Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Neseno Kaspersky programmatūras aizliegumu Lietuvas valdības iestādēs, kas notika līdztekus šādam aizliegumam ASV, kompānija skaidro ar politiķu apjukumu jaunajā kiberdraudu situācijā, kad neko nedarīt nevar, un vienkāršākais ir atrast grēkāzi.

Šī saruna ar Kaspersky Lab ģenerālmenedžeri Ziemeļvalstīs un Baltijā Leifu Jensenu (Leif Jensen) notika kompānijas rīkotajā seminārā klientiem Rīgā.

Sāksim ar skandalozo. Kā jūs ir ietekmējis kompānijas produktu aizliegums ASV valdībā?

Tas mūs ietekmēja galvenokārt no PR un tēla puses. Amerika ir no Eiropas ļoti atšķirīga mentalitāte un politiskā sistēma. Piemēram, Teksasā ir likums, kas nosaka, kad lietum līt ir pretlikumīgi. Tas ir tik atšķirīgi no Eiropas, ka dažkārt mēs nemaz nevaram saprast, kas īsti tur notiek.

Tiešām?

Jā, varat pārbaudīt Google. Kalifornijā ir aizliegts no automašīnas medīt zivis, ja vien tas nav valis.

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Ņemot vērā to, ka šodien no plkst. 5.00 Valsts policija ir slēgusi A. Deglava pārvadu, «Rīgas satiksme» aicina autovadītājus atturēties no iebraukšanas pilsētas centrālajā daļā ar saviem transportlīdzekļiem un aktīvi izmantot sabiedrisko transportu. «Rīgas satiksme» aicina izmantot iespēju atstāt savus spēkratus autobusu, trolejbusu un tramvaju galapunktu tuvumā.

«Rīgas satiksme» aicina izmantot iespēju atstāt savus transportlīdzekļus lielveikalu autostāvvietās pie pilsētas robežām, kur šāda iespēja tiek piedāvāta un atbilst šo uzņēmumu politikai, t. i., netiek prasīta maksa par ilgstošāku stāvēšanu, ja no šīm vietām ir iespēja pārsēsties uz Rīgas sabiedrisko transportu. «Rīgas satiksme» arī aicina izmantot AS «Pasažieru vilciens» piedāvātos pakalpojums, lai nokļūtu pilsētas centrā. Vienlaikus «Rīgas satiksme» aicina autovadītājus ievērot ceļu satiksmes noteikumus un atgādina, ka apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanas gadījumā personai var piemērot administratīvo sodu, bet, pārkāpjot privāto autostāvvietu noteikumus, – to operatoru noteiktos līgumsodus.

Uzņēmums SIA BISS dalās ar inovācijām un moderniem risinājumiem autostāvvietu pārvaldībā ziemā un sliktos laika apstākļos

Šobrīd, kad valda mīnusi un gandrīz katru dienu iet sniegs, tas neaptur no cilvēku ikdienas. Dodoties uz darbu, veikaliem un citiem galamērķiem nozīmē arī izmantot stāvvietas. Ziemai iestājoties, autovadītājiem ir svarīgi apsvērt, kādas iespējas piedāvā autostāvvietas, it īpaši, ja runa ir par ērtībām un efektivitāti.

Tradicionālie žetoni un modernās ANPR (Automātiskā numura zīmes atpazīšana) kameras ir divi populāri risinājumi autostāvvietu pārvaldībā, bet kura no tām piedāvā labāku pieredzi ziemas apstākļos? Vai tradicionālie žetoni spēj piedāvāt ērtības ziemas apstākļos, vai arī ir vērts apsvērt modernās ANPR kameras?

Autostāvvieta ar žetoniem: Tradicionālais, Bet neērtais risinājums ziemā

Pasaule ir mainījusies. Par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš atklāti saka – Amerika first! Viņam Amerika ir pirmajā vietā! Es domāju, ka arī Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka – pirmajā vietā ir Latvija! Pasaka un dara!

