«Advokāti raugās divējādi. Varbūt ir pāršauts pār strīpu. Advokātiem ir dažādi uzskati, cik skaļi drīkst sevi reklamēt, kur ir tā robeža, kurai nedrīkst pāri kāpt. Šajā gadījumā tas ir kaut kur uz robežas – vieni uzskata, ka robeža ir pārkāpta, citi – ka ne. Mans personīgais uzskats – ne viss ir pareizi, bet no otras puses – nekļūdās tas, kas nedara neko. Ja sabiedrībā nebūs kāds trakais, tad sabiedrība apstāsies.» Tā intervijā laikrakstam Neatkarīgā, runājot par to, kā Latvijas zvērinātu advokātu aprindas skatās uz Maxima traģēdijas tiesiskajiem aspektiem un kā vērtē advokāta Alda Gobzema aktivitātes šajā sakarā, sacījis zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš.
Jau ziņots, ka 21.novembrī iebrūkot lielveikala Maxima jumtam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Kustība Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs! un Zolitūdes traģēdijā cietušo advokāts Aldis Gobzems aicinājuši izteikt neuzticību Jāņa Kažociņa vadītajai traģēdijas sabiedriskajai komisijai. A. Gobzems un viņa kolēģi novērsuši trūkumus Zolitūdes traģēdijā cietušo pieteikumā tiesai par 100 miljonu latu piedziņu no Maximas lielveikala būvētājiem, attīstītājiem un Rīgas domes, vakar ziņoja LETA.
Rīgas apgabaltiesā tika iesniegts Zolitūdes traģēdijā cietušo prasības pieteikums par 100 miljonu latu piedziņu no tirgotāja SIA Maxima Latvija, būvuzņēmuma Re&Re, sagruvušās ēkas īpašnieka SIA Tineo, ēkas attīstītāja SIA Homburg Zolitūde un Rīgas domes.
«Gobzema zīmēšanās ir nieks, salīdzinot ar to tukšo rosību, kas sākusies ar tā dēvētās sabiedriskās komisijas dibināšanu – komisija, kurā darbosies Jānis Kažociņš, Inese Voika, Ināra Šteinerte. Tā ir tāda darbības imitācija, lai iztēlotu sabiedrībai, ka kaut kas tiek darīts, bet ļoti šaubos, vai tā komisija tiešām kaut ko darīs, izmeklēs,» intervijā Neatkarīgajai paudis S. Vārpiņš.
«Manuprāt, ļoti precīzi ir pateicis Valsts prezidents Andris Bērziņš – jādara gals šai amorfajai sistēmai. Neviens ne par ko neatbild, kāds kaut ko dara, cits neko nedara, kāds par kaut ko atbild, bet patiesībā neatbild, un tā dzīvojam. Mēs, advokāti, negribam pieļaut, ka visa vaina tiek novelta uz dažu pārmijnieku pleciem.
Sistēmas absurds izpaužas arī, piemēram, tajā apstāklī, ka par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem pienākas bargāks sods nekā par būvniecības normu neievērošanu, kas novedusi pie tik smagām sekām. Te ir jautājums, kā valsts varēja nonākt tādā situācijā, ka ir tādi likumi? Par to, ka kaķis turēts pusbadā, pienākas bargāks sods nekā tad, ja kāds, neprazdams rasēt, saprojektējis visu greizi vai, neprazdams būvēt, sabūvējis visu šķērsām. Taisnība gan arī, ka četri gadi ir bargs sods – tas, kas paredzēts Krimināllikumā kā maksimālais. Tie, kas bijuši ieslodzījumā, zina teikt, ka katra diena cietumā ir nepanesami smaga. Četri gadi ir daudz. Bet ja mēs skatāmies samērojumā ar citiem noziegumiem un sodiem par tiem? Par kukuļiem dažs sēž astoņus un deviņus gadus, lai gan neviens nav gājis bojā. Bet te ir 54 bojāgājušie,» skaidrojis advokāts.
«Sistēma tātad baidās no tā, ka kāds neprasmīgi paņem kukuli... Lai gan kukuļošana arī ir pie vainas, ka sagrūst lielveikals. Bet absurds ir tas, ka kukuļu noziegums tiek izmeklēts daudz rūpīgāk, tur resursi nav žēloti. Bet cilvēku dzīvības, iznāk, ir nevērtīgākas?» viņš vaicājis.