Būvuzņēmējs Ainārs Pauniņš notiesājošam spriedumam esot gatavs. Intervijā uzņēmējs, kura vārds šobrīd bieži tiek piesaukts gan saistībā ar Maxima traģēdiju, gan uguns postījumiem Rīgas pilī, stāsta par Latvijas būvniecības tirgus īpatnībām, vājajiem posmiem un arī problēmu iemesliem.
Kā ir mainījusies jūsu dzīve kopš Zolitūdes traģēdijas?
Tas, kas notika Zolitūdē, bija briesmīgi. Es to pārdzīvoju divas trīs reizes vairāk nekā daudzi citi. Traģēdija ir skārusi arī manus ģimenes locekļus un tuviniekus. Es jūtu milzīgu morālo līdzatbildību par to, kas ir noticis, jo nekas tāds nedrīkstēja notikt. Tas nedrīkst atkārtoties. Mēģinām noskaidrot cēloņus notikušajam, tāpēc esam piesaistījuši gan vietējos, gan britu ekspertus, kas dod savus slēdzienus. Sadarbojamies arī ar tiesībsargājošajām institūcijām. Kopš Zolitūdes traģēdijas veicam dubultu drošības kontroli būvniecības objektos. Tas nozīmē, ka objektā būvniecības laikā būvuzraugs izvērtē visas konstrukcijas, dodot slēdzienu par to nestspēju un citām īpašībām saskaņā ar projektu. Šādu pašu pārbaudi veicam, kad objekts tiek nodots ekspluatācijā.
Dažādi būvobjekti Latvijā ir realizēti jau gadiem ilgi, tiem ir bijušas dažādas kvalitātes problēmas, taču ēkas nebija brukušas kopā. Kurā vietā, jūsuprāt, bija vājais punkts, kas izraisīja Maxima ēkas sabrukšanu?
Man šķiet, ka vājais punkts bija valstiskās kontroles trūkums pār būvniecības procesiem. Kādreiz bija tāda organizācija kā Latvijas valsts būvinspekcija, kas, manuprāt, spēja kompetenti veikt lielu, sabiedriski nozīmīgu objektu pārbaudi, kā arī objektu pieņemšanas un nodošanas procesu valsts un pašvaldību institūcijām. Manuprāt, tieši šīs inspekcijas trūkums bija viens no iemesliem, kāpēc nebija īstas skaidrības un kārtības ar projekta dokumentāciju. Tāpat, protams, jārunā par visas būvniecības nozares pašreizējo stāvokli, kas arī bija pie vainas tam, ka notika šī nelaime.
Iznāk, ka bez valstiskās kontroles būvnieki, uzņēmēji paši nav spējīgi strādāt?
Uzņēmēji ir spējīgi strādāt. Viņi ir spējīgi veikt projektēšanas darbus, ir spējīgi uzbūvēt, bet... Ja kāds no uzņēmējiem kaut kur ir kļūdījies, ir jābūt sistēmai, kas parāda, kur kļūda ir bijusi, kā to var novērst. Valstiskās uzraudzības sistēmas trūkums varbūt arī bija viens no piedzīvotās traģēdijas iemesliem. Šī kontroles sistēma savulaik tika likvidēta. Jebkurā gadījumā gribu teikt, ka nevairāmies no atbildības, mēs tiešām esam gatavi atbildēt, ja izrādīsies mūsu vaina.
Būvniecības eksperti ir atzinuši, ka nereti pasūtījumu veikšana notiek pēc vienas un tās pašas shēmas: arhitekts uzprojektē, tiek aprēķinātas projekta realizēšanas reālās izmaksas, pasūtītājs paziņo, ka tik daudz naudas viņam neesot, bet būvnieks cenšas to pašu uzbūvēt atbilstoši summai, ko pasūtītājs ir gatavs maksāt. Cik lielā mērā varat tam piekrist?
