu tikt novērots otrs straujākais šāds emisiju pieaugums vēsturē). Savukārt jauns emisiju rekords varētu tikt sasniegts 2022. gadā.
Ogļu rekordi
Labs simbols notiekošajam ir jau minētās un patiešām netīrās ogles. To pasaules patēriņš rekordu sasniedza 2014. gadā. Neskatoties uz lielajiem plāniem par atteikšanos no šī resursa, ogļu patēriņš kopš tā laika ir sarucis vien nedaudz un vairāk patiesībā stagnējis. Savukārt šogad tas pietuvosies savam 2014. gada rekordam, liecina Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA) līknes. Iespējams, jauns patēriņa rekords nav izslēgts pat šogad. Vairāk nekā par pusi no globālā ogļu patēriņa ir atbildīga Ķīna. Šī valsts, kurai arī enerģijas krīze, šķiet, ir pavisam tuvu, nu noteikusi, ka bankām jādod aizdevumu prioritāte ogļu racējiem.
Bloomberg arī rēķina, ka, ņemt vērā aktuālās tendences, kopējais pasaules ogļu, gāzes un naftas patēriņš jaunu vēsturisko rekordu, visticamāk, sasniegs aptuveni nākamā gada vidū. Pēdējos gados periodiski piesaukts tas, ka fosilo energoresursu pieprasījums varētu būt sasniedzis savu augstāko punktu. Tas gan tā īsti materializējies nav un izskatās, ka pārskatāmā periodā tas tā arī nenotiks. Līdz ar to šādi, piemēram, “peak oil” paredzējumi nu jau ar regularitāti tiek atlikti uz tuvāku vai tālāku nākotni, un, pienākot šiem termiņam, šādi pīķa pieprasījuma datumi atkal ir jāpārceļ uz, piemēram, gadu vai diviem.
Vēl, piemēram, Eiropā, kura aktīvi mēģina veicināt elektroauto pārdošanu, benzīna pārdošanas apmēri vairākās valstīs palēkušies līdz augstākajam līmenim 10 gados. Ir visai saprotams, ka daudzi cilvēki pandēmijas apstākļos domā par savu drošību. Ja ir savs personīgais spēkrats, tas nozīmē, ka nepieciešamības gadījumā ir iespēja neatkarīgi un droši pārvietoties no punkta A līdz B un izbēgt, piemēram, no sabiedriskā transporta drūzmas, kur attiecīgi iespējamība saķert Covid-19 vīrusu ir daudzkārt lielāks.
Faktiski, ja agrāk kādus privāto auto pircējus vārēja pievilināt, piemēram, ar dzinēja jaudu vai komfortu, tad tagad to jau var darīt, piesolot labumu veselībai. Daudzviet pasaulē varas amatpersonas ielikušas visai pamatīgas pūles, lai sludinātu, ka sabiedriskais transports ir nedrošs. Tas var radīt problēmas vēlāk, ja šāda retorika būs nozīmējusi, ka daudzi cilvēki kā vienu no saviem galvenajiem mērķiem nosaka jaunu vai pat papildu – kādam mājsaimniecības loceklim – auto iegādi. Tas savukārt jau var neiet roku rokā ar kādiem zaļajiem valdību uzstādījumiem, un galu galā paši cilvēki par šādu savu drošību un, piemēram, distancēšanās prasību izpildi var samaksāt, piemēram, ar papildu nodokļiem, ko tiem tāpat gluži kā par sodu uzkraus valdības, kuras daudzviet turpinās domāt par to, kā ielas atbrīvot no emisiju radošiem spēkratiem (arī papildu elektroauto iegāde nozīmētu lielu resursu, piemēram, metālu patēriņu).Tāpat ļoti liels teju visās pasaules malās ir pieprasījums pēc gāzes, kuras krājumi ir mazāki un piedāvājums visai ierobežots.
Apdraud visu uzstādījumu
Šāda bilde var neiet kopā ar visai dzelžainajiem politiķu klimata uzstādījumiem. Šai politikai sprunguli spieķos ja ne vienkārši belzienu ar baļķi var dot gan rekordaugstas energoresursu cenas, gan situācija, ja patiešām būs vērojami nopietni enerģijas piegāžu traucējumi. Tas viss var mazināt sabiedrības vēlmi šādu politiku atbalstīt. Protams, labākajā gadījumā tas novestu pie dažādu zaļo nejēdzību izķeršanas un šīs politikas koriģēšanas. Tas gan, šķiet, ir maz ticams.
Jau ziņots, ka viens no ekonomikas zaļināšanas politikas efektiem ir tas, ka pietiekamas investīcijas netiek veiktas dažādu izejvielu atrašanā, kas, protams, nebūt nav zaļš process. Savukārt, lai cik arī nezaļš šis process būtu, šīs izejvielas tāpat ir nepieciešamas zaļajam ekonomikas transformācijas procesam, lai būtu vismaz cerība, ka tas būs veiksmīgs. Jeb – pārāk ātra vecās ekonomikas aizslēgšana draud radīt realitāti, kad zaļākas nākotnes uzbūvēšana vienkārši ir pārāk dārga un nepanesama un politiski – neīstenojama. Savukārt tas nozīmē, ka kādas globālas lielas klimata nepatikšanas patiešām ir neizbēgamas. Var arī spekulēt, ka beigās lielāko kaitējumu ekonomikai un cilvēku dzīves līmenim būs izdarījušās nevis pašas klimata pārmaiņas, bet klimata trauksme, ko pavada pārspīlēta vai pat greiza politika. Arī pati diskusija par šo tematu un izrietošajām problēmām izskatās visai polarizēta, kur klimata pārmaiņu noliedzēji karo ar zaļajiem fundamentālistiem, kas grib īstenot aizvien pat radikālākas šādas pārmaiņas.
Pēdējā laikā lielas cerības liktas uz to, ka kādi pavērsieni no pasaules līderiem varētu būt gaidāmi Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konferencē Glāzgovā, kas sāksies šā mēneša beigās. Pamatā gan tiek gaidīts, ka šajā mītiņā vien tiks pastiprināti centieni īstenot zaļo transformāciju. Tiek pat sludināts, ka šī esot pēdējā iespēja vienoties, lai izvairīties no globālas klimata katastrofas. Interesanti gan ir tas, ka arī šo zaļo pasākumu nomocījuši piegāžu traucējumu un augsto cenu jautājumi (platību īres un paviljonu būvniecības cena traukusies debesīs).
