Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Lai gūtu panākumus biznesā, pirmkārt, ir jāiet un jādara, domā Jorens Grauds, SIA Latvijas Kredītņēmēju palīdzības programma izpilddirektors.

Daudzi tic veiksmei, taču es uzskatu, ka visa pamatā ir smags darbs, norāda J.Grauds, uzsverot, ka veicas tikai tiem, kas kaut ko dara. Ja cilvēks tic savām idejām un mērķtiecīgi strādā, lai tās īstenotu, agri vai vēlu viņš savus mērķus sasniegs un viņam paveiksies, taču veiksme nekad neatnāks pie tiem, kas sēdēs dīvānā un neko nedarīs, spriež uzņēmējs. Tāpat liela loma biznesa veiksmes stāstā ir arī apkārtējiem cilvēkiem. Ne velti saka - ja kompānijā ir trīs miljonāri un tu esi ceturtais, liela iespēja, ka arī tu kļūsi par miljonāru, tāpēc rūpīgi jāizvērtē cilvēki, ar kuriem kopā izvēlies doties nosprausto mērķu virzienā, teic J.Grauds.

Sapnis par superzvaigzni

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Lidostai Rīga tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ būtu jāattīstās straujāk nekā Kauņai vai Tallinai

To sarunā ar DB norāda A.C.B. uzņēmumu grupas tehniskais direktors Dzintars Pomers, kurš savulaik mūzikas vai sporta vietā izvēlējies inženierstudijas, bet vēlāk 15 gadus (1992–2007) vadīja lidostu Rīga, pēc viņa teiktā, noliekot to uz pareizajām sliedēm. DB jau rakstījis (15.01.2014.), ka nesen tika prezentēts 95,59 milj. eiro vērtais lidostas rekonstrukcijas projekts, kur piedalījās arī A.C.B. un Dz. Pomers – nu jau būvnieka statusā. Savukārt kaimiņvalstu lidostās vērojams straujāks pasažieru skaita kāpums nekā Rīgā.

Kā nonācāt celtniecībā, kāpēc savulaik izlēmāt mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā (beidzis 1976. g.)?

«Uz skolas sākumu vienmēr jābūt atpakaļ,» saka Amanda Kreile, kura studē māszinības Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā un jau trīs vasaras dodas strādāt uz Lielbritāniju. Viņa nav vienīgā jauniete, kas studē Latvijā, bet vasarā dodas uz ārzemēm, lai strādātu un nopelnītu.

Arī Latvijas Universitātes students Jurģis Kukša jau četras vasaras pavadījis ASV, pārdodot izglītojošas bērnu un jauniešu grāmatas, diskus vai online pakalpojumus amerikāņu ģimenēm. «Man nepatīk tā izvēle - vai nu iet uz skolu vai darbu, viens no tiem ir jāpamet. Es tādu izvēli negribēju veikt, tāpēc jāinvestē vasara savā nākotnē,» pastāsta jaunietis.

Amanda darbu Lielbritānijā meklē pati: «Es nopērku biļeti, aizbraucu, tad eju uz aģentūrām, saku, ka meklēju darbu, pastāstu par savu pieredzi. Viņi skatās, ko var piedāvāt un pēc kāda laika zvana un saka, ka ir jāiet uz interviju.» Vidēji darba atrašanai katru vasaru jāvelta divas nedēļas, saka Amanda.

Pagājis gads, kopš dzīvoju Rīgā. Kad es rakstīju savu pirmo ierakstu LiveJournal, daudzi teica, ka man ir rozā brilles. Šķiet, ka tās man aizvien ir, sociālajā tīklā Facebook raksta pīpju izgatavošanas uzņēmuma Bondarev Pipes īpašnieks Aleksandrs Bondarevs. Pirms gada viņš repatriācijas programmas ietvaros saņēma pastāvīgās uzturēšanās atļauju Rīgā un pārcēlās no Sanktpēterburgas uz Rīgu. Aleksandrs mācās latviešu valodu, nodarbojas ar savu biznesu un viņam ļoti patīk Latvija.

