Vai bērnam ir jābūt algas grāmatiņā, lai saņemtu IIN atvieglojumus jeb - kā es pret VID par 5 eiro tiesājos.
Paskrienot notikumiem pa priekšu, uzreiz vēlos norādīt, ka tiesāšanās ceļā esmu uzvarējusi Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un spriedums administratīvā lietā ir stājies spēkā 10/06/2019. Taču jāsecina, ka mūsdienās ļoti reti kurš izvēlas tiesāties pret VID. Tas ir saistīts ar lielām tiesāšanās izmaksām, kuras pie tam vēl nav iespējams atgūt, patērēto laiku un valdošajam uzskatam (VID publiski paustajam) par augsto procentuālo uzvaras īpatsvaru no VID puses. Manā gadījumā svarīgs bija princips par to, ka esmu nodokļu konsultants, un nevarēju atstāt VID negodīgu rīcību bez uzmanības. Tas bija reputācijas jautājums. Mani kolēģi juristi gan vienmēr ir uzsvēruši, ka principi mūsu valstī maksā dārgi, kas tā arī ir. Neskatoties uz faktu, ka visu tiesvedību kārtoju es pati un man nebija papildu juristu un konsultantu rēķini, jebkurā gadījumā biju iztērējusi arī 90 eiro valsts nodevās, kas pret strīdus summu 5 eiro ir smieklīgi un pat muļķīgi. Tieši tāpēc bieži mani klienti izvēlas netiesāties ar VID, jo saprot, ka tas ir pārāk dārgi. Man kā konsultantam šis šķiet absurdi. Turklāt VID ar šādu rīcību paliek arvien pašpārliecinātāks. Pēdējā laikā 95% gadījumos pie nepamatota audita uzrēķina vienīgā VID atbilde un argumentācija ir: «Ejiet, tiesājieties un tad redzēsim, ko tiesa teiks».
Interesants ir fakts, ka kopš kolēģa Jāņa Taukača publiski apspriestās VID statistikas par VID uzvarām tiesvedībā - VID vairs nepublicē statistiskos datus par tiesvedības uzvarām. Publiski ir pieejams tikai komentārs par 2016. gadu, kur VID apgalvo, ka 92% gadījumu tiesas pieņem VID labvēlīgu spriedumu. Amizanti gan ir tas, ka arī daļēji apmierinātos spriedumus VID ieskaita savā uzvarā, kas īsti nebūtu pareizi, ja tiesa, piemēram, atsaka maznozīmīgu faktoru par labu VID, bet lielā daļā apmierina nodokļu maksātāju. Šādā gadījumā VID nebūtu pamata ieskaitīt arī daļēji apmierinātos lūgumus pie savām uzvarām. Tā it liriska atkāpe no mana stāsta.
Situācijas būtība.
Pēc ilgāka atvaļinājuma atgriezos darba gaitās ar 2017. gada 4. septembri. Lai pašai būtu vieglāk aizpildīt savu gada ienākumu deklarāciju, vīrs pārstāja piemērot atvieglojumus par apgādājamo ar 2017. gada 31. augustu, par ko tika izdarīts ieraksts algas grāmatiņā. Kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ, nevarēju veikt ierakstu par apgādājamo ar 2017. gada 1. septembri, tāpēc veicu ierakstu algas grāmatiņā ar 2017. gada 5.septembri. Daudz neskumu, jo zināju, ka ar gada ienākumu deklarāciju šo situāciju varēs labot. Ko arī izdarīju, iesniedzot savu deklarāciju, kur piemēroju atvieglojumus par apgādājamo ar 2017. gada 1. septembri.
Liels bija mans pārsteigums, kad VID bez jebkādiem lēmumiem atmaksāja man pārmaksāto IIN mazāk nekā biju aprēķinājusi. Starpība smieklīga - 5.37 eiro.