Tā intervijā saka Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Skaļa ieroča kārta parastā trešdienas rītā, kad cilvēki dodas uz darbu. Mūsu Latvijas valstī netālu no Mātes Latvijas pie Brāļu kapiem ar automātu nošauj cilvēku. Runā, ka maksātnespējas administratoru mafija Rīgas ielās kārto savas lietas. Parādās bailes, ka atgriezušies 90-tie… Jūs kā Baptistu draudžu savienības bīskaps divpads- mit gadus kopā ar citiem bīskapiem lūdzāt Dievu par Latviju. Svētkos vadījāt dievkalpojumus kopā ar katoļu kardinālu Jāni Pujatu un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, ar luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu un pareizticīgo metropolītu Aleksandru. Vai tiešām šī skumjā aina ir tas, ko Latvijas simtgadē mēs visi kopā cerējām ieraudzīt? Ko šī notikusī vardarbība mums rāda?

Rokas nost no sociālas valsts! Šis ir viens no populārākajiem pēdējā gada saukļiem Francijā, kuru šomēnes vainagojuši plaši dzelzceļnieku streiki. Pāris aprīļa dienās atceltie vilcieni, tostarp ātrvilcieni, Francijas valsts dzelzceļa kompānijai SNCF jau nodarījuši 100 miljonus eiro zaudējumus. Streika iemesls ir gana banāls – Francijas prezidenta Emanuela Makrona vēlme optimizēt SNCF izmaksas, lai izraustos no teju 50 miljardu eiro vērtās parādu bedres. Tāpat jāpiezīmē, ka Francijas dzelzceļa izmaksas ir par 30% augstākas nekā līdzīgiem uzņēmumiem citās valstīs.

Jautāsiet, kādēļ tā un kā SNCF iekūlies tādos parādos? Viens no būtiskākajiem iemesliem ir nepārdomāta darba samaksas un sociālo garantiju politika. Proti, līdz pat šodienai SNCF ikvienam darbiniekam garantē darbu uz mūžu, piedāvā priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas, tāpat katru gadu automātiski tiek palielināts atalgojums. Skaisti, protams, tajā pašā laikā to visu aptumšo jau minētais 50 miljardu eiro parāds, kas norāda, ka situācija ne tuvu nav stabila un ilgtspējīga.

Cilvēks nav tik elastīga būtne, lai piekristu, ka labos laikos pašsaprotami pieņemtais tikpat pašsaprotami tiek samazināts sliktos laikos.

Varētu likties, kāda gan mums daļa par Francijas sociālo valsti un viņu dzelzceļnieku problēmām? Taču, kā zināms, gudrais mācās no svešām kļūdām, un mācība ir vienkārša. Labos laikos, kad ekonomika iet uz augšu un vēlēšanas tuvojas, ir liels kārdinājums solīt regulārus algas pielikumus sabiedriskajā sektorā strādājošajiem, ieviest jaunus pabalstus un paaugstināt esošos. Ir jau pareizi, ja ekonomikas izaugsme sniedz taustāmu labumu ikvienam.

Šī intervija ar ļoti augstu Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu pirms diviem gadiem bijusi publicēta avīzē Astoņkājis un pārpublicēta DB ar portāla pietiek.com atļauju

Ar ko īsti cilvēki Finanšu policijā «pelna»?

Pirmkārt, ar noplūdēm. Ja agrāk arī bija noplūde informācijai par gaidāmajām Finanšu policijas darbībām lielajās lietās, tad ne daudz. Kādus 10–20% nevarēja nokontrolēt. Bet tagad viņam ir gandrīz 100% noplūde. Šajos divos gados faktiski 99% no tā, ko Finanšu policijā sauc par realizācijām, kuras ir pasākumi un akcijas, ir iepriekšēja noplūde. Un noplūde ir konkrēti tām personām, pie kā šie pasākumi tiek plānoti. Noplūžu nav tur, kur darbinieki paši pa kluso ir uztaisījuši realizāciju, neko nesakot vadībai. Viņi paši pa kluso vienojas sestdien, ka pirmdien brauc uz darbu un katrs brauc uz objektu. Tās divas šāda veida realizācijas, kas bija pagājušajā gadā, tās nav nopludinātas. Bet pārējās visas ir. Nu, normāli tas ir? Un tas viss notiek pie Kaminska, bet Podiņš plāno, kā paaugstināt viņu amatā. Nu, normāli cilvēki?

Par krīzi Latvijas drukāto mediju tirgū, tās cēloņiem un sagaidāmajām negatīvajām sekām valstiskā līmenī Guntars Gūte sarunājas ar nupat slēgtā reģionālā laikraksta Ludzas Zeme izdevēju un galveno redaktori Laimu Linužu.

