Iepriekšējās finanšu krīzes laikā saasinājās diskusija par starptautisko kredītreitingu aģentūru darbu. Proti, ir visai pamatotas bažas par to, ka šie svarīgie reitingi daļā gadījumu nemēdz patiesi atspoguļot realitāti, kur kāda konkrētā aizņēmēja risks, piemēram, ir būtiski lielāks vai mazāks nekā piešķirtais novērtējums.
Šajā lauciņā var minēt, piemēram, eirozonas perifērijas valstis, kurām pirms globālās finanšu krīzes kredītnovērtējumi bija gandrīz ideāli. Galu galā sanāca, ka daļa šo valstu ir eirozonas parādu krīzes epicentrā, kur dažas no tām strauji nonāca pat uz defolta robežas. Situācija kādu problēmu gadījumā var mainīties visai ātri, kas attiecīgi nozīmētu, ka agrāk piešķirto ļoti labo ilgtermiņa reitingu ātri vien jāsteidz mainīt, un tomēr tas nav atainojis pareizo situāciju. Reitingu aģentūru darbu varētu salīdzināt ar zīlēšanu, kuru arī vienmēr vajadzētu uztvert ar zināmas skepses piedevu.
Tāpat skepsi varētu veltīt tradicionāli pašu ietekmīgāko pasaules tautsaimniecību reitingiem. Faktiski visas šīs valstis pēdējo gadu desmitu laikā ievērojami palielinājušas savas saistības, kur to ekonomikas izaugsmes tempus vairs nevar nosaukt par īsti apmierinošiem, kas apdraud tā saucamo izaugšanu no parādiem. Jāņem vērā, ka pie lieliem parāda apjomiem ir smagāks slogs budžetam. Bieži var sanāk, ka nākas aizņemties, lai segtu iepriekšējās parādsaistības (jeb jāemitē parāds, lai atdotu iepriekšējo parādu). Arvien lielāki parādu apjomi pie stagnējošām tautsaimniecībām rada risku nozīmīgai globālai parādu krīzei.
Vēlme situāciju vērst par labu bijusi no reitingu aģentūru puses, kuras pēc globālā finanšu kraha pamatoti zaudējušas investoru uzticību. Piemēram, no ideāla līmeņa notikusi ASV kredītreitinga samazināšana. Realitātē gan tas neko daudz mainījis nav – tirgus dalībnieki (piem., pensiju fondi) turpina pirkt šīs valsts parādzīmes, jo faktiski nekas cits tādos apjomos jau nav pieejams.
Zināmā mērā daudzas Rietumvalstis sapratušas, ka ar vēl lielākiem parādiem tām sadzīvot būtu grūti, kur dzirdama gan vēlme, gan ir arī konkrēta iniciatīva mazināt budžeta deficītus. Sliktais gan ir tas, ka šāda tēriņu cirpšana nozīmē lēnāku izaugsmi vai pat recesiju, kas valstu parāda pret IKP attiecību pat palielina.
Uzticības krīze skārusi ne vien valstu parāda novērtējumus. Pirms globālās finanšu krīzes labus reitingus bija dabūjuši dažādi jau vairākkārt atvasinātie finanšu vērtspapīri. Tie tika investoriem ie- smērēti kā droši un perspektīvi laikā, kad investīciju bankām jau pat bija zināms par to nevērtību. Par šo praksi daudzām bankām tika piespriesti sodi un zīmīgi bija arī tas, ka ASV valdība pirms dažiem gadiem tiesā iesūdzēja reitingu aģentūru Standard & Poor’s, jo tā pirms iepriekšējās finanšu krīzes 2008. gadā neesot pareizi novērtējusi risku, kas saistīts ar problemātiskajiem ASV hipotekārajiem parāda vērtspapīriem. ASV Finanšu krīzes izmeklēšanas komisija reitingu aģentūru darbību pirms tam nosauca par «būtiskiem zobratiem finanšu iznīcības ritenī» un «pamatfaktoriem finanšu sabrukumā».
Vairāk lasiet piektdienas, 10.jūlija, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5.lpp.)!