«Tātad, visu pēc kārtas. Sāksim ar pārcelšanās iemeslu. Es nebraucu dēļ lēta garšīga siera un arī ne dēļ daudz augstākas algas, arī ne dēļ skaista mauriņa pie mājas. Es braucu to garīgo vērtību dēļ, bez kurām es nespētu būt laimīgs – dēļ tiesībām un brīvības, dēļ vienlīdzības likuma priekšā, dēļ pārliecības, ka valdība ir manā pusē un visas valsts institūcijas strādā, lai mani aizsargātu.»

Un es to saņēmu. Man vēl nav pilsoņa tiesības, tāpēc nevaru novērtēt tās, taču es redzu īstu politisku cīņu, redzu reālus un virtuālus draugus, kuri iestājas partijās un aģitē par tām, redzu pārliecību cilvēku vidū par to, ka no viņiem kaut kas ir atkarīgs, redzu cerību par iespēju aizstāvēt savas intereses.

«Piecas dienas pēc manas pret Rasnaču vērstās runas es tiku arestēts. Nevis demisionēja Rasnačs, bet apcietināja Kaimiņu,» sarunā ar DB rezumē Latvijas Republikas Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš

Jūs aizturēja Saeimas sēdes sākumā. Kas bija tas, ko jūs nepateicāt?

Vispirms es izstāstīšu, ko es pateicu. Iepriekšējā Saeimas sēdē pirms manas aizturēšanas es uzkāpu tribīnē. Galvenā lieta man bija pateikt, ka tie, kas balsos «pret» Rasnača demisiju, atturēsies vai izraus savas kartes no balsošanas mašīnas, tie atbalsta maksātnespējas administratoru mafiju Latvijā. Tas bija ar piemēriem, kāpēc tas tā ir. Tad pēkšņi tajā Saeimas sēdē tika izsludināts pārtraukums līdz nākamās nedēļas trešdienai.

Varbūt tomēr atgādiniet, ko minējāt savā slavenajā runā?

Es pateicu zināmo faktu, ka tieslietu ministrs Rasnačs Facebook mierīgi lielās ar debiju supošanā tās dienas vakarā, kad tika nošauts Mārtiņš Bunkus, un neuzņemas nekādu - ne morālo, ne politisko atbildību. Neveic savus ministra pienākumus. Uzskata, ka viss ir labi. Šo runu jūs varat paskatīties manā Fb laika joslā 14.jūnijā, ja interesē. Taču es pieprasīju vēl vienu demisiju, kas ir, manuprāt, absolūti nepieciešama. Ašeradena kungam. Trīs mēnešus iepriekš, kad es 8.martā uzkāpu tribīnē, toreiz es teicu: Ašeradena kungs, es nebalsošu par jūsu demisiju, jo jūs no šīs tribīnes solījāt, ka OIK ir negodīgs nodoklis, kurš nedrīkst būt, un ka jūs atbildēsiet pēc lietas būtības, un ka šī lieta Latvijā tiks izbeigta. Šis slēptais OIK nodoklis. Ašeradena kungam bija trīs mēneši. Ir rakstīti kopā, ja es nemaldos, 19 pieprasījumi. Bet Saeimas pieprasījumu komisijā tie visi ir noraidīti. Ašeradena kungam nav bijis jāatbild uz šiem jautājumiem. Tā vietā Ašeradena kungs sasauca darba grupu ar 35 cilvēkiem par valsts naudu. Noīrēja ārpakalpojumu par valsts naudu, nedomāju, ka tas bija lētākais. Kas tā bija par firmu? Ernst&Young, man liekas. Tātad 35 cilvēki un Ernst&Young ies un pārbaudīs spēkstacijas. Rezultātā nupat Ašeradens iznāca un pateica: esam secinājuši, ka ar OIK neko nevar izdarīt, to nevar izbeigt, bet, redziet, mēs darba grupā esam baigi strādājuši. Nu mēs redzam arī, kā tika izvēlēts VID ģenerāldirektora amata kandidāts Skujiņš, kur vesela darba grupa, vesela komisija sēdēja. Arī ne par mazu valsts naudu. Bet Aldis Gobzems vienkārši piecpadsmit minūtes pasēdēja internetā. Un saraka visas šīs te shēmas, no kurienes nāk Skujiņš, Martinsona kungs un viss pārējais šajā sakarā.

