Nākotnes nozīmīgākā resursa – zaļā ūdeņraža un tā produkcijas - zaļā amonjaka, e-degvielu, metanola, aviācijas degvielas, kā arī tam nepieciešamās zaļās elektroenerģijas – saules un vēja parku projektu īstenošanā plāno investēt vairāk nekā 2 miljardus eiro.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta PURPLEGREEN grupas valdes priekšsēdētājs un īpašnieks Vigars Kaktinieks. Viņš atzīst, ka atbilstoši Eiropas un pasaules vadošo valstu politikai, kā arī pieredzei ūdeņraža un ūdeņraža degvielu revolūcija nav zinātniskā fantastika, bet tieši ūdeņradis un no tā ražotie produkti iezīmēti kā nākotnes nozīmīgākais resurss, kura produktu ražošanā Latvija var ieņemt nozīmīgu vietu arī uz pasaules kartes, radot pilnīgi jaunu nozari Latvijā, kādas līdz šim nav bijis.
Līdz šim PURPLEGREEN mātes kompānija AKSEDO īstenojusi šādus AER projektus: lauksaimniecības biogāzes projektus Latvijā, kas ražo elektrību 5 MW apjomā un siltumu 8 MW apjomā. Horvātijā AKSEDO īstenojis koksnes koģenerācijas projektus ar elektrības jaudu 6,5 MW apjomā un siltuma jaudu 15 MW apjomā. AKSEDO komanda ir īstenojusi saules un vēja elektrostaciju projektus Latvijā, Vācijā un citur Eiropā ar kopējo jaudu, kas ievērojami pārsniedz 100 MW jaudu.
Fragments no intervijas
Latvijai un visai Eiropas Savienībai ir ļoti ambiciozi plāni pārejai uz zaļo enerģētiku. Vai šādu plānu īstenošana vispār ir iespējama, ja pašlaik 2024. gads jau ir otrā pusē, vai 2030. gadā nenāksies skarbi secināt, ka ar vārdiem esam vienā vietā, bet ar reāli īstenoto pavisam citā?
Ambiciozi plāni bija, ir un būs nepieciešami, tāpēc labi, ka tādi ir un ir, uz ko tiekties, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī faktiski visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kur katrai gan bija atšķirīgas starta pozīcijas. Vienlaikus šodien, 2024. gada septembrī, ir skaidrs, ka Latvija (un droši vien ne tikai) šos ambiciozos plānus līdz 2030. gadam, visticamāk, realizēt nespēs. Kāpēc? Latvijas gadījumā tam noteikti būs vismaz divi iemesli — garā, sarežģītā birokrātiskā procedūra, līdz projekts nonāk būvniecības stadijā, jo īpaši vēja parku kontekstā, naudas trūkums, citiem vārdiem, potenciālo investoru un šo zaļo atjaunojamo energoresursu finansētāju nogaidošā pozīcija, jo būtībā nevienam nav īsti skaidrs nākotnes attīstības scenārijs. Protams, ir ideālais — vēlamais attīstības scenārijs, taču neviens nekādas garantijas par tā īstenošanos sniegt nevar.
Manā skatījumā galvenais varbūt nav šos mērķus 100 % izpildīt, bet mērķtiecīgi iet uz tiem un vismaz tuvināties. Lai tas notiktu, nepieciešama cieša privātā sektora, valsts sektora un sabiedrības sadarbība.
Gan zaļo enerģētikas projektu attīstītājiem, gan potenciālajiem investoriem ir pietiekami augsts biznesa riska līmenis. Gribu uzsvērt, ka tas nebūt nenozīmē, ka nekas netiks izdarīts, jo jau šobrīd ir redzams rezultāts. Tikai pēdējo divu gadu laikā ir būtiski pieaudzis saules paneļu parkos saražotās elektroenerģijas apjoms, un salīdzinoši daudz projektu šajā segmentā ir vēl dažādos tapšanas posmos, tai skaitā arī PURPLEGREEN 500MW parks Balvos un PURPLEGREEN saules parki Jēkabpils un Līvānu novadā. Jāatzīst, ka citāda aina ir ar vēja parku projektiem Latvijā, kuru attīstīšanas ceļš ir garāks un sarežģītāks, taču esmu pārliecināts, ka vismaz kāda daļa no plānotajiem projektiem 2030. gadā būs izbūvēti un ražos elektroenerģiju.