Vērsos pie VID ar lūgumu skaidrot, kāpēc bez lēmuma man tika pārmaksāta mazāka IIN, uz ko saņēmu aicinājumu veikt labojumus savā algas grāmatiņā un precizēt savu gada ienākumu deklarāciju. Man šāds lūgums šķita amizants, jo nebija, ko īsti precizēt, jo gada ienākumu deklarāciju biju iesniegusi pareizu, bez tam atbilstoši IIN likumam[1] VID ir jānodrošina, ka, aizpildot deklarāciju elektroniski, tā nodrošina nodokļu maksātājam informāciju, kura pieejama valsts reģistros. Proti, VID ir pieejama informācija par maniem apgādājamajiem. Turklāt manam vīram IIN tika jau atmaksāts, no kā secināms, ka VID piekrita faktam, ka vīrs izmantoja atvieglojumus par apgādājamajiem tikai līdz 2017. gada 31. augustam. Līdz ar to izveidojās situācija, ka par 4 septembra dienām neviens no mums nav izmantojis atvieglojumus par apgādājamo.
Jāatzīst, ka praksē sastopos samērā bieži ar šo formālo prasību no VID. Proti, mani klienti aizpilda savas gada deklarācijas, deklarējot atvieglojumus, taču VID neatmaksā viņiem IIN, kamēr nav izlabots algas nodokļu grāmatiņu ieraksts. Vairums no maniem klientiem apzināti neaizpilda savas algas grāmatiņas ar vēlmi izvairīties no tā, lai viņu darba devēji būtu informēti par apgādājamiem dažādu iemeslu dēļ. Taču, nevēloties strīdēties ar VID un vēloties saņemt pēc iespējas ātrāk IIN pārmaksu, tie pakļaujas šai nepamatotai VID prasībai un veic labojumus savās algas grāmatiņās. Turklāt vēlāk tiem arī esot jāraksta atsevišķs iesniegums VID ar lūgumu vēlreiz pārskatīt viņu lēmumu neveikt IIN atmaksu.
Saprotot, ka taisnību sarakstē ar VID nepanākšu, lūdzu VID atsūtīt man lēmumu par manu IIN atmaksu. 2018. gada 10. aprīlī saņēmu oficiālu lēmumu, kurš tika sastādīts 2018. gada 16. martā. Lieki piebilst, ka VID nebija pat pacenties mani oficiāli informēt par man nelabvēlīgā lēmuma pieņemšanu. Iesniedzu sūdzību VID ģenerāldirektoram 19. aprīlī, jo uzskatīju, ka man par lēmumu tika paziņots tikai 2018. gada 10. aprīlī. Uzskatīju, ka VID ģenerāldirektore (tobrīd ģenerāldirektora p.i. D.Pelēkā) noteikti atrisinās šo situāciju ātri un es tikai pasmiešos par šo neērto situāciju.
Liels bija mans pārsteigums, kad arī ģenerāldirektora p.i. pieņēma man nelabvēlīgu lēmumu, norādot, ka, tā kā es pati ierakstīju algas grāmatiņā apgādājamo tikai ar 5. septembri, tad neesot pamata apšaubīt to, ka dēls ir bijis manā apgādībā tikai ar 5. septembri. Fakts, ka ieraksta veikšana nebija iespējama ar 1. septembri un deklarācija tika aizpildīta pareizi netika ņemts vērā.
Iesniedzu prasību Administratīvajā rajona tiesā, kurā cita starpā pievienoju izvilkumus no VID metodiskajiem norādījumiem un paziņojumiem presē, kurā VID plaši apsprieda līdzīgus gadījumus. VID sevi pozicionē, kā uz klientiem orientētu iestādi, taču manā gadījumā tā bija ietiepība un vēlme norādīt uz manu vietu, nevis pakļaušanās likumam.
Ņemot vērā to, ka lūdzu ierosināt rakstveida procesu, mana lieta rajona tiesā tika pie izskatīšanas samērā ātri -iesniegta prasība 2018. gada maijā un spriedums pieņemts tā paša gada oktobrī.
Administratīvā rajona tiesa daļēji apmierināja manu prasību. Tiesa bija izlēmusi, ka man pienākas IIN atmaksa par 4. septembri, jo tā bija mana pirmā darba diena, bet par 1. līdz 3. septembrim man pārmaksa nepienākas, jo es neesot bijusi darba attiecībās. Man bija ārkārtīgi žēl šīs situācijas, jo vēlējos jau padoties -galu galā samaksātā valsts nodeva ir vairākkārtīgi lielāka nekā iegūtais labums. Turklāt apelācijas iesniegumam man nāktos samaksāt valsts nodevu vēl 60 eiro apmērā.
