Dažādi sarežģījumi attiecībā uz samaksu par intelektuālo īpašumu, par mūzikas atskaņošanu publiskās vietās ir daudzās pasaules valstīs, un tādi vienmēr arī būs.
Lai kāda arī būtu definīcija šajā jomā, tā nekad nebūs perfekta, tā būs interpretējama, un būs iemesli strīdēties līdz pat tiesai. Ir jau bijušas tiesāšanās Eiropas līmenī gan par mūzikas atskaņošanu zobārstniecībās, gan viesnīcās, un tās abas izrietēja no katras konkrētās valsts nacionālajām tiesvedībām attiecīgi Itālijā un Nīderlandē. Tā ir problēma visās ES valstīs: noteikt robežu, kad ir jāmaksā par mūzikas klausīšanos ārpus mājas, bet kad – nav. Jāatzīst, ja normatīvo aktu realizācija dzīvē notiktu loģiski, pilnīgi pietiktu ar likumdošanas grozījumu projektu, kādu šobrīd jau ir izstrādājusi Kultūras ministrija. Taču realizācija praksē nav adekvāta, un tas prasa noteikt papildu kritērijus, kas ļautu sašaurināt interpretācijas iespējas. Proti, Kultūras ministrijas piedāvātajai publiskā izpildījuma definīcijai būtu nepieciešams pievienot papildu kritēriju, nosakot, ka ir jāizšķir – vai publiskā izpildījuma veicējs gūst labumu no mūzikas atskaņošanas sava biznesa telpās, vai arī šāds labums netiek gūts, bet autortiesību vai blakustiesību īpašniekam hipotētiski varētu tikt radīti zaudējumi.
Protams, AKKA/LAA pārstāvji var ieiet, piemēram, kādā veikalā un pateikt – ja nemaksājat, jūs nedrīkstat atskaņot mūziku. Bet tas jau nav šīs organizācijas mērķis. Mērķis ir iekasēt naudu, nevis kaut ko aizliegt. Skaidri jāpasaka, ka šeit runa ir tikai par naudu, nevis par autortiesībām un tamlīdzīgiem aspektiem, bet tikai par naudu.