Latvijas drukāto mediju tirgū nupat, 28. jūnijā, iezīmējās vēl viena, atļaušos teikt, skumja diena – savu uzticamo lasītāju rokās pēdējo reizi nonāca viens no Latgales zināmākajiem un ilggadīgajiem laikrakstiem Ludzas Zeme (LZ). Cik ilgi jūs bijāt saistīta ar laikrakstu?

Ludzas Zemē sāku strādāt 18 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas un bez pārtraukuma tur nostrādāju septiņus gadus. Pēc tam kādu brīdi dzīvoju Rīgā un strādāju Latvijas Avīzē, bet pēc tam pavērās iespēja kļūt par LZ īpašnieci un atgriezos Ludzā – šos pēdējos desmit gadus esmu bijusi gan LZ īpašniece, gan galvenā redaktore, gan uzņēmuma vadītāja. Mans vīrs Dāgs LZ pildīja gan žurnālista, gan redaktora, gan šofera, gan mājaslapas un sociālo tīklu redaktora, dažreiz maketētāja pienākumus, gan birojā pieņēma reklāmas un sludinājumus. Kādā brīdī lūdzu vīram nākt palīgā strādāt avīzē, jo bija tik grūti strādāt, ka gribējās visu pamest, līdz ar to vīra atnākšana uz LZ savā ziņā bija glābiņš. Jāatzīst, LZ pastāvēšanu būtībā nodrošināja tas, ka bija cilvēki, kuri ar pienākuma apziņu katrs darīja teju piecu cilvēku darbu. Mēs visu šo laiku vilkām šo smago nastu.

Darījumi saistībā ar nekustamā īpašuma iegādi, ja vien netiek veikti spekulatīvos nolūkos, tiek kārtoti vienreiz vai dažas reizes mūžā. Taču redzams, ka Latvijā lielākoties tie tiek slēgti ar domu: «Varbūt es tā pa lēto, gan jau būs labi.» Tiesiskā regulējuma trūkumu katrs pats aizvieto ar savus izpratni un spēlē pēc saviem noteikumiem.

Tā pašreizējo situāciju nekustamo īpašumu darījumu jomā sarunā ar biznesa portālu db.lv raksturo zvērināts notārs, Zvērinātu notāru padomes loceklis Aigars Kaupe.

Viņš gan akcentē, ka problēmu risinājumā būtu jāiesaistās likumdevējam. Vispirms vienmēr ir nepieciešama politiskā griba - standartu, noteikumu ieviešana, jo pilnīgs liberālisms fundamentāli svarīgās lietās nav attaisnojams, liberālisma galējā robeža ir anarhija, kurā katrs pats dara tā, kā grib – tā pašlaik ir mūsu valstī.

«Mani kā praktizējošu notāru ļoti pārsteidz, ka cilvēki ar ļoti svarīgām lietām bieži rīkojas neracionāli, neapdomīgi. Kur iracionālais cilvēks dodas? Izvēlas lētāko iespējamo risinājumu, par darījuma drošumu nerūpējas. Problēmas rodas tad, kad darījums - materiāli svarīgs, bet juridiski bez pietiekamiem drošības elementiem - ir sācies, noticis. Tad ir jāsāk risināt iedibināto problēmu sekas,» skaidro A. Kaupe.

«Tieši Gaida Bērziņa laikā tika uzbūvēta šī «administratoru pūlu» sistēma, radās šīs administratoru apvienības, kas garantēja, ka parādnieks var tikt pie «pareizā» administratora, kas akceptēs kaut kādas «kreisās» ārpusbilances saistības, kas palielinās kopējo parādu un līdz ar to samazinās bankas iespējas saņemt atpakaļ savu naudu,» saka AS West Kredit valdes priekšsēdētājs Sergejs Maļikovs

Pēc notikušās advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības no visām pusēm tagad dzirdam stāstus, kas sākas apmēram tā «advokātu aprindās visi sen jau zināja». Varbūt jūs arī varat pastāstīt, ko «visi sen jau zina» jūsu aprindās?