Rotaslietām ir jābūt tādām, lai tās varētu nēsāt gan ar baltu T-kreklu un džinsiem, gan arī pie smalkas vakarkleitas

Tā intervijā norāda itāļu rotaslietu zīmola Nanis radītāja un dizainere Laura Bicego. Viņa ir dzimusi juvelieru ģimenē Vičencā Itālijā un jau kopš dzimšanas ir saistīta ar rotaslietām un to izgatavošanu. Lielāko pieredzi viņa ir ieguvusi tēva juvelieru rūpnīcā, no kā tālāk attīstīja savu zīmolu Nanis. Visa L. Bicego dzīve saistās ar šo nozari, un viņa nekad nav vēlējusies dzīvē darīt kaut ko citu.

Savu zīmolu viņa kopā ar vīru Pjero Maranjonu (Piero Marangon) izveidoja 1990. gadā. L. Bicego ir neparasta dizainere, viņai vairāk patīk radīt lietas nevis uz papīra, bet ar rokām. Viņai svarīgi ir vienlaicīgi saglabāt itāļu tradīcijas, tai pat laikā radot mūsdienīgas, transformējamas rotaslietas. Viņas radītā rokas sprādze no zelta ar dimantiem, ko iespējams transformēt par kaklarotu, pagājušajā gadā ieguva Juvelierizstrādājumu gada balvu.

Vai bērnam ir jābūt algas grāmatiņā, lai saņemtu IIN atvieglojumus jeb - kā es pret VID par 5 eiro tiesājos.

Paskrienot notikumiem pa priekšu, uzreiz vēlos norādīt, ka tiesāšanās ceļā esmu uzvarējusi Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un spriedums administratīvā lietā ir stājies spēkā 10/06/2019. Taču jāsecina, ka mūsdienās ļoti reti kurš izvēlas tiesāties pret VID. Tas ir saistīts ar lielām tiesāšanās izmaksām, kuras pie tam vēl nav iespējams atgūt, patērēto laiku un valdošajam uzskatam (VID publiski paustajam) par augsto procentuālo uzvaras īpatsvaru no VID puses. Manā gadījumā svarīgs bija princips par to, ka esmu nodokļu konsultants, un nevarēju atstāt VID negodīgu rīcību bez uzmanības. Tas bija reputācijas jautājums. Mani kolēģi juristi gan vienmēr ir uzsvēruši, ka principi mūsu valstī maksā dārgi, kas tā arī ir. Neskatoties uz faktu, ka visu tiesvedību kārtoju es pati un man nebija papildu juristu un konsultantu rēķini, jebkurā gadījumā biju iztērējusi arī 90 eiro valsts nodevās, kas pret strīdus summu 5 eiro ir smieklīgi un pat muļķīgi. Tieši tāpēc bieži mani klienti izvēlas netiesāties ar VID, jo saprot, ka tas ir pārāk dārgi. Man kā konsultantam šis šķiet absurdi. Turklāt VID ar šādu rīcību paliek arvien pašpārliecinātāks. Pēdējā laikā 95% gadījumos pie nepamatota audita uzrēķina vienīgā VID atbilde un argumentācija ir: «Ejiet, tiesājieties un tad redzēsim, ko tiesa teiks».

Sākotnēji draugiem.lv bija vien draudzēšanās portāls, desmit gadu laikā radušies dažādi saistīti projekti, kas pamazām attīstījušies par atsevišķiem uzņēmumiem. Intervijā DB draugiem.lv izveidotāji Lauris Liberts un Agris Tamanis stāsta par desmit gados piedzīvoto, Amerikas pieredzi, neveiksmēm biznesā, kas piederas pie lietas, un atklāj, ka no nulles sākt biznesu ir grūtāk, bet tad, kad ir citi projekti, katra nākamā sākums ir vieglāks.

