Latvija ir zeme, kas dzied. Tā, protams, ir arī Prāta vētras, runājošo akmeņu un zilo govju zeme. Taču vēl mums ir arī Gauja. Patiesībā – divas. Viena tā, kas Vidzemē, otra – daudzos ofisos uz galda. Ivars Putniņš, uzņēmuma Capital valdes priekšsēdētājs, smejas – mūsu mazā gandža, kas uzjautrina ārzemniekus, savukārt daudziem datorlietotājiem tepat Latvijā liek sajust mazo ikdienas patriotismu.
Uzņēmums Capital ražo galda datorus NEO, portatīvos datorus Gauja, un tieši mazie laptopi, kam dots Vidzemes skaistākās upes vārds, patērētāju apziņā ir nostājušies kaut kur līdzās šokolādes sieriņam Kārums un Laimas šokolādei. Lai gan Ivars Putniņš IT nozarē strādā jau 16 gadus, viņš it nemaz neatgādina tos datorcilvēciņus, kuri, ieurbušies datora ekrānā, lieliski pārzina visu Latvijas provaideru trafikus, bet nezina, ar kādu ātrumu automašīna drīkst pārvietoties pa apdzīvotām vietām. Sarunas laikā Ivars nepārtraukti smejas – par sevi, par citiem, par valsti un ierēdņiem, par «kāsīšiem» un rozā krāsu, par datorholiķiem, darbaholiķiem, tv-holiķiem un visiem citiem «holiķiem», kas savu jāvārdu ir teikuši kādai kastei.
Kāpēc tieši Gauja, nevis Daugava vai varbūt Lielupe?
Man gribējās nacionālu, patriotisku nosaukumu. Un Gaujas vārds atnāca pats no sevis. Pirmkārt, Gauja ir strauja, tā asociējas ar ātrumu. Otrkārt, šis nosaukums ir labs tīri tehnoloģiski – visi taču atceras, ka savulaik bija tāds radioparāts, bija arī mopēds Gauja. Kas tad vēl? Katrā lauku sētā ir govs Gauja. Nu, vai tad nav labskanīgi?
Ir gan. Latvieša ausij. Bet kā ar ārzemniekiem? Vai tad, kad izvēlējāties šo nosaukumu, domājāt, kā ar to tiks galā citās valodās runājošie?
Ar to mums viss ir kārtībā. Esmu ne reizi vien pie mūsu Gaujām redzējis sajūsminātus ārzemniekus, kuri vēlas iegādāties datoru ar nosaukumu gandža (viņš ilgi un aizgūtnēm smejas).
Gandža?
Angliski Gauja lasās gandrīz kā gandža – marihuānas cigarete, kāsītis... Un ārzemniekus tas uzjautrina. Viņi vēlas gandžu, turklāt ar zaļu korpusu.
Jums ir arī zaļas Gaujas?
Zaļas, dzeltenas, rozā.
Rozā – meitenēm?
Arī. Tas ir sveiciens mūsdienu pelēkajai masai. Šī Gauja gan nav vispirktākais modelis, taču... Ar to parasti sākas saruna, kad garām mūsu veikalu skatlogiem iet vīrs ar sievu. Vīrs saka – paskaties, kāds smuks. Negribi? Jā, gribu! Un viss beidzas ar to, ka praktiskais latvietis nopērk foršo pelēko. Bet nopērk!
Nē, kāpēc! Manuprāt, meitenēm tiešām smukais rozā patiktu. Vismaz man patīk!
Man ir labs piemērs par smuko dzelteno. Reiz, sapircies kontrabandas cigārus, lidoju no Kubas uz Rīgu. Skatos, sēž vīrietis ar manu Gauju! Dzeltenu. Vārds pa vārdam, izrādās – jā, viņš strādā uzņēmumā, kas izplata profesionālo celtniecības tehniku, tostarp mazos, dzeltenos ekskavatoriņus bobcat, un uzņēmuma korporatīvā krāsa ir dzeltena. Tieši tādēļ viņš esot izvēlējies dzeltenu datoru. Nu, ļoti labi – es viņam par to uzdāvināju kontrabandas cigāru (smejas). Tūlīt airBaltic, kuriem korporatīvā krāsa ir zaļa, būs akcija, kurā tiks izmantotas mūsu zaļās gandžas. Forši!