Pastāstīšu kaut ko tādu, ko jūs neatradīsiet ne Google, ne Delfi, ne pietiek.com. Kreditēšanas nozarē darbojos apmēram no 1998.gada. Bet kāpēc es ar to vispār sāku nodarboties? Tāpēc, ka es pirms tam lielu naudu pazaudēju Capital Bank. Krievijas 1998.gada krīze skāra arī vairākas Latvijas bankas – bankrotēja Rīgas komercbanka un arī Capital Bank, kas atradās Brīvības ielā. Tad es pazaudēju 1 miljonu dolāru, kas tolaik bija ļoti daudz un arī tagad nav maz. Un zināt, kas bija bankas administrators? Jūs gan jau tajā laikā noteikti nebijāt dzirdējuši pat tādus vārdus kā «administrācija» un «likvidācija». Bankas likvidators tātad bija Ilmārs Krūms. Un zināt, kas viņam palīdzēja, skraidīja un pienesa papīrus? Gaidis Bērziņš un Lauris Liepa.

«Piecas dienas pēc manas pret Rasnaču vērstās runas es tiku arestēts. Nevis demisionēja Rasnačs, bet apcietināja Kaimiņu,» sarunā ar DB rezumē Latvijas Republikas Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš

Jūs aizturēja Saeimas sēdes sākumā. Kas bija tas, ko jūs nepateicāt?

Vispirms es izstāstīšu, ko es pateicu. Iepriekšējā Saeimas sēdē pirms manas aizturēšanas es uzkāpu tribīnē. Galvenā lieta man bija pateikt, ka tie, kas balsos «pret» Rasnača demisiju, atturēsies vai izraus savas kartes no balsošanas mašīnas, tie atbalsta maksātnespējas administratoru mafiju Latvijā. Tas bija ar piemēriem, kāpēc tas tā ir. Tad pēkšņi tajā Saeimas sēdē tika izsludināts pārtraukums līdz nākamās nedēļas trešdienai.

Varbūt tomēr atgādiniet, ko minējāt savā slavenajā runā?

Es pateicu zināmo faktu, ka tieslietu ministrs Rasnačs Facebook mierīgi lielās ar debiju supošanā tās dienas vakarā, kad tika nošauts Mārtiņš Bunkus, un neuzņemas nekādu - ne morālo, ne politisko atbildību. Neveic savus ministra pienākumus. Uzskata, ka viss ir labi. Šo runu jūs varat paskatīties manā Fb laika joslā 14.jūnijā, ja interesē. Taču es pieprasīju vēl vienu demisiju, kas ir, manuprāt, absolūti nepieciešama. Ašeradena kungam. Trīs mēnešus iepriekš, kad es 8.martā uzkāpu tribīnē, toreiz es teicu: Ašeradena kungs, es nebalsošu par jūsu demisiju, jo jūs no šīs tribīnes solījāt, ka OIK ir negodīgs nodoklis, kurš nedrīkst būt, un ka jūs atbildēsiet pēc lietas būtības, un ka šī lieta Latvijā tiks izbeigta. Šis slēptais OIK nodoklis. Ašeradena kungam bija trīs mēneši. Ir rakstīti kopā, ja es nemaldos, 19 pieprasījumi. Bet Saeimas pieprasījumu komisijā tie visi ir noraidīti. Ašeradena kungam nav bijis jāatbild uz šiem jautājumiem. Tā vietā Ašeradena kungs sasauca darba grupu ar 35 cilvēkiem par valsts naudu. Noīrēja ārpakalpojumu par valsts naudu, nedomāju, ka tas bija lētākais. Kas tā bija par firmu? Ernst&Young, man liekas. Tātad 35 cilvēki un Ernst&Young ies un pārbaudīs spēkstacijas. Rezultātā nupat Ašeradens iznāca un pateica: esam secinājuši, ka ar OIK neko nevar izdarīt, to nevar izbeigt, bet, redziet, mēs darba grupā esam baigi strādājuši. Nu mēs redzam arī, kā tika izvēlēts VID ģenerāldirektora amata kandidāts Skujiņš, kur vesela darba grupa, vesela komisija sēdēja. Arī ne par mazu valsts naudu. Bet Aldis Gobzems vienkārši piecpadsmit minūtes pasēdēja internetā. Un saraka visas šīs te shēmas, no kurienes nāk Skujiņš, Martinsona kungs un viss pārējais šajā sakarā.

Rīgas jaunās varas pirmā pilnvaru gada laikā paveikto darbu kvalitāti galvaspilsētas satiksmes sistēmas sakārtošanā sarunā ar laikraksta Diena žurnālistu Guntaru Gūti vērtē satiksmes eksperts Pauls Timrots.