Desmit gadi – tas ir daudz vai maz?

L.L. Interneta pasaulē tā ir mūžība. Šie desmit gadi bijuši ļoti piesātināti. Pašiem liekas, ka daudz esam iemācījušies un sapratuši. Atskatoties pagātnē, uzsākot to visu, izpratne bija ļoti niecīga. Droši vien, ka tiktāl esam nokļuvuši, jo apkārt ir gudri cilvēki un mums paveicās ar atsevišķiem pakalpojumiem.

Kurā brīdī jūs sākāt darīt kaut ko papildu?

L.L. Jau pēc pāris mēnešiem, kad mēs palaidām draugiem.lv, bija ambīcijas, ka vajag kaut ko piedāvāt ārzemēs saistībā ar portālu. Mēģinājām jau pēc kāda pusotra gada un tad tā pamatīgi apsvilinājāmies.

Ražotājs "MAN" investēs aptuveni 100 miljonus eiro akumulatoru bateriju rūpnīcas izveidē Nirnbergā, informē automašīnu "MAN Truck & Bus" oficiālā importētāja Latvijā SIA "Avar Auto" pārstāvji.

No 2025. gada sākuma "MAN Truck & Bus" savā Nirnbergas ražotnē lielos apjomos ražos augstsprieguma akumulatoru baterijas elektriskajām kravas automašīnām un autobusiem. Šim nolūkam uzņēmums nākamajos piecos gados ražotnē ieguldīs aptuveni 100 miljonus eiro.

Ražošanas jauda tiks palielināta līdz vairāk nekā 100 000 akumulatoru bateriju gadā. Ieguldījumi akumulatoru bateriju ražošanas izstrādē nodrošinās 350 darbavietas. Šis lēmums par investīcijām tika pieņemts, uzņēmumam cieši sadarbojoties ar darbinieku pārstāvjiem, kā arī to aktīvi atbalstot Bavārijas politiķiem. Šis lēmums tradicionālajai Nirnbergas ražotnei rada skaidru nākotnes perspektīvu.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Rolands Gulbis, SIA NP Foods valdes priekšsēdētājs. NP Foods ir vadības un attīstības uzņēmums, kas Latvijas un Baltijas līmenī nodrošina administratīvās, pārdošanas un mārketinga funkcijas vairāku uzņēmumu grupai. Starp NP Foods uzņēmumiem Latvijā ir AS Laima, AS Staburadze, AS Gutta un SIA Staburadzes konditoreja.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Man patīk radīt. Bērnībā vēlējos kļūt ar auto dizaineri – radīt automašīnu modeļus. Taču dzīvē viss plūst un mainās, man tika dota iespēja strādāt pārtikas nozarē un radīt pārtikas produktus ar pievienoto vērtību.

Lai arī esmu projām no lielā sporta, joprojām esmu tajā iekšā, tikai citā statusā

Tā DB saka soļotājs, olimpiskais vicečempions Aigars Fadejevs, kura izveidotā rehabilitācijas klīnika AF Workout nesen ir pārcēlusies uz skaistām telpām Rīgas centrā. Beidzot soļotāja karjeru, viņš sevī atklājis fizioterapeita talantu. Strādājot Losandželosā, A. Fadejevs ir ārstējis dažāda kalibra sporta pasaules smagsvarus, vairākas Holivudas zvaigznes. Lai arī klīnika Latvijā ir aprīkota ar pasaulē ātrākajiem skriešanas celiņiem un velotrenažieriem, tās mērķa auditorija galvenokārt ir tieši biroju darbinieki.

Kad un kā sākās tava sportista karjera? Kāpēc izvēlējies tieši soļošanu?

