Kad visi trīs atzīmējamie jaunie gadi garām, parasti gribas gūt skaidrību, vai šis jaunais gads arī ko jaunu nesīs.
Lūkojoties uz mazumtirdzniecības nozari vismaz formāli liekas, ka ir jau atnesis un nesīs vēl – divi lielie pircēju un centru apsaimniekotāju sapņi nu būtu piepildījušies – Baltijā būs gan H&M, gan arī IKEA. Viens tiešā veidā, otrs – kā franšīze. Var jau viebties par Islandi un tās pārstāvju biznesa manierēm «treknajos» un citos pirmskrīzes gados, taču pāris lietas noliegt nekādi nevar – nojausmu, kur ir iespējams bizness un spēju ātri atgūties no graujošām pašmāju ekonomiskām problēmām. Ar islandiešu franšīzi pie mums atnākuši, piemēram, JYSK un TIGER. Arī NEXT (pagaidām tikai Lietuvā). Tik tālu par citu zemju pārstāvjiem, kas redz izdevības pie mums.
Ko mūsējie, baltieši? Drusku to pieminēju jau šīs nedēļas intervijā Db. Ir cerības, ka baltiešu franšīzes partneris atvedīs pie mums NEW LOOK. Cerams, arī, ka jau ilgi apspēlēto Debenhams. Kā jau stāstīju intervijā, gan mums, gan citiem ir krājumā daudzas un dažādas franšīzes, taču nav finansiāli vai «ideoloģiski» (ar personīgo interesi par konkrētu zīmolu) atbilstošu partneru.
Liels paldies lasītājam ar niku «uzņēmuma vadītājs» – tas apstiprināja, ka mūsu līdz šim veiktās darbības bija pareizas. Ieskaitot objekta prezentāciju H&M, kam tas patika pēc izmēra, taču neatbilda prasībām par vietu: vai nu tieši blakus jau esošiem populāriem tirdzniecības objektiem, vai arī ar garantētu iespēju, ka citi zīmoli varēs «klasterēties» ap H&M. Ne dabas muzejs, ne Mūzikas akadēmija nav tirdzniecības objekts, kā arī nespēju iedomāties, ka tie par tādiem varētu kļūt. Savukārt ēka uz Barona ielas un Raiņa bulvāra stūra, tieši blakus minētajam objektam ir ar pārāk sarežģītu īpašniecisko struktūru, lai būtu kādas reālas cerības uz sakarīgu risinājumu par adekvātu cenu.
Lai nu kā, Barona ielas otrais nams pagaidām paliek gandrīz tukšs, lai arī plānotās nomas maksas nav «kosmoss», pat ne «stratosfēra». Un ēkas īpašnieks ir ar mieru dalīties iekārtošanas izdevumos. Un citas nomniekiem patīkamas detaļas.
Nobeidzot tādus kā komentārus par interviju, vēl divas lietas: bija jālūdz Db sistēmas administratora palīdzība, jo kādam ļoti gribējās likt komentārus, par niku izmantojot ne tikai manus iniciāļus, bet arī pilnu vārdu un uzvārdu – nu, ja nav drosmes ko pateikt atklāti, tad varbūt labāk izmantot izdevību paklusēt. Ar prieku piedalos atklātās diskusijās, bet ne anonīmās krānmērīšanas pasākumos.
Otra lieta – nenodrukātais pilnais viedoklis par IKI/Palink lietu. Te nu būs trūkstošais: viena pagale parasti nedeg, bet lielākā daļa vainas jāuzņemas mūsu likumdevējiem, kas pieļāvuši ļoti specifiska maksātnespējas likuma pieņemšanu, lai izpatiktu maksātnespējas administratoru brālībai (kurai, ja nemaldos, pieder arī pašreizējais tieslietu ministrs) – vajag tik atrast formālu iemeslu, un tiesai uzreiz jāapķīlā attiecīgais uzņēmums – pirms vēl viss ir noskaidrots. Tam visam palīdz neskaitāmās šķīrējtiesas, parasti «kabatas uzņēmumi», kas obligāti lems par labu ierosinātājam, būs tiesnesi, kas to visu uzreiz apstiprinās un tiesu izpildītāji un maksātnespējas administratori, kas uzņēmumam metīsies virsū. Pat pēc tam ar pūlēm pierādot savu taisnību, patiesie vainīgie nekādu atbildību nenes. Skaidrs, ka ir arī objektīvi gadījumi, taču arī daži gadījumi pēc aprakstītā scenārija liek potenciālajiem investoriem un zīmoliem stipri aizdomāties, vai ir vērts nākt uz šo lēnām sarūkošo un bezgala kašķīgo valstiņu. Tiktāl par vienu pagali.
Otra pagale – mācība par skopulību, vismaz tas tā izskatās no malas. Vispirms – nav prātīgi darbus organizēt tā, ka vienam un tam pašam uzņēmumam pieder (un tas attīsta) nekustamais īpašums, kā arī tas pats veic tirdzniecības funkcijas. Šis lietas ir atdalītas gan RIMI, gan MAXIMA’i. IKI/Palink gadījumā tas tā nav, un celtnieku (cedēta) prasība par būvdarbu norēķiniem uzreiz ietekmē arī tirdzniecības operācijas. Nu, un nevajag izvēlēties lētāko celtnieku it kā draudzīgu attiecību vai pārāk fantastiskas tāmes dēļ – skopais maksā vismaz divreiz.
Kāds būs sausais atlikums no šī gadījuma? Gan jau IKI/Palink šo jautājumu atrisinās, bet vai viņi turpinās lielu ofensīvu Latvijas tirgū nav zināms. Vai viņi paši būs no tā ko macījušies – nav īstas pārliecības, jo kā milzu zaudējums Latvijas ekonomikai bija minētas atsauktās 3 miljonu Eiro investīcijas tīkla attīstībā... Nu, par to var uzbūvēt kādus 5.000 m2 lielveikalu – tātad divus kompaktus hipermārketus. Tas nav faktors, kas kaut cik varētu ietekmēt šo tirgus segmentu. Bet sliktākais ir kas cits – iespējamie secinājumi, ko par uzņēmējdarbības vidi Latvijā ko izdarīs viena no lielajām Vācijas korporācijām – REWE, par mazākajiem franču, beļģu un šveiciešu akcionāriem nerunājot. Diez, ko viņi teiks, kad viņu viedokli par iespējamu ienākšu Latvijā vaicās, piemēram, Media Markt/ Saturn, vai Metro, vai C&A.
Vai no tā ko secinās mūs valsts un likumdevēji? Diez vai, jo joprojām tiesā tā saucamos «digitalizētājus», taču ar to pašu apstrīdēto aparatūru un visai apšaubāmām metodēm digitalizācija ir realizēta ar citas interešu grupas spēkiem.
Mums toties ir jauna Stratēģijas plānošanas komisija pie paša prezidenta, kur vienīgais biznesa pārstāvis ir visnotaļ cienījamais, taču no mūsdienu rūpniecības un zinātnes jaunākajām tendencēm visai tālu stāvošais Gavrilova kungs. Kāpēc tur nav tādu kungu kā Bergs, Osmanis – nav saprotams.
Tādi esam.