Pēdējā gada laikā daudz dzirdama kritika par satiksmes organizēšanas dīvainībām galvaspilsētā. Kāda, tavuprāt, ir kopējā situācija Rīgā satiksmes jomā?

Patiesībā jau nekas liels un būtisks nenotiek. Drīzāk redzam jaunās varas jaunas politikas parādīšanu un pierādīšanu. Ja tev radusies iespēja parādīt sevi kā jaunu spēku, tad tev arī ir jāparāda, ka tu esi savādāks. Līdz ar to tev nav tik daudz laika, kamēr uzbūvēsi, piemēram, Ziemeļu pārvadu vai Rīgas apvedceļu, tāpēc, lai tu kļūtu pamanāms, tu ātri un butaforiski mēģini paveikt jebkādas lietas un iebāzt kāju durvīs. Līdz ar to no tāda politiskā viedokļa tā parādīšanās ir izdevusies – visi viņus ir pamanījuši. Cits jautājums, cik šī politika ir konsekventa un vēsturiski paliekoša.

Rietumu klienti Latvijas bankām uzticēsies, ja būs normāla tiesu sistēma. Tiekot galā ar likumu piemērošanas problēmām, finanšu pakalpojumus varēsim eksportēt arī uz rietumiem, jo mums ir galvenā konkurences priekšrcība - cena

Tā intervijā saka Norvik bankas īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs.

Vai vēlēšanās iegādāties banku Eiropas Savienībā saistījās ar likuma ievērošanas un lielākas stabilitātes vidi?

Esmu uzaudzis Sibīrijā, un kopš bērnības Rīga vienmēr man ir saistījusies ar ārzemēm un Eiropu. Arī tagad uzskatu, ka Latvija ir lieliska vieta, kur dzīvot un veidot biznesu. Tā ir valsts ar lielām konkurences priekšrocībām. Es patiesi uzskatu, ka te tik tiešām augstā līmenī strādā finanšu regulators, par ko daudzas valstis varētu Latviju apskaust. To pašu var teikt par daudzām valsts iestādēm. Norvik banka pagājušajā gadā visu peļņu novirzīja rezervju veidošanai, taču, neskatoties uz to, pagājušajā gadā mēs nodokļos samaksājām 6,5 miljonus eiro, un šogad esam samaksājuši jau 2,5 miljonus eiro. Man par to ir atnākusi pateicības vēstule no Valsts iņēmumu dienesta, kuru es pārtulkošu angļu valodā un parādīšu saviem bērniem. Joprojām uzskatu, ka Latvija ir pievilcīga vieta un tās finanšu sektoram ir ļoti labas perspektīvas. Runājot par investīcijām, nez kāpēc joprojām domā galvenokārt ražošanu, rūpniecību. Jāsaprot, ka tehnoloģiskās attīstības līmenis ir tik augsts, ka tādām valstīm kā Latvija nav jātiecas iekļūt industriālajā jomā. Masu ražošanā uzvar zemo izmaksu modeļi, diemžēl ar lētu darbaspēku un sliktu ekoloģiju. Tāpēc sacensties ar Ķīnu un Dienvidaustrumāziju nav jēgas. Bet sacensties ar augsti tehnoloģisko rūpniecību arī nav iespējams, jo to bāze tiek būvēta gadsimtu garumā. Latvijai ir jākonkurē pakalpojumu jomā. Tas, ka Latvijai ir finanšu sektors, kas nodrošina gan vietējās vajadzības, gan sniedz finanšu pakalpojumu eksportu, ir labākais, kas var būt, no pašas valsts interešu viedokļa raugoties. Latvijas bankas austrumos vienmēr ir pozicionējušas sevi kā Eiropas bankas, kas runā jūsu valodā, domājot ar to krievu valodu. Šī ziņa ļoti labi darbojas gan Kazahstānā, gan Ukrainā. Tā ir milzīga Latvijas banku konkurences priekšrocība. Finanšu sektors neprasa milzu ieguldījumus, tas neprasa kosmiskus varoņdarbus, tas Latvijā augs normālā lietu kārtībā, vienkārši attīstoties ekonomikai un eksportam. Latvijai ir ļoti veicies, ka tās finanšu sektoram kādā brīdī ir izdevies ieņemt šo nišu.