Tā bija liktenīga sagadīšanās. Mācījos lauku skoliņā. Tolaik tika rīkotas pavasara un rudens spartakiādes, kurās vajadzēja obligāti piedalīties. Tā kā biju augumā maziņš, nevarēju nedz tālu aizsviest bumbiņu, nedz augstu uzlēkt. Līvu pamatskolas skolotājs Uģis Barons bija pamanījis, ka man kā īstam lauku puikam, kurš bija pieradis strādāt dažādus smagus darbus, ir gana liela izturība. Neviens bērns negribēja pieteikties trīs kilometru soļošanai. Es, būdams ne tikai klases vecākais, fizorgs, politinformators, bet arī pionieru ierindas skatu komandieris, biju iedomājies, ka spartakiādē visi bērni sanāks kopā, pūtīs taures un dos pa bungām, soļojot kā ierindas skatē. Kad mani aizveda uz stadionu, sapratu, ka tā nebūt nav tāda veida soļošana. Tikai stundu pirms sacensību sākuma man iemācīja, kā soļo sportisti, bet es vinnēju spartakiādi.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Rimi Latvia valdes priekšsēdētājs Valdis Turlais. Rimi vada trīs veikalu tīklus jeb formātus: Rimi hipermārketus, Rimi lielveikalus un zemo cenu veikalus Supernetto – šobrīd kopumā 113 veikalus Latvijā. Rimi Latvia ir starp 10 lielākajiem darba devējiem, nodrošinot 5400 darba vietas. Rimi Latvia veikalos ik nedēļu iepērkas ap 1,7 miljoniem pircēju.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Konditorejas 21 October īpašniece Aleksandra Nozdračeva gatavo tikai to, kam konkrētajā dienā ir iedvesma, un paziņo par piedāvājumu sociālajā tīklā Instagram – kurš vēlas, tas brauc pakaļ, un pārsvarā salonā līdz vakaram nekas pāri nav palicis

Viņa uzskata, ka konditoreja ir kā juvelierizstrādājumi, tāpēc arī pareizi pagatavoti eklēri ar īstu vaniļu vai franču cepumi macaron nebūt nav lēti.

Fragments no intervijas, kas publicēta 2. augusta laikrakstā Dienas Bizness:

Kāds ir jūsu vērtējums par konditorejām Rīgā?

Ja godīgi, es pavisam reti iznāku no savas laboratorijas. Tāpēc es nevaru atbildēt. Bija Belétage Lāčplēša ielā, bet nesen to slēdza, jo grūti atrast darbiniekus. Neviens negrib veltīt tik daudz laika un strādāt tā, kā vajag, – kā strādā cilvēki konditorejās Francijā. Negrib mācīties, negrib saprast.

Maksātnespējas administratora slepkavības uzkūdīšanā apsūdzētā Mihaila Uļmana pirmā intervija.

Vairāk nekā gada laikā, kopš uzņēmējs Mihails Uļmans tika aizturēts, apcietināts kopš pagājušā gada decembra, arī apsūdzēts maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības uzkūdīšanā un tagad stājies tiesas priekšā, publiskā retorika ir balstīta izmeklēšanas un prokuratūras sniegtajā informācijā, pretēji žurnālistiskās ētikas standartiem nemēģinot uzklausīt arī otru pusi. Dienas Bizness šodien publicē interviju ar M. Uļmanu, dodot iespēju viņam pirmoreiz publiski izklāstīt savu nostāju un argumentus.

Prokuratūra jums ir uzrādījusi apsūdzību par uzkūdīšanu uz maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavību. Vai jūs tam piekrītat vai nē – un kādi ir jūsu argumenti?

Rotu dizainere Ginta Sičeva jau 20 gadus dzīvo Londonā, 2000. gadā tur ir izveidojusi savu uzņēmumu, bet pirms pāris gadiem viņa savu darbnīcu pārcēla uz Rīgu

Biju domājusi, ka jūs lielākoties dzīvojat Londonā, bet, kad sarakstījāmies LinkedIn, pieminējāt, ka šobrīd dzīvojat starp Londonu, Tokiju, Minheni un Rīgu. Ko tas nozīmē?

