Ir jau saprotams, ka ekonomiskās lejupslīdes apstākļos visi cenšas pieķerties pie katra «salmiņa», lai tikai izdotos sadabūt vēl kādu ienākumu avotu. Tomēr visam ir
savas robežas.
Katrā ziņā izskanējušo Rīgas domes ieceri daļu galvaspilsētas tiltu, piemēram, Salu un Vanšu tiltu, ļaut šķērsot tikai par maksu, var nosaukt par nepārdomātu, absurdu un nelietīgu pret iedzīvotājiem un pilsētā strādājošajiem uzņēmumiem.
Vispirms jau jāņem vērā, ka pilnīgi visi tilti, kas šobrīd atrodas Rīgā, ir būvēti par nodokļu maksātāju naudu. Tas nozīmē, ka šo tiltu lietotāji par tiesībām tos šķērsot jau sen ir samaksājuši. Tagad prasīt vēl papildus samaksu būtu apmēram tas pats, kas likt cilvēkam, kurš iziet pa veikala durvīm, norēķināties par tām precēm, par kurām viņš jau ir samaksājis pie kases. Taču tāpat attiecīgās iniciatīvas autori acīm redzami nav padomājuši par to, kas notiks jau nākamajā brīdī pēc šādas maksas ieviešanas. Jāņem vērā, ka cilvēka dabā ir skaitīt savu naudu, it īpaši, ja tās nav pārāk daudz.
Tas nozīmē, ka maksas tiltus varētu izmantot vien ļoti turīgi iedzīvotāji, kā arī tie autobraucēji, kam steigšus, noteiktā laikā ir jānokļūst kādā vietā, un tāpēc viņi ir ar mieru samaksāt kādu naudas summu, lai tikai tas vispār būtu iespējams. Tādējādi pie atlikušajiem Rīgas tiltiem faktiski garantēti ir sastrēgumi, kurus veidotu tās automašīnas, kuru vadītāji nevēlas vai nevar atļauties tērēt naudu par tilta izmantošanu.
Paradoksāls ir arī fakts, ka nekur nav izskanējis, cik tad varētu pašvaldībai izmaksāt šādas maksas sistēmas uzstādīšana un uzturēšana. Te vietā ir jautājums par to, vai šīs izmaksas nevar izrādīties lielākas par iekasējamo summu.
Protams, var teikt, ka ne vienā vien pasaules lielpilsētā ir noteiktas zināmas zonas, ko autobraucēji var šķērsot, tikai šķiroties no noteiktas naudas summas. Tomēr parasti, nosakot maksu par kādas ielas vai tilta šķērsošanu, tiek realizēts kāds stratēģisks mērķis. Piemēram, panākt, lai noteiktās diennakts stundās uz ielām būtu mazāk automašīnu un tādējādi samazinātos gaisa piesārņojums, vai arī nodrošināt zināmas pilsētas daļas atslogošanu no transporta līdzekļiem. Vēl varētu saprast, ja būtu jāmaksā par paaugstināta komforta iespējām nokļūt galamērķī, taču ne jau tāpēc, ka, piemēram, Salu tilts būs par maksu, tas uzreiz kļūs kvalitatīvāks. Taču Rīgas gadījumā iecere ir diezgan primitīva — likt iedzīvotājiem maksāt par pāris jau esošu Daugavas pārvadu šķērsošanu, lai varētu uzbūvēt vēl vienu.
Jāatzīst, ka idejas par maksas ieviešanu vienai vai otrai Rīgas daļai ir izskanējušas laiku pa laikam, bet, par laimi, nekas no tā nav realizēts. Līdz ar to cerams, ka arī tarifu noteikšana Rīgas tiltiem tā arī paliks vien murgaina sapņa līmenī, kas tālāk par atsevišķu amatpersonu, politiķu mutēm un preses slejām tā arī nekur nenonāks. Pretējā gadījumā svaigi izdomātu galvaspilsētas saukli Live Riga nāksies nomainīt pret Absurd Riga.