Attīstot zaļās elektroenerģijas ražošanas pusi, mēs grupas ietvaros arī analizējam to, kāda aina iezīmēsies patēriņa daļā. Jau šodien var droši apgalvot, ka valstīm un reģioniem, kur būs zaļās elektroenerģijas pārpalikums, ir potenciāls piesaistīt šī resursa patērētājus, t.sk. arī tos, kas izmanto zaļo elektroenerģiju, lai ražotu zaļo ūdeņradi un tā atvasinājuma produktus. Ja zaļās elektroenerģijas brīvās kapacitātes nav, nebūs arī šo produktu ražošanas un investīciju šajā segmentā. Būtībā mēs runājam par jaunā laikmeta naftas produkta tirgu. Var novērot, ka šobrīd globālajā arēnā notiek sacensība starp valstīm, lai radītu labākos apstākļus zaļo projektu attīstībai, un šeit politiskā griba ir ļoti nozīmīga. Mums ir mērķis, lai PURPLEGREEN projekti un Latvija kā tāda iegūtu nozīmīgu vietu šajā cīņā. Un mēs redzam, ka mums sanāk. Ja pirms diviem gadiem par Latvijas ūdeņraža degvielas projektiem Eiropā un pasaulē neviens neko nezināja, tad jau šobrīd, pateicoties mūsu projektiem un citu spēlētāju pūlēm, esam pamanīti, un nopietni pasaules spēlētāji ir vai nu iegājuši Latvijas tirgū, vai arī izskata iespēju to darīt.Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvija atrodas ļoti labā pozīcijā, mums ir jau esoša ostu un dzelzceļa infrastruktūra, kā arī labi attīstīts un jaudīgs pārvades tīkls, kas arvien tiek stiprināts, tāpat starpsavienojumi ar kaimiņvalstīm.
Jebkurā gadījumā gan elektrības ražošanas jomā, gan ūdeņraža degvielu ražošanas jomā kaut kas jau būs paveikts, un tas būs labāk nekā nekas. Protams, kādus lēmumus par to, ka dalībvalstīs izvirzītie darba uzdevumi nav izpildīti, pieņems Eiropas Savienība, šodien ir grūti prognozēt. Neraugoties uz minēto, Latvijā ir divi fundamentāli eksistenciālas nozīmes jautājumi attiecībā uz elektroenerģiju — cik daudz šī resursa Latvijas patērētājiem vajadzēs pēc gada, trijiem, pieciem un pat desmit, un otrs – nav skaidrs, kas un kā notiks pēc Baltijas atslēgšanās no BRELL nākamā gada februārī. Tiks mainīta ierastā kārtība, kad Latvijas frekvences regulēšanu veica Krievija, attiecīgi mums būs šis resurss jāaizstāj, lai elektroenerģijas sistēma turpinātu darboties stabili un uzticami. Tas nozīmē, ka nebūs ne tikai pieejams tas elektroenerģijas potenciāls, kurš ir pašlaik, bet būs arī jautājumi par elektroenerģijas balansēšanas jaudām. Elektroenerģijas ražošanai un patēriņam visu laiku jābūt vienādam vai apjomi abās pusēs vienmēr jāsabalansē. Ceram, ka viss būs vislabākajā kārtībā, tomēr sākotnēji nevainīgā ziņa, ka „uz laiku līdz trīs stundām būs tiesības ierobežot elektroenerģijas padevi patērētājiem” pielēja eļļu skeptiķu bažām. Minētais nozīmē, ka 2025. gads būs interesants.
Visu rakstu lasiet 10.septembra žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