Jā, izmaksu jautājums, protams, ir būtisks būvniecības nozares dalībniekiem. Šobrīd nozarē jaunus objektus varam iegūt tikai tenderu rezultātā, tikai piedaloties iepirkumu konkursos. Tenderu rīkotāji ir gan pašvaldību un valsts iestādes, gan privātie pasūtītāji. Jāteic, ka privātais pasūtītājs, veicot būvdarbu tenderi, raugās, lai tam visam būtu jēga – lai viņš dabūtu labāko piedāvājumu par labāko cenu. Un, protams, lētākais piedāvājums nav labākais. Tāpat jāatzīst, ka labākais piedāvājums nav arī dārgākais. Parasti labākais ir kaut kur pa vidu vai uz lejas pusi, bet ir saprotams un pamatots. Savukārt valsts un pašvaldību tenderos parasti darbojas zemākās cenas princips. Lai gan jāteic, ka pēdējā laikā arvien vairāk tiek piemērots labākā piedāvājuma princips, rēķinot dažādus koeficientus uz piedāvājuma kopsummu. Problēma ir faktā, ka valsts un pašvaldības tenderus vērtē pārāk formāli, savukārt privātie pasūtītāji tos vētī pēc būtības un pēc jēgas.
Varat apgalvot, ka vismaz attiecībā uz privāto sektoru šobrīd darbojas saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma princips?
Jā, tur darbojas saimnieciskā izdevīguma princips. Diemžēl privātajā sektorā pasūtījumu līmenis nav tik liels. Šobrīd tirgū dominē valsts un pašvaldību rīkoti konkursi, un tam par pamatu ir Eiropas fondu līdzfinansējums, šo projektu ietvaros tenderi arī notiek. Protams, ir daudz pozitīvu piemēru arī valsts un pašvaldību sektorā. It īpaši tas ir izplatīts attiecībā uz lielajiem tenderiem, kur ir lielas izsoles, lieli būvdarbu apjomi. Savukārt gadījumos, kad ir mazi un vidēji būvniecības apjomi, vienmēr ir kaut kādas problēmas un grūtības. Tajā pašā laikā privātajā sektorā pārsvarā darbojas saimnieciskā izdevīguma princips, bet tur ļoti būtiski ir privātie kontakti. Ja pasūtītājs izsola kādu darbu un ir arī reālais maksātājs, viņš labprātāk uzticas tam, kuru pazīst personīgi.
Jūsu piedāvājums var arī nebūt pats labākais, ja vien pasūtītājs jūs labi pazīst?
Personīgajiem kontaktiem, savstarpējai attieksmei privāto pasūtītāju tenderos ir būtiska nozīme. Taču tas attiecas uz mazajiem un vidējiem pasūtījumiem. Savukārt lielo tenderu gadījumā privātajiem kontaktiem nav nozīmes.
Lielajiem būvniekiem nereti tiek pārmests, ka vispirms tiek vinnēts tenderis, bet pēc tam algoti apakšuzņēmēji, par kuru darba stilu ģenerāluzņēmēji tā īsti nevar atbildēt...
Situācija ar apakšuzņēmējiem ir viena no Latvijas būvniecības nozares problēmām. Apakšuzņēmēji ir dažādi – ir ļoti labas kompānijas, kas strādā kvalitatīvi un darbus pabeidz noteiktajos termiņos, bet ir arī tādi uzņēmumi, kas diemžēl nestrādā labi. Man kā apakšuzņēmēju darba pasūtītājam ir svarīgi saņemt kvalitatīvi pabeigtu darbu, un tieši tāpēc ir jāmēģina panākt, ka apakšuzņēmējs iesāk darbu objektā un vienkārši nepazūd pēc pāris mēnešiem. Tāpēc visiem apakšuzņēmējiem prasām dažādas drošības garantijas. Tas būtu jāparedz arī Latvijas valsts likumos, nosakot, kā ir organizējams darbs ar apakšuzņēmējiem.
Nolīgstot apakšuzņēmējus, jums vienmēr ir bijusi garantija, ka darbi tiks paveikti kvalitatīvi un laikā, kā arī neradīsies aplokšņu algu problēmas un tamlīdzīgas lietas?
Jāatzīst, ka aplokšņu algu problēma būvniecības nozarē pastāv, tomēr ne lielajos objektos. Aktuālāka šī problēma ir mazos un vidējos objektos. Protams, arī mūsu objektos eksistē kaut kādas problēmas un grūtības, bet pārsvarā tas novērojams mazos un vidējos objektos.
Un tomēr... Nolīgstot gana daudzus apakšuzņēmējus liela objekta realizācijai, kāda ir jūsu garantija, ka ikviens no viņiem strādās kvalitatīvi, izmantos pareizos materiālus un tamlīdzīgi?