Londonā esmu nodzīvojusi 20 gadus, bet pirms trim gadiem sāku veidot darbnīcu un izstāžu telpu (showroom) Rīgā. Tajā laikā paralēli izveidojās sadarbība ar Japānu, un tagad diezgan bieži jālido turp. Dzīvoju tur vienu vai vairākas nedēļas, tāpēc reizēm man šķiet, ka Japānā esmu biežāk nekā Londonā. Savukārt Minhenē daļēji dzīvo mana ģimene. Rīgā strādāju, te ir mana darbavieta, bet Londonā ir mana kompānija, grāmatveži, menedžeris, papīru darbi un mājas.

Krāsaini, garšās netipiski maizes un kliņģeru kukulīši, leļļu pasaule un vēlme Āgenskalna apkaimes iedzīvotājus apvienot kopienā, kurā cits citu atbalsta un iedrošina

Tā dažos vārdos varētu raksturot Zaļās maizes īpašnieci un Facebook kustības Labi dzīvot Āgenskalnā aizsācēju Santu Liepu, kura nesapņo kļūt par lielas maizes ceptuves īpašnieci, kurā mīklu mīca un maizi cep vairāki darbinieki un pēc tam produkcija bezpersoniski guļ veikala plauktā. Viņai ir svarīga kaimiņu būšana un cilvēcīgā saskarsme. Santa līdz saknēm ir pārliecināta, ka mazais bizness ir dzīvotspējīgs un tas nav tikai šarmants hobijs, ar kuru reizēm kavēt laiku. Veidojot biznesu, viņa neapzināti izkāpj no rāmjiem, jo savā būtībā ir kā brīvs putns. Visticamāk, mākslinieces kods ir tas, kas viņu mudina, cepot maizi, savienot šķietami nesavienojamas garšas un sastāvdaļas.

Tā intervijā DB 2017.gada 28.jūlijā teica režisors, producents, aktieris, uzņēmējs un nu jau atkal politiķis Andrejs Žagars.

Uzzinot par A.Žagara aiziešanu mūžībā, mākslinieka piemiņai publicējam viņa interviju pilnā apmērā.

Allaž esat bijis saistīts ar ievērības vērtiem notikumiem mākslā un kultūrā. Kas ir jūsu šī brīža prioritāte šajā lauciņā?

Joprojām esmu ierauts trīs gadu festivāla (2017.–2019.) Baltijas muzikālās sezonas mākslas notikumu virknē. Mani uzaicināja kļūt par māksliniecisko vadītāju. Festivāls tika atklāts 3. jūnijā Dzintaru koncertzālē ar pasaulslavenā diriģenta Rikardo Muti un viņa izveidotā Luidži Kerubīni vārdā nosauktā orķestra koncertu. Sākumā bija doma festivālā orientēties uz akadēmisko mūziku, taču es paplašināju robežas. Uzskatu, ka mums ir pietiekami daudz notikumu ar ārkārtīgi labiem simfoniskās mūzikas māksliniekiem – pašmāju un ārzemju vijolniekiem, čellistiem, pūšamo instrumentu lietpratējiem u.c. Savukārt nepietiekami ir laikmetīgās dejas, laba kustību teātra un dažādu mākslas žanru apvienojuma. Tālab festivālā vēlos paplašināt žanru loku, akadēmisko mūziku caurvijot ar labu dramatisko teātri un laikmetīgo deju (žanri, ar ko saistās arī vēl pāris manu iecerēto projektu). Un tas ir iespējams, jo festivāls iestiepjas gada garumā atbilstoši savam nosaukumam. Paralēli tam mans lielais projekts ir pašam savs kultūras fonds.