Atsākt lidojumus uz Krieviju un Baltkrieviju pašlaik būtu milzīga kļūda, tāpēc mēs aktīvi meklējam iespējas, kā šos zaudētos tirgus aizstāt ar citiem, norāda Martins Gauss, AS AirBaltic Corporation (airBaltic) valdes priekšsēdētājs.

Pašlaik airBaltic ir pilnībā pārtraucis lidojumus uz Krieviju un Baltkrieviju, kā arī Ukrainu, kas nozīmē, ka Rīgas lidosta ir zaudējusi lielu daļu transfēra pasažieru, atzīmē M.Gauss, uzsverot, ka kara ietekme uz aviācijas nozari ir milzīga. Aviokompānijas visā Eiropā pašlaik cieš milzīgus zaudējumus, taču mēs ceram, ka konflikts drīz atrisināsies un mēs varēsim atkal atsākt lidojumus uz Ukrainu, to esam gatavi darīt kaut rīt, norāda M.Gauss.

Kopš mūsu pēdējās sarunas nav pagājis pat gads, taču pasaule šajā laikā piedzīvojusi neskaitāmus satricinājumus, tajā skaitā Krievijas agresiju Ukrainā. Kā šis notikums kopumā ietekmējis aviokompāniju darbu?

Cilvēki, kuru ikdiena saistīta ar darbu birojā, laiku pa laikam vēlas «restartēties», nereti tam izvēloties ceļojumus bez komforta, izaicinot sevi piedzīvot kaut ko nebijušu un atmiņā paliekošu.

Adventure traveling šobrīd ir Nr 1 globālā tendence tūkstošgades paaudzes vidū, attiecīgi aizvien vairāk cilvēku vecumā no 20 līdz 40 izvēlas ceļot un iepazīt pasauli šādā veidā, liekot uzsvaru tieši uz pasaules iepazīšanu, jaunu kultūru atklāšanu un piedzīvojumu, kāds nav iespējams tad, kad ir iegādāts pilnībā noorganizēts ceļojums ar muzeju un baznīcu apmeklēšanu (kas, protams, arī nav slikti), komentē digitālā mārketinga speciālists Arturs Mednis. Arī viņš izmantojis šādu ceļojumu veidu un bijis, piemēram, Arktikā, bet rudenī dosies uz Peru. Viņš norāda, ka šādi ceļojumi devuši skaistas atmiņas, iespēju iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, ar kuriem tagad kļuvis par draugiem, satiekas laiku pa laikam un dodas kopā nākamajos piedzīvojumos.

Pēc 15 gadu ilgas gozēšanās restorānu biznesā un daudzšķautņaina lūzuma punkta pērn Dāvis Auškāps uz visu notikušo paraudzījās no cita skatu punkta. Un viņam ir pašam sava sešu «P» laimes formula.

Fragments no intervijas, kas publicēta 29. marta laikrakstā Dienas Bizness:

Kā no restorānu biznesa nonācāt līdz idejai par tādu psiholoģisko treniņu formu kā koučings?

Aptuveni pirms gada mans bizness nonāca uz bankrota robežas, un arī pašam dzīvē iestājās tāda sajūta, ka tuvojas kaut kāds «bankrots». Piedevām ļoti likumsakarīgi salauzu kāju. Avārijas situācijā nokritu no motorollera. Visa tā rezultātā arī nonācu pie viena no labākajiem koučiem Latvijā – Svetlanas Romašinas. Tikāmies kādas septiņas reizes. Varētu teikt, ka šīs koučinga sesijas mainīja manu dzīvi, kaut arī nekas jau daudz nemainījās. Viss it kā tas pats – dzīvesvieta, ģimene, es kā cilvēks, tikai skats uz lietām pamainījās. Sapratu, ka koučings ir tas, ko vēlos apgūt vairāk.

«Par to, ka Osinovska nauda ir legāli iegūta, man nav ne mazāko šaubu. Mūsu pārliecība ir, ka šeit nav kriminālpārkāpuma. Ja KNAB tādu saskatīs, mēs attiecīgi tieksimies pierādīt, ka tomēr nav. Jo viena lieta, kā tas izskatās ārēji, bet jāsaprot, ka ne jebkura nauda ir kukulis un ne jebkura nauda, kas nonāk amatpersonas rokās, par tādu vērtējama, jo tikpat labi var būt arī citi pamatojumi naudas nodošanai,» intervijā laikrakstam Diena saka zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš.