Zinot to, ka man ir taisnība un es nevaru padoties, iesniedzu apelācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā. Norādot, ka atbilstoši IIN likuma piemērošanas noteikumiem[2] nodokļa atvieglojumus piemēro ar dienu, kurā nodokļa maksātājam ir radušās tiesības uz nodokļa atvieglojumu, un pārtrauc ar nākamo dienu pēc dienas, kurā šīs tiesības ir zudušas. Proti, tiesības uz nodokļa atvieglojumu par nepilngadīgu bērnu rodas ar bērna dzimšanas brīdi. Apgabaltiesa norādīja: Jāņem vērā, ka dienesta lēmuma pamatojums nesatur argumentu, ka pieteicējai tiesības saņemt nodokļa atvieglojumu ir tikai, sākot ar dienu, kad viņa uzsākusi darba tiesiskās attiecības. Kā kritēriju dienests izvirzījis dienu, no kuras bērns atradies pieteicējas apgādībā. Arī pašlaik dienests savos rakstveida paskaidrojumos atšķirīgu pamatojumu nesniedz.Tālāk tiesa secina Savukārt pirmās instances tiesa atzina, ka izšķiroša nozīme ir nevis ierakstam algas nodokļa grāmatiņā, bet gan normatīvajos aktos norādītajam pamatam un personas paustai vēlmei saņemt nodokļa atvieglojumu. Tiesa konstatēja, ka bērna vecāki ir vienojušies par to, ka, sākot no 2017.gada 1.septembra, iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par bērnu saņem pieteicēja, par ko informējuši dienestu, kā arī faktiski bērna tēvs attiecīgos atvieglojumus saņēmis tikai līdz 2017.gada 31.augustam. Pamatojoties uz šo, Tiesa nolēma: Atbilstoši noteikumu Nr.899 94.punktam likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» 13.panta pirmajā daļā noteiktos nodokļa atvieglojumus piemēro ar dienu, kurā nodokļa maksātājam ir radušās tiesības uz nodokļa atvieglojumu, un pārtrauc ar nākamo dienu pēc dienas, kurā šīs tiesības ir zudušas.
Tiesības uz nodokļa atvieglojumu par nepilngadīgu bērnu rodas ar bērna dzimšanas brīdi, ar nosacījumu, ja persona lūdz attiecīgo atvieglojumu piemērot, kas, kā atzinusi pirmās instances tiesa, konkrētajā gadījumā ir noticis 2017.gada 1.septembrī.
VID pietika drosmes atzīt savu kļūdu un nepārsūdzēt šo spriedumu kasācijas kārtībā. Taču tas nemazināja manas nepatīkamās sajūtas par to, ka es 5 eiro dēļ biju spiesta samaksāt 90 eiro valsts nodevās un pats process ilga vismaz gadu.
Bez tam nepatīkams bija mans pārsteigums, ka pēc pirmās instances tiesas prasības daļējās apmierināšanas, VID atmaksāja man atvieglojumus par precīzi 1 dienu, «aizmirstot», ka man pienācās kavējuma naudas par nesaņemto atmaksu laikā[3]. Tikai pēc manas laipnās atgādināšanas, VID veica pārrēķinu un pārskaitīja man papildu naudas summu par kavēšanos.
Arī pēc apelācijas sprieduma spēkā stāšanās man nācās atgādināt VID par «aizmirstām» kavējuma naudām par atlikušo summu.
Secinājums
Kā jau raksta sākumā norādīju, administratīvā tiesāšanās mūsu valstī ir ļoti dārga un ilga. Kas nozīmē, ka, ja persona ir principiāla, tad tas tai izmaksā ļoti dārgi. Manā gadījumā tas bija manas kā nodokļu konsultanta reputācijas jautājums un es dārgi samaksāju par to.
[1] IIN likuma 19. panta piektā prim četri daļa.
[2] Ministru kabineta 2010.gada 21.septembra noteikumu Nr.899 „Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» normu piemērošanas kārtība» 94.punkts.
[3] Likums «Par nodokļiem un nodevām» 28. panta otrā daļa 3/5 no 0,05% par katru nokavēto dienu, kas ir 0.03% dienā.