Tad jau jums vajadzētu papētīt tirgu – varbūt kādam lielam uzņēmumam var piedāvāt debesu zilas vai violetas Gaujas.
Jā, ja kāds būtu spējīgs pasūtīt vairākus simtus datoru, tad mēs varam piedāvāt jebkādu krāsu! Kaut vai pumpainu.
Kas taisa Gaujas korpusus? Kāds Latvijas uzņēmums?
Diemžēl ne. Kā jau visu, arī korpusus ražo Ķīnā.
Vai Latvijā nav nevienas ražotnes, kas varētu uztaisīt plastmasas korpusus datoram? Nav jau tik sarežģīti.
Nē, nevar. Ja mēs palūkotos, kā tur tas viss izskatās iekšpusē – nu, ir sarežģīti! Īpaši stiprinājumi, skrūvju vietas. Un man ir tiešām ir žēl, ka Latvijā neviens neko tādu nevar uzražot. Es ar lielāko prieku pasūtītu korpusus vietējiem uzņēmumiem.
Starp citu, kas jūsu lācītim ir vēderā?
Ķīnā ražotie vadiņi (smejas). Tas notiek tā: no Ķīnas atnāk korpuss, ekrāns, visas shēmas, un mēs visu saliekam kopā, salodējam, ieliekam procesoru, dzesēšanu, cieto disku, operatīvo atmiņu, konfigurējam programmatūru un, lūdzu, – Gauja! Viss tas pats, kas IBM vai HP. Galvenais ir firmas brendings jeb zīmola atpazīstamība. Bet iekšas visiem taču principā ir vienādas.
Vai esat iecerējuši ar laiku šo made in Latvia datoru arī eksportēt?
Domāju, ka ne. Jo Gaujas lielākā pievienotā vērtība ir tā, ka tas ir pašmāju brends.
Izvēlies Latvijas preci?
Tieši tā! Un pat vairāk – es teiktu: izvēlies Latvijas servisu! Mūsu trumpis, salīdzinot ar ārzemju analogiem, ir vietējais serviss. Esam ļoti piedomājuši pie tā, lai klientam, kurš iegādājies Gauju, nebūtu nekādu problēmu ar šī datora apkalpošanu un remontu. Ja kaut kas notiek, mēs visu varam ātri salabot. Tādēļ, ja mēs pēkšņi sāktu domāt par eksportu, būtu uzreiz jādomā arī par servisa nodrošināšanu citās valstīs. Bet tas pagaidām ir pārāk sarežģīti. Tas nav tik vienkārši – nosaukt datoru par Narvu un ieiet Igaunijas tirgū (smejas).
Bet vai attiecībā uz jaunākajām tehnoloģijām, tostarp datortehniku, sauklis «Izvēlies Latvijas preci!» vispār strādā? Iespējams, lielai daļai cilvēku tas šķiet mīnuss, nevis pluss.
Pilnīgi iespējams. Tie varētu būt zīmolu cilvēki, tie, kuri izvēlas CocaCola nevis, piemēram, Iļģuciema kvasu, kas, starp citu, nebūt nav sliktāks. Arī gadžetu fani. Jā, jā (smejas). Tādi Gauju, protams, nepirks. Bet mūsu auditorija ir tie praktiskie lietotāji, kuri zina, kas viņiem ir nepieciešams, un ir pārliecināti, ka funkcionāli to visu no mūsu datora var dabūt laukā.
Jūs esat pētījis, kāds tad izskatās Gaujas vidusmēra lietotājs?
Šogad pirmo reizi mēģināsim kaut ko tādu darīt, bet pagaidām – nē, mums nav izkristalizējies puisis augumā virs metrs astoņdesmit viens (smejas). Vēl grūtāk būs saprast, kāds puisis sēž pie datora, ko nopirkusi kāda valsts vai pašvaldības institūcija.
Ja runājam par valsts un pašvaldību iepirkumiem, Gaujai, manuprāt, būtu jābūt ļoti pieprasītai. Pirmkārt, lētākais analogs, otrkārt, viegli pieejams serviss, treškārt – nu, kas tad vēl lai atbalsta vietējo ražotāju, ja ne valsts pārvaldes institūcijas!