Šķēpmetēja ar Latviju sirdī un stipru, pat krampjainu apziņu, ka spēj pārrakstīt pasaules rekordu savā disciplīnā

Tāda ir Diāna Dadzīte, kura trīs ar pusi profesionālās paralimpiskās vieglatlētes karjeras gados Latvijai sagādājusi ne vienu vien saviļņojuma brīdi, kad pasaules sporta arēnās skan Latvijas himna. Sarunā ar Diānu var apjaust, cik spēcīga patriotisma dzirksts spēj virzīt sportistu uz lieliem mērķiem, kuru sasniegšanā soli pa solim jāpārvar dažādi fiziskie un emocionālie šķēršļi, domās jāpārlec pāri barjerai, kuru nepietiekamā finansējuma dēļ uzliek valsts, zem kuras karoga jāpiedalās starptautiskās sacensībās.

Fragments no intervijas, kas publicēta 30. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Valsts apaļās jubilejas svinības jau noritējušas. Ar kādām sajūtām tu svinēji šo dienu?

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Baltic Restaurants valdes priekšsēdētājs Aigars Kaugars. Baltic Restaurants (zīmols Daily) kā ēdināšanas pakalpojumu sniedzējs darbojas gan Latvijā, gan Igaunijā.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Iesāku vadīt ēdināšanas uzņēmumu nejauši, bet šo iespēju man deva, jo redzēja, ka tiešām to gribu un man «aste bija gredzenā», nevis «vilkās pa zemi». Šādi arī šobrīd pats skatos uz darbiniekiem, jo tas ir pamata priekšnosacījums, lai kas sanāktu! Biju arī pietiekami drosmīgs, šo iespēju izmantot, jo nekad nebiju uzņēmumu vadījis un man tās bija lielas pārmaiņas starp nodaļas un uzņēmuma vadīšanu. Dzīvē jau tā ir, ka jācenšas šīs iespējas pamanīt un tad arī izmantot.

Liepājniece Ilze Šupstika pamet labi atalgotu darbu, lai no sirds nodotos tam, par ko kādreiz teica «nekad», radījusi bērnu apģērbu zīmolu Little lion

Ilze nekad apzināti nav mācījusies šūt, bet vidusskolas laikā apmeklējusi dažādus pulciņos. Kleitas Ilze savai meitai nekad nav pirkusi veikalos, vienmēr šuvusi pati, tomēr nebija iedomājusies, ka šūšana varētu kļūt par pamatnodarbošanos. «Kad man kādreiz teica – tev ir tik skaistas kleitas, vajadzētu ar to nodarboties, man likās – nu nē, negribu būt šuvēja. Valdīja stereotips – ja ir augstākā izglītība, tad taču nestrādā par šuvēju, » viņa stāsta.

Viņa strādājusi algotu darbu, saņēmusi labu atalgojumu, taču kādā brīdī radusies sajuta, ka vairs nejūt piepildījumu, kaut kas ir jāmaina. Arī Ilzes vīrs viņu atbalstīja un mudināja iet prom no darba, nopirka sievai audumus, un viņa sāka darboties. Sākotnēji viņa sprieda, ka varētu strādāt ar trikotāžas audumu, jo tas ir vienkāršāk. «Sāku skatīties, ko dara citi, un darīju pilnīgi pretējo. Tie, kas mājas apstākļos kaut ko šuj, lielā mērā izmanto trikotāžu, taču šis audums nebija īsti manējais. Man ir svarīgi, ka manām kleitām ir kokvilnas oderīte, skaistas podziņas un auduma pogu cilpiņas, lai kleitas ir svinīgas, taču lai ir arī viegli mazgājamas. Citi vecāki saka – galvenais, lai kleitas nebūtu jāgludina, tāpēc cenšos izmantot šādus audumus,» stāsta Ilze. Visbiežāk apģērbu radīšanai tiek izmantota kokvilna, mākslīgais zīds, zīds, samts, bet oderēm pārsvarā tiek izmantota kokvilna.

