«Privātajā sektorā ir ļoti maz spēlētāju, kas balstās uz Latvijas ilgtermiņa izaugsmi desmit un vairāk gadu perspektīvā. Arī valsts sektorā lēmumu pieņēmējiem pārsvarā ir īsāka perioda skatījums, turklāt daudzos gadījumos nav izpratnes par to, ka pamatotu un kvalitatīvu lēmumu pieņemšanai ekonomiskā izpēte ir svarīga,» uzskata Swedbank ekonomists un Ekonomistu Apvienības 2010 pārstāvis Mārtiņš Kazāks.
Savukārt Latvijā veiktajiem ekonomiskajiem pētījumiem vien reti ir praktiska atdeve, jo tiem neseko politiskā rīcība vai arī tie tiek pakārtoti, lai attaisnotu pagātnes rīcību un ietekmētu sabiedrības viedokli par nākotnes darbību, norāda Ekonomistu Apvienības 2010 pārstāvji. Kvalitatīva pētījuma galvenais uzdevums būtu konstatēt problēmas un piedāvāt risinājumus to novēršanai, uzskata apvienības biedri.
Apvienība skaidro, ka šādai situācijai ir dažādi cēloņi. Viens no tiem ir nesabalansētība, kas tiek pētīts. Dažādos valsts stratēģiskās attīstības dokumentos, piemēram, Nacionālajā attīstības plānā (NAP2020), ir izvirzīti ambiciozi plāni, bet norādītie praktiskie risinājumi pie izvirzītā mērķa nenoved. «Latvijā ir populāri pētīt makroekonomisko situāciju, bet mikroekonomikas jautājumi paliek novārtā, tāpēc starp vīzijām un praktiskajiem soļiem ir milzīga plaisa,» norāda M. Kazāks.
Kamēr valsts nesaskata nepieciešamību analizēt, akadēmiskā vide apgūst fondu līdzekļus, veic dažādus pētījumus, bet kopējais zinātnes pienesums ekonomikas izpētē ir ļoti vājš, norāda apvienības biedri. «Ar retiem izņēmumiem, akadēmiskajā vidē ir raksturīgi izraut no konteksta vienu vai otru aspektu, taču netiek analizētas kopsakarības,» norāda Latvijas finanšu ministra padomnieks Jānis Platais, piebilstot, ka arī valsts institūcijās analītiskā potenciāla attīstība kavējas. «Kaut arī individuālais potenciāls ir pieaudzis, iekšējā sadarbība valsts organizācijās ir ārkārtīgi vāja – katrs cenšas kontrolēt savu daļu un ģenerē datus, ko izvairās izplatīt pārējiem – tas kaitē visiem kopā,» stāsta J. Platais.
«Tā vietā, lai iegūtos rezultātus izmantotu rīcības plānošanai, šie pētījumi reizēm tikuši noslepenoti un nolikti plauktā. No malas vērojot, šķiet, ka politiķi vienkārši nezin, ko ar tiem iesākt, vai arī negrasās tos ņemt vērā, jo secinājumi nesakrīt ar viņu viedokli. Ir cerības, ka nesenais Pasaules Bankas pētījums par pabalstu sistēmu būs labs izņēmums,» uzskata M. Kazāks.
Valsts institūciju pasūtītie pētījumi bieži tiek izmantoti, lai pamatotu ierēdņu jau iepriekš sagatavotas izmaiņas likumdošanā, nevis otrādi – ka šādām izmaiņām vajadzētu izrietēt no pētījumu rezultātiem, uzskata ekonomists Uldis Osis. «Ja pētnieku secinājumi atšķiras no ierēdņu gaidītā, tie bieži netiek uztverti un izprasti. Praksē ir bijuši pat gadījumi, kad ministrijas pasūta pētījumus, kuriem pēc ierēdņu ieceres būtu jāapliecina to veiksmīgā darbība. Taču, ja pētījuma rezultāti to neapstiprina, līgums ar pētniekiem tiek pārtraukts un noslēgts ar citiem konsultantiem, ar kuriem vajadzīgo rezultātu var «sarunāt»,» viņš stāsta.
Kā pozitīvu piemēru J. Platais min Zviedriju, kur no katra ierēdņa tieksagaidīts pētnieciskā darba ieguldījums – neatkarīgi, vai tas ir padziļināts pētījums, vai analīze par kādu svarīgu procesu. «Šāda prakse ietekmē ne tikai politiskos lēmumus un iniciatīvas, bet arī sekmē ierēdniecības kvalitatīvu izaugsmi,» viņš pauž.
«Pasaulē pētniecība un attīstība balstās uz inovāciju - zinātniskā informācija ir globāla, pētījumi kļūst sarežģītāki, dārgāki un laikietilpīgāki. Latvijai būtu jāīsteno Eiropas valstu sekmīgā pieredze - lai radītu inovācijas, kas rezultētos pakalpojumā vai produktā, valstī tiek izvirzītas piecas līdz septiņas pētījumu un inovāciju nacionālās prioritātes, kuru noteikšanā apvienojas zinātnieki, uzņēmēji, valsts un nevalstiskās institūcijas,» iesaka U. Osis, uzsverot, ka, veicot reformas pašreizējā sistēmā, Latvijā būtu jārada šāda vienota struktūra, spējīga sadarboties nacionālā un starptautiskā mērogā, piesaistot privāto kapitālu.
«Ikvienā jomā ir svarīgi pārlikt uzsvaru no procesa uz rezultātu. Ierēdniecībai uzdevumus būtu jādod politiķiem – nevis voluntārus un patvaļīgus, bet tādus, kas balstīti uz izpēti. Arī indivīdiem, pieņemot valsts attīstībai svarīgus lēmumus, būtu jābalstās uz pragmatisku analīzi, nevis sajūtām,» rosina apvienības biedrs Edmunds Krastiņš.