Gan jā, gan nē. Protams, mēs esam uzvarējuši vairākos iepirkumu konkursos, taču ne vienmēr varam pasūtītājam piedāvāt tieši to, ko tas vēlas. Šobrīd Gaujai ir pieci dažādi modeļi ar dažādām «iekšām», taču bezgalīgas variācijas nevaram veidot. Tad ciestu serviss. Iedomājieties, desmitiem dažādu modeļu ar dažādu komplektāciju. Rezerves daļu uz sitiena nav, meistari putrojas.
Ir jau arī kur putroties! Tehnoloģijas ļoti strauji iet uz priekšu.
Jā. Kad es tā dažkārt palūkojos atpakaļ... Mati stāvus ceļas no tā progresa (smejas).
Cik ilgi jūs esat tajā visā iekšā?
Pamatu pamats bija 1992. gada 2. septembris. Tikko biju pabeidzis Rīgas Tehniskās universitātes Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti...
...esat datoriķis?
Visdatoriskākais datoriķis. 1992. gadā izlēmām dibināt savu firmu, importējot komponentes no Ķīnas vai Taivānas un skrūvējot tās kopā Latvijā.
Gaujas pirmsākumi.
Jā, tikai bez nosaukuma.
Un kāds arī pirka to – bez nosaukuma?
Smieklīgi, vai ne? Bet toreiz pirka! Citu jau nemaz nebija. Kā tagad atceros – mūsu pirmais klients bija uzņēmums Zemes projekts. Apkalpošanas servisa, protams, nebija, ja kaut kas salūza, paši skrējām un labojām. Tagad, protams, viss ir ļoti mainījies.
Vai, gadu desmitiem darbojoties šajā nozarē, esat kļuvis par virtuālās vides cilvēku, kurš sēž internetā, sarakstās skaipā, sūta meilus, spēlē datorspēles, pērk jaunākās IT rotaļlietas?
Nē, tas mani nespēj aizraut. Turklāt man riebjas tas, par kādu vājprātu, pateicoties datoriem, ir pārvērtusies mūsdienu cilvēku savstarpējā komunikācija. Kaut kā stulbi tas viss notiek... Mācoties universitātē, es nojautu, ka datoriem pieder nākotne, taču biju iedomājies kaut ko pavisam citu. Domāju, ka datori būs gudras skaitļojamās mašīnas, palīdzēs atvieglot daudzus ražošanas procesus, iztēlojos kosmiskās programmas un ko tik vēl ne. Bet to, ka datori radīs sintētiskās komunikācijas kultūru – to gan es nevarēju paredzēt. Nesen vienā no tirdzniecības centriem noklausījos jauniešu sarunu. Čau, kāpēc vakar nebiji čatā? Biju aizbraucis pie vecmāmiņas. Un tu? Es biju. Nu, un kā gāja? Labi. Šodien būsi? Būšu. Labi, čau! Viss! Viņiem nav nekā cita par ko runāt. Bezsatura teksti.
Ar ko, jūsuprāt, virtuālā vide tā cilvēkus saista?
Visticamāk, tā ir sociāla problēma. Ego apmierināšana. Virtuālajā vidē tu vari būt, kas vien vēlies. Šad tad uzspēlēju internetā zolīti, un tur, piemēram, var redzēt, ka dažiem puišiem segvārds ir meitenes vārds. Tā ir vide, kur tu vienu dienu vari būt meitene, citu dienu – puika, vienu dienu ļaunais, citu dienu – neuzvaramais. Viss, ko vien vēlies, viss, kam tev nepietiek dūšas vai spēka reālajā dzīvē. Dažkārt rodas tāda sajūta, ka ar laiku cilvēkiem vispār vairs nebūs nepieciešams miesisks, dvēselisks kontakts. Viss uz to iet. Lai gan... vairošanās principu jau neviens vēl nav atcēlis. Mūs glābj vienīgi tas.
Kāda, mācoties universitātē, jums šķita datortehnoloģiju nākotne? Ko toreiz cerējāt ieraudzīt pēc desmit, divdesmit gadiem?