Mums ir vesela procedūra apakšuzņēmēju atlases procesā, sava kvalitātes sistēma. Vienmēr izvērtējam, kādu rezultātu varam sagaidīt. Turklāt pēdējā laikā izvēlamies zināmus, pārbaudītus apakšuzņēmējus, kurus pazīstam jau daudzus gadus. Jā, nevar noliegt, ka, pat neraugoties uz visu minēto, gadās problēmas.
Vai, izvēloties apakšuzņēmējus, arī lielā mērā nedarbojas tā dēvētais zemākās cenas princips? Proti, vai priekšroka netiek dota tiem, kuri ir gatavi strādāt par zemāku samaksu?
Nē, tas nav noteicošais princips – svarīgāka ir iepriekš realizēto objektu pieredze.
Pēdējā gadā saistībā ar skandāliem būvobjektos izrādās, ka tos realizē Re&Re vai Skonto būve, vai arī Re&Re un Skonto Būve...
Ir bijuši tikai divi projekti, kurus realizējis Re&Re un ar kuriem ir bijušas problēmas – Rīgas pils, kur izcēlās ugunsgrēks, un Zolitūdes traģēdija. Bez šiem diviem objektiem mums ir virkne citu nozīmīgu objektu. Par Rīgas pils ugunsgrēku nevēlos neko daudz komentēt, jo šobrīd notiek izmeklēšana. Varu tikai piebilst, ka mūsu rīcībā ir britu ugunsdzēsēju apvienības viceprezidenta ziņojums, kas ir pretrunā ar a/s Valsts nekustamie īpašumi slēdzienu – tātad tas ir jāvērtē tiesībsargājošajām institūcijām. Savukārt par Zolitūdi... Jā, tā ir ļoti liela nelaime. Varu teikt, ka esam daudz no tās mācījušies. Tas attiecas gan uz apakšuzņēmēju atlasi, gan daudz ko citu. Drīz varēsim paziņot par savu būvkonstruktoru biroja izveidi.
Jūsu partneris Rīgas pils rekonstrukcijas projektā Skonto būve paziņojis, ka gatavojas tiesāties ar valsti. Neplānojat spert līdzīgu soli?
Šo jautājumu es nevēlētos komentēt.
Ņemot vērā, ka īsā laika periodā nelaimes ir notikušas divos jūsu kompānijas realizētos projektos – Rīgas pils un Maxima Zolitūdē –, ai nav tā, ka esat šos lielos pasūtījumus saņēmies par daudz?
Nē, es tā neuzskatu. Šie abi projekti bija ilgu darba gadu rtezultāts, ar kuriem ilgu laiku strādāja mūsu projektu komandas. Tas bija ilgs un rūpīgs darbs. Nevar būt runas par nejaušiem objektiem – tie visi tika atbilstoši plānoti un realizēti.
Reizēm pašam nav sajūtas, ka zūd kopējais skats pār spēles laukumu?
Nebūt ne, turklāt jāatzīst, ka pēdējā gada laikā realizējamo objektu skaits mazinās.
Kā ir mainījusies klientu attieksme pret jums?
Tie klienti, kuri ir pastāvīgi mūsu darbu pasūtītāji, arī pēc notikušā Zolitūdē pret mums izturējās ar lielu sapratni, atbalstu un līdzjūtību. Savukārt no tiem klientiem, kuri nav mūsu pastāvīgie pasūtītāji, ir nācies saskarties ar negācijām. Nopēlumu esmu izjutis.
Laika posmā no Jaunā gada līdz šim brīdim esat saņēmuši jaunus valsts vai pašvaldību pasūtījumus?
Nē, pašlaik tādu nav. Tomēr mēs mēģinām iegūt jaunus pasūtījumus un tenderos piedalāmies.
Cik lielā mērā jūs pats būtu gatavs veikt lielu pasūtījumu, maksāt savu naudu uzņēmumam, kuram īsā laika posmā viens uzņēmums ir piedzīvojis pamatīgu ugunsgrēku, bet otrs – vispār nodedzis?
