Mēs visi tiecamies uz zaļāku dzīvi, uz klimatneitralitāti, tāpēc preces un pakalpojumi aizvien biežāk tiek īpaši marķēti, norādot, ka tie ir cilvēkam un videi draudzīgāki nekā citi. Uzņēmumi ir spiesti kļūt zaļāki un ieviest korporatīvās atbildības principus, taču šīs prasības nereti izmanto mārketinga trikiem, lai parādītu organizāciju labāku, nekā tā ir patiesībā, tā rodas zaļie mīti un zaļmaldināšanas prakse.
Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūts sadarbībā ar kompāniju Kantar veicis pētījumu, kas parāda atšķirīgu izplatītāko marķējuma sapratni, kas gluži kā pierādījums no pretējā parāda iespējas sabiedrības nezināšanu izmantot negodprātīgi. Deviņi jautājumi, tūkstotis atbilžu Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūts sadarbībā ar pētījumu kompāniju Kantar 1000 cilvēkiem vecumā no 18 līdz 60 gadiem šā gada jūnijā uzdeva jautājumus par deviņiem apzīmējumiem uz precēm vai pakalpojumiem, ko uzņēmēji izmanto, un no atbildēm var secināt, ka ļaudis nereti atšķirīgi saprot marķējumu vai arī vispār tam nepievērš uzmanību.
Pētījuma analīze liecina, ka patērētāji ne tikai neizprot dažādu zaļo apzīmējumu un ekomarķējumu nozīmi. Dati atklāj, ka preču un pakalpojumu ietekmei uz vidi uzmanību pievērš vien 5% Latvijas iedzīvotāju, bet to atbilstībai noteiktiem, uzticamiem vides standartiem – 7%.
Zaļmaldināšana kā strauju izmaiņu sekas
Saprotams, ka pētītie marķējumi ir veselas virknes regulējumu un labās prakses standartu radīti. Visi šie dokumenti satur vadlīnijas, kas teorētiski atvieglo uzņēmumu ceļu uz labāku pārvaldību tieši vides un ilgtspējas dimensijās. Tomēr regulējumi un standarti tik strauji mainās, ka uzņēmumi ne vienmēr spēj reaģēt uz pārmaiņām, vieni – zināšanu vai finanšu trūkuma dēļ, citi – īpašnieku attieksmes dēļ. Rezultāts ir viens – vārdi apsteidz darbus, un tā arī rodas neliela vai pamatīga zaļmaldināšana.
Kopumā izdala divus zaļmaldināšanas veidus vai virzienus. Pirmajā gadījumā uzņēmums maldina par savu patieso motivāciju īstenot tās vai citas videi draudzīgas iniciatīvas. Savukārt otrajā gadījumā klienti, partneri un pat darbinieki tiek maldināti par darbiem jeb rīcību, kura patiesībā nenotiek. Īsumā – skaisti runā, bet neko nedara. Praksē biežāk izplatīts ir pirmais variants, jo klaji meli plašā mērogā ātri atklājas. Eksperti, vienkāršoti runājot, norāda, ka uzņēmumu atbildība vides jomā neaprobežojas vien ar koku stādīšanu vai dalību Lielajā talkā, kas, protams, ir nefinanšu mērķi, bet arī ar uzņēmuma pamatdarbību, kas tieši ietekmēs uzņēmuma vērtību ilgtermiņā. To var sasniegt produkta vai pakalpojuma dzīves cikla analīze, proti, skaidra, datos balstīta sapratne par to, cik bizness patiešām ir videi draudzīgs.
Visu rakstu lasiet 14.jūnija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!