Aizgājušais Francijas Prezidents Širaks latviešiem paliks atmiņā ar slaveno izteicienu par «garām palaisto iespēju paklusēt», paskarbi apcerot Austrumeiropiešu atbalstu amerikāņiem Irākas karā. Tomēr publiskajā komunikācijā iespēja paklusēt nereti var būt vispareizākā komunikācijas forma. Diplomātu terminoloģijā runājot – atbildes neesamība arī ir atbilde.
Manas pārdomas radīja divi, pavisam nesen publiskajā telpā izskanējuši, notikumi. Pirmais. Artūrs Irbe intervijā žurnālam Ir 11. novembra numurā cita starpā pauda viedokli par to, ka, ideoloģisku apsvērumu dēļ, distancējies no Rīgas Dinamo, jo klubs esot Latvijas PR projekts Krievijai, kura sekmes lielā mērā ir atkarīgas no Kremļa politiskā ieroča Gazprom labvēlības utt. Intervijai sekoja visnotaļ neadekvāts kluba padomes parakstīts publiskais paziņojums Latvijas tautai, kas apgalvoja, ka Irbes intervija ir kampaņas sākums ar mērķi graut Dinamo un visa Latvijas hokeja prestižu.
Acīmredzami, ka, šādi reaģējot, kluba vadība ir ieguvusi iespēju saņemt samazgu spaiņa saturu pār savām galvām, jo tieši kluba padomes atklātā vēstule ierindas lasītājam liek sākt dziļāk domāt par ideoloģiskā momenta klātbūtni hokeja arēnā. To skaidri apliecina gan žurnālistu reakcija, gan publikas komentāri internetā. Irbe var atļauties teikt jebko – viņš ir dzīva leģenda, kura sasniegumus Latvijas sportā un valsts tēla veidošanā neatļausies apšaubīt neviens. Turklāt, viņš jau nepateica neko jaunu – tik vien kā pievienoja personīgo dimensiju vispārzināmiem faktiem.
Savukārt, kas ir Rīgas Dinamo padome? 99% līdzjutēju acīs Rīgas Dinamo ir Dārziņš, Ņiživijs, Sprukts, Karsums u.c., nevis Kalvītis, Ulmanis un Savickis. Reputācijas īpatsvars starp pēdējiem un Artūru Irbi ir nesalīdzināms. Kādu rezultātu ar savu publisko paziņojumu vēlējās iegūt kluba vadība (nemaz nerunājot par tā saturu un noformējumu), tiešām ir grūti spriest.
Otrs. Latvijas Ārstu biedrības prezidents, bijušais Latvijas ceļa politiķis Pēteris Apinis, intervijā NRA, runājot par nelegālo cigarešu apriti, izteicās par Iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces saistību ar kādu, iespējams, nelegālu cigarešu ražotnes piesegšanu. Izteikums, visticamāk, ir gana absurds. Tāpat vispārzināms ir fakts, ka Apinis jau izsenis ir izcēlies ar dažādiem ekstravagantiem publiskiem paziņojumiem un izgājieniem.
Es pieņemu, ka to visu labi zinot, Mūrniece izlēma nevis mierīgi ignorēt no cienījamā ‘Eskulapa’ intervijas žurnālistu izvilktās pārdomas un ļaut tām nokļūt attālos mediju arhīvos un aizmirsties cilvēku prātos, bet gan pacēla šo tēmu pilnīgi citos augstumos. Un nu jau tā tiek dažādi locīta visu Latvijas masu mediju veidotajos virsrakstos, kā rezultātā, ierindas lasītāja secinājumi varētu balstīties uzskatā «kas vainīgs tas bailīgs».
Tālākā pagātnē raugoties, nedrīkst nepieminēt bijušā Latvijas Ministru prezidenta, Ārlietu un Tieslietu ministra un savulaik cienījamā politiķa Valda Birkava neadekvāto reakciju uz bijušā partijas biedra Jāņa Ādamsona no Saeimas tribīnes izteiktajiem paziņojumiem par Birkava un dažu citu politiķu saistību ar pedofilijas un bērnu pornogrāfijas biznesu. Tā vietā, lai pilnībā ignorētu absurdo paziņojumu un tādejādi sabiedrības acīs arī degradētu gan paziņojuma vērtību, gan pašu ziņotāja personību, Birkavs izvēlējās uzsākt bada streiku un tādejādi piešķirt šai lietai ilgstošu sabiedrības uzmanību.
Droši vien katrai no raksturotajām situācijām un pieminēto personāžu performancēm ir gan savi mērķi, gan iemesli – piemēram, pieredzes un zināšanu trūkums publiskajā komunikācijā. Varbūt karstgalvība vai kādas citas, ieņemamajam amatam līdzi nākošas blaknes, tomēr, lai kā tas arī būtu, ir vērts atcerēties – pirms skaļi saukt, ir vērts padomāt gan par atbalss spēku, gan iespējamo atsitienu.