Fragments no intervijas

Jūs sniedzat juridisko palīdzību Igaunijas uzņēmējam Oļegam Osinovskim, kura uzvārds izskanējis saistībā ar bijušā valsts akciju sabiedrības Latvijas dzelzceļš valdes priekšsēdētāja Uģa Magoņa aizturēšanu. Tika vēstīts, ka notikusi kukuļdošana, kukuļņemšana.

Es tā nevērtēju. Nezinu, no kurienes un kāpēc radušies attiecīgie paziņojumi. Te ir bijis darījums starp divām personām – Latvijas pilsoni Magoni un Igaunijas pilsoni Osinovski. Par to, ka Osinovska nauda ir legāli iegūta, man nav ne mazāko šaubu. Mūsu pārliecība ir, ka šeit nav kriminālpārkāpuma. Ja KNAB tādu saskatīs, mēs attiecīgi tieksimies pierādīt, ka tomēr nav. Jo viena lieta, kā tas izskatās ārēji, bet jāsaprot, ka ne jebkura nauda ir kukulis un ne jebkura nauda, kas nonāk amatpersonas rokās, par tādu vērtējama, jo tikpat labi var būt arī citi pamatojumi naudas nodošanai. Otrkārt, ļoti svarīga ir katras personas subjektīvā vēlme – vai tā ir bijusi panākt ko nelikumīgu vai rīkoties likumu ietvaros. Jebkurā gadījumā jāņem vērā, ka izmeklēšana KNAB tikai sākta, tā nav pabeigta.

Imigrantu pūļi Latvijai nedraud, viesstrādnieki varētu ienākt no Vidusāzijas un Kaukāza, intervijā laikrakstam Latvijas Avīze norādījis Eiropas Savienības attīstības komisārs Andris Piebalgs.

Runājot par to, vai un no kurienes mums var nākties uzņemt viesstrādniekus nozarēs, kurās trūkst darbinieku, A. Piebalgs sacījis: «Teikt, ka mums trūkst darbaspēka, vismaz pagaidām, ir ļoti drosmīgi – līdz šādai problēmai mēs vēl neesam tikuši. Tādēļ es nesaskatu vajadzību pēc darbaspēka no kādām citām valstīm, jo pagaidām Latvijā vēl ir 11% bezdarbs.

Mums ir jāizmanto ES fondi, lai apmācītu savus cilvēkus un dotu tiem darba tirgū nepieciešamās iemaņas un zināšanas. Turklāt mēs palielinām pensionēšanās vecumu, tas nozīmē, ka cilvēki strādās ilgāk.»

«Ja no tā visa abstrahējamies un domājam, no kurienes varētu nākt imigranti, visdrīzāk, tā būtu Vidusāzija un Kaukāza valstis,» viņš norādījis.

Latvijas izmiršanas stāstam ir vairāk dimensiju, nekā pirmajā acu uzmetienā šķiet, un tādēļ ir vērts paraudzīties uz iedzīvotāju skaita izmaiņām uz kopējā Eiropas fona.

Pamata aina, bez plašiem komentāriem, ir Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa pēc Eurostat datiem apkopotā informācija par iedzīvotāju skaita izmaiņām Eiropas Savienības (ES) valstīs, kuru viņš publicēja savā sociālā tīkla Twitter kontā šogad. Kopš 2000. gada esam procentuāli zaudējuši visvairāk iedzīvotāju no visiem ES. Ir gluži tā, it kā Latvijā būtu bijusi fronte, tikai bez neviena šāviena.

Latvijā bērni dzimst

Ievadā ir jāuzsver, ka Latvijā bērni dzimst un mēs neesam pēdējā vietā dzimstības ziņā uz vienu sievieti. Protams, neviena Eiropas valsts nevar lepoties ar spēju pašatražot sevi. Proti, vidējam lielumam jābūt 2,1 bērnam uz vienu sievieti valstī. Visaugstākie rādītāji, pēc kompānijas Statista datiem, ir Francijai un Zviedrijai – 1,84 bērni uz sievieti. Latvija ir vairāk TOP galvgalī, ja raugāmies uz ES kopumā. Mums 2021. gadā bija 1,75 bērni uz vienu sievieti, atbilstoši Statista.

Bizness kļūst arvien globālāks un sarežģītāks. Privātais bizness ar šo situāciju sen jau ir ticis galā, tagad jāseko arī valstiskām un ļoti dārgi izmaksājošām lietām.