Tas atkarīgs no tā, kāda kompānija būtu manā priekšā. Ja es nevarētu slēgt līgumu ar kompāniju, kura visos citos objektos strādājusi perfekti un kurai 20 gadu laikā bijis ap 200 kvalitatīvi pabeigtu objektu, bet divos no tiem vēl aizvien ir neskaidri notikušo negadījumu cēloņi, tas nebūtu pareizi. Protams, uz mums gulstas liela morālā līdzatbildība par abiem notikumiem, tomēr par vainīgiem mūs varēs saukt tad, kad izmeklēšana atzīs mūsu vainu – līdz tam ir jādod iespēja strādāt.
Pēc traģēdijas Zolitūdē vismaz sākotnēji liela daļa sabiedrības deva priekšroku Maxima boikotam. Cik noprotams, Re&Re boikots nav bijis?
Nē!
Pirmajās dienās pēc Maxima sabrukšanas publiskajā telpā bija dzirdami Re&Re sabiedrisko attiecību speciālistu komentāri, bet ne jūsu. Kāpēc? Kas īsti bija noticis?
Tajā vakarā es biju uz vietas objektā, nākamajā rītā devos uz Ministru kabineta ārkārtas sēdi. Publiski biju gatavs runāt trešajā dienā pēc notikušā. Man arī vajadzēja brīdi, lai saprastu notikušo, arī daudz operatīvu vadības jautājumu. Varbūt tāpēc bija neliela pauze. Ziņa par to, ka tik daudzi cilvēki gājuši bojā, mani pārņēma savā varā. Līdz tam publiski uzņēmumu pārstāvēja Re&Re biznesa attīstības vadītāja.
Jums pašam ir izdevies saprast, kur īsti bija problēma saistībā ar objektu Zolitūdē?
Man ir diezgan liela skaidrība, un par to esmu informējis tiesībsargājošās iestādes. Šobrīd gaidu slēdzienu.
Šobrīd notiek Maxima traģēdijas lietas izmeklēšana – vai esat gatavs spriedumiem, kas varētu būt jums personīgi nelabvēlīgi, notiesājoši?
Protams, esmu. Es uz visu esmu gatavs.
Vienmēr ir bijis darbojies princips, ka pasūtītājs vēlas iegūt maksimāli labāko efektu par iespējami mazākām naudas summām. Uzskatāt, ka būvnieki būs spējīgi pateikt – par tik zemu cenu to, ko jūs vēlaties, uzbūvēt nevar?
To vienkārši vajag darīt, ņemot vērā notikušo Zolitūdē. Lai gan jāteic, ka Zolitūdes objekta tenderi mēs ieguvām, piedāvājot nebūt ne zemāko cenu. Uzskatu, ka kļūdas bija projektēšanā.
Protams, attieksmei vajadzētu mainīties, bet vai tas reāli notiks, it īpaši ņemot vērā, ka būvkompāniju Latvijā ir daudz un konkurence tādējādi ir liela?
Protams, konkurence spiež būvnniekus dot zemas cenas, bet vienlaikus viņiem ir jāatceras, ka vēl īsi pirms līguma parakstīšanas viss ir jāpārskata, jāizanalizē, un tikai tad var teikt savu galavārdu. Bieži vien cena nav būtiskākais. Nereti svarīgākais ir laiks. Attiecībā uz valsts un pašvaldību konkursiem ir būtiski, lai noteicošais nebūtu zemākās cenas princips, kas liek būvniekiem riskēt un ir kaitējis daudziem būvuzņēmējiem. No rītdienas nekas nemainīsies, bet ir lielas cerības attiecībā uz jauno Būvniecības likumu, kuram šogad jāstājas spēkā.
Jūs strādājat Latvijas būvniecības tirgū ne pirmo dienu un ne pirmo gadu – uzskatāt, ka tajā kaut kas būtiski tiešām mainīsies?
Būvniecības tirgus nekad vairs nebūs tāds, kāds tas bija līdz 21.novembrim. Ceru, ka neviens uzņēmums vairs nestrādās tā, kā to darīja līdz tam. Savukārt, runājot konkrēti par Re&Re, esmu izlēmis uzņēmuma operatīvo vadību deleģēt saviem darbiniekiem, pats strādājot pie kompānijas stratēģijas. Lēmums par to, ka es aizeju no uzņēmuma operatīvās vadības, ir pieņemts – tas notiks tuvākā gada laikā. Šādu lēmumu pieņēmu ar nožēlu, jo jūtos vēl jauns un varošs, tomēr uzskatu, ka tas ir pareizi. Kā uzņēmuma īpašnieks es nekur nepazudīšu.