Rupji sakot – jaudīga skaitļojamā mašīna un grafiskās spēles. Kad es tikko sāku mācīties, personālā datora vēl nebija. Termins varbūt bija, bet tos neviens nepazina. Toreiz kompjūters, skaitļojamā mašīna aizņēma pusi no istabas, bija simtiem dažādu diodīšu, perfokartes. Nu, drausmīgs skats! Pēc studijām, strādājot Zinātņu akadēmijas Inženiertehnoloģiskajā centrā, mums no Polijas bija atvesti pirmie beznosaukumu personāldatori, kas pēc izmēriem jau bija daudz mazāki. Man tas likās vispār kaut kas neaptverams: šitā mazā kaste spēj izdarīt desmit, divdesmit reizes vairāk un ātrāk nekā lielā! Domāju, ka tas jau ir augstākais sasniegums, kur nu vēl tālāk! Kā Toshibas sauklis – In touch with tomorrow (saskaroties ar rītdienu — angl.). Un tad parādījās iespēja saslēgt divus datorus kopā. Likās, mammamia, kas nu būs?! Jā, tas, ka tā kaste kļūs par virtuālas komunikācijas vidi, man prātā neienāca.
Bet jābūt taču arī kaut kam tādam, kas jūs sajūsmina jauno tehnoloģiju sakarā.
Jā, daudzas lietas man šķiet interesantas. Piemēram, Google earth. Tā ir programma, kas ļauj savā datorā ieraudzīt visu pasauli. Ir nofotografēta, piemēram, tava māja, šis stāvlaukums. Tu vari saskaitīt, cik te šobrīd stāv mašīnu. Ja esat ceļotājs, varat, piemēram, apskatīties, kas šodien notiek Parīzē, pie Eifeļa torņa. Vai ir gara rinda (smejas)...
Pats esat ceļotājs?
Savā ziņā. Es kuģoju. Man patīk bākas.
Bākas?
Jūs brīnāties, bet kāpēc ne?
Parasti uzņēmējiem hobiji ir standartizēti – kalnu slēpošana, moči, mašīnas... Ja gadās kaut kas neparasts, tad jābūt kādam īpašam iemeslam.
Man nav (smejas). Vispār... meita pamudināja. Pirmais vārds, ko viņa tā labi prata izrunāt, bija bāka. Bet galvenais iemesls, kādēļ esmu tam pievērsies, ir tas, ka bākas tiek nolaistas un drīz vien mēs tās atcerēsimies tikai pēc bildēm. Ļoti žēl.
Pats arī bildējat?
Bildēju. Man ir tāda maza piecmetrīga motorlaiviņa. Pēdējais varoņdarbs – biju no Carnikavas aizbraucis līdz Roņu salai, bāku apskatīt un tā... Zinājāt, ka Roņu salas bāku projektējis tas pats arhitektu birojs, kas Eifeļa torni?
Nē, nezināju.
Nu, lūk!
Kura ir jūsu mīļākā Latvijas bāka?
Man patīk Užavas bāka, kuru esmu fotografējis. Man ir fantastiskas bildes arī no Kolkas bākas, kas ir nolaista līdz ručkai. Ļoti skaista ir Slīteres bāka, kas atrodas Zilo kalnu kraujas augšmalā.
Prom no jūras?
Nu ja! Jo, ko tad nozīmē vārds kurši? Tie paši kājgrieži. Pirāti principā. Slīteres kalnā tika dedzināta malduguns, lai kuģi uzskrietu krastā, un – kājas nost!
Starp citu, esmu nopircis sonāru un mēģinu atrast nogrimušos kuģus. Nesen netālu no Carnikavas atradu trīs nezināmus nogrimušus kuģus. Un tagad rokos internetā, meklējot, kas tie varētu būt. Ir tāda interneta mājaslapa www.periodika.lv. Caur to var ļoti interesantas lietas dabūt zināt. Nu, šad tad nodarbojos ar niršanu, daivingu. 40 gados pēkšņi sāku nirt (smejas).
Bākas, kuģi, niršana, Gauja. Jūsu stihija ir ūdens?
Tā izskatās (smejas). Pēc horoskopa esmu Ūdensvīrs. Varbūt kaut kas nāk no turienes.
Sabiedrībā valda stereotips, ka datorļaužu dzīve rit vienīgi ap šo kasti. Jūs pierādāt pretējo, jo brīvais laiks tiek veltīts aktīvai atpūtai. Vai tā ir bijis vienmēr?
Līdz trīsdesmit, pat četrdesmit gadiem man vispār nebija brīvā laika. Kādus desmit gadus nebiju bijis atvaļinājumā.
Bet uzņēmuma īpašnieks, vadītājs taču var atļauties pats plānot savu laiku.