Loģistika ir sarežģīta joma, kas sevī apvieno dažādas kompetences un kuras veiksmīga organizācija un vadība mūsdienās nebūtu iespējama bez jaunākajām tehnoloģijām. Pēdējo desmit gadu laikā nozarē ir noticis īsts lēciens procesu vadībā, un šīs jomas līderi tagad ir neatņemami saistīti ar inovatīviem risinājumiem un viedajām tehnoloģijām. Procesu automatizācija, digitalizācija, WMS, TMS sistēmas, mākoņdatošana u.c. tiek izmantotas, lai veiksmīgi pārvaldītu visus kravu pārvadāšanas un noliktavas procesus. Starptautiskā loģistikas uzņēmuma “Baltic Logistic Solutions” (BLS) direktors Rolandas Plieda šīs pārmaiņas identificē kā vienas no nozīmīgākajām uzņēmuma vēsturē.

“Baltic Logistic Solutions” ir viens no lielākajiem loģistikas uzņēmumiem Baltijā ar vairāk nekā 89 000 m2 noliktavu platību un augstākajiem kvalitātes standartiem starptautiskā līmenī. R Plieda “BLS” sāka strādāt 2009. gadā, un kopš tā laika ir virzījies pa karjeras kāpnēm, pildot dažādus darbus, kas viņam devuši arvien lielāku atbildību. Tas ļāva viņam pašam dot ieguldījumu uzņēmuma izaugsmē un īstenošanā dažādos attīstības posmos.

Tātad par to, ko nozīmē būt uzņēmuma vadītājam, kādi ir izaicinājumi šādā darbā un kā ar tiem tikt galā, lasiet sarunā ar “Baltic Logistic Solutions” vadītāju Rolandas Plieda.

Kur uzsākāt savu profesionālo karjeru?

Februāra sākumā ar ģimeni aizbraucām noķert vasaras sajūtu brīnišķīgajā Marokā. Brīnišķīga un krāsaina valsts, kurā aizbēgt no pelēkās un drūmās ziemas.

«Daudz laimes dzimšanas dienā,» es pasniedzu tētim aploksni, iedodu buču un nepacietīgi dīdos, kamēr gaidu reakciju no vecākiem, kad tētis būs atvēris aploksni. Iekšā ir lidmašīnas biļešu dāvanu kartes.

Lielāko dzīves daļu mani vecāki ir pavadījuši, lai izaudzinātu mani un māsu par labiem cilvēkiem un nav aizrāvušies ar ceļošanu. Igaunija, Lietuva, Vācija - tāds standartiņš. Tagad, kad, cerams, esmu izaugusi par labu cilvēku un varu pateikt vecākiem paldies par visu, ko man devuši, kā vienu no variantiem sava «paldies» pateikšanai izvēlējos uzdāvināt tēva apaļajā jubilejā vecākiem iespēju kaut kur aizlidot. Atpūsties. Tajā brīdī vecāki vēl nenojauš, ka deviņus mēnešus vēlāk lidos uz Maroku, bet smejoties saka, ka aizlidos kaut kur tepat, kur viss pazīstams – Ukrainu, Baltkrieviju..

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild SIA Latvijas Tekstils Com direktors Oskars Polmanis. «Zīmols Latvijas Tekstils savu gājienu uzsāka 2011.gadā, kad tika nodibināts uzņēmums ar tādu pašu nosaukumu. Lai gan būs pagājuši tikai seši gadi, Latvijas Tekstila vārds arhīvos atrodams jau 1960.gadā, tādēļ bieži uzņēmums savos materiālos norāda atzīmi: pieredze, kopš 1960.gada. Lai gan kolektīvs ir samērā jauns, tomēr ne vienmēr uzņēmuma vārdam ir jāturpina nest vecišķu noskaņojumu, kā tas bieži gadās uzņēmumiem ar plašu vēsturi,» skaidro O. Polmanis. Uzņēmums ir viens no Latvijas karogu ražotājiem, kā arī piedāvā latviskus mājas tekstila izstrādājumus. 2013.gadā Latvijas Tekstils sašuva līdz šim lielāko Latvijas karogu pasaulē. Tā bija uzņēmuma simboliska dāvana Latvijai valsts 95.dzimšanas dienā. Latvijas karoga izmērs bija 22,5 x 45 metri, kas kopumā veidoja 1050 m2 lielu platību. Tas svēra aptuveni 80 kilogramus.