To intervijā DB saka Valsts prezidents Andris Bērziņš. Viņš atzīst, ka Dienas Bizness ir viņa lasāmās preses sarakstā, jo «saprātīgi runā par saimnieciskām lietām». Ap pragmatiski saimnieciskiem jautājumiem arī vijas šī intervija.

Cik lielā mērā esat apmierināts ar valdības veidošanas procesu?

Par apmierinātību vai neapmierinātību varēs spriest pēc gala rezultāta. Šis process tuvo vēlēšanu dēļ ir ļoti sarežģīts. Tāpēc šīs valdības veidošana reizē ir ar priekšvēlēšanu ietekmi, kur katrs grib pielikt savu roku. Tomēr cilvēki, kas ir iesaistīti šajā procesā, ir pieredzējuši, tāpēc ceru, ka labākais kompromiss tiks atrasts.

Kad citreiz, ja ne tagad domāt par Latvijas ekonomiskās attīstības modeli? Šis ir ne tikai simtgades gads, bet arī gads, kurā skaidri redzējām, cik nedrošs var būt mūsu izvēlētais ceļš.

Pēkšņi uzzinājām, ka ekonomikas modelis, ko uzskatījām par «finanšu pakalpojumu eksportu», citur izskatās kā netīrās naudas atmazgāšana. Ko tālāk? Vai neesam kaut ko neatgriezeniski zaudējuši, mētājoties no viena modeļa uz otru? Mēģināšu mazliet vispārināti un mazliet spekulatīvi rast atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties kā uz mūsu pagātni, tā arī citu valstu pieredzi.

Sāksim no paša sākuma: uz ko sākotnēji balstījās Latvijas valsts tautsaimniecība?

Sākums – starpkaru periods

Pats sākums, liekas, bija no nekā. Pēc Pirmā pasaules kara visa industrija bija zudusi – evakuēta uz Krieviju bez cerības, ka varētu atgriezties. Tomēr šis nulles punkta stāsts ir tikai šķietamība. Patiesībā Latvija tolaik bija daudz labākās pozīcijās, nekā 1991. gadā atgūstot neatkarību.

Pārstāt ignorēt tuvojošās prasības, tā vietā apgūt zināšanas, skatīties, ko un kā dara attiecīgas nozares uzņēmumi Latvijā un citviet pasaulē, vākt nepieciešamos datus, konstruktīvās diskusijās ar visām ieinteresētajām pusēm atrast labākos iespējamos risinājumus, tādējādi pašmāju uzņēmumiem ne tikai saglabājot, bet pat paaugstinot savu konkurētspēju tirgū.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Ilgtspējas ziņojumi, atbildība piegādes ķēžu pārvaldībā.

Prasīs no lielajiem

“ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva paredz, ka lielajiem uzņēmumiem jāsniedz ziņas par to, kāds ir uzņēmuma biznesa modelis, kā tas ietekmē sociālos un vides aspektus un kāda ir ārējo lielo tendenču ietekme uz paša uzņēmuma attīstību nākotnē,” skaidro Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platformas (CSR Latvia) līdzdibinātāja Agnese Alksne-Bensone. Viņa norāda, ka tiek prasīts atspoguļot datus, procesus un arī izvirzīto mērķu sasniegtos rezultātus. “Tiek dots liels rāmis visiem iepriekšējiem mēģinājumiem pieprasīt šāda veida informāciju no lielajiem uzņēmumiem un tādējādi saprast, kas un kā tajos notiek,” uzsver A. Alksne- Bensone. Viņa norāda, ka pēc sākotnējām aplēsēm šīs direktīvas prasība attieksies kopumā aptuveni uz 50 000, bet Latvijā sākotnēji uz apmēram 200 kompānijām, perspektīvā - ap 5000. Prasība gada pārskata vadības ziņojumā ietvert ilgtspējas ziņojumu no 2024. gada 1. janvāra attieksies uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trīs lielumiem: 500 un vairāk darbinieki; neto apgrozījums 40 milj. eiro; bilances kopsumma 20 milj. eiro (tie ir tie uzņēmumi, kurus skāra iepriekšējā direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu).

Lai zemes īpašnieki spētu kvalitatīvi aizstāvēt savas intereses Eiropas līmenī, maksimāli ātri ir jāuzzina informācija ne tikai par kādiem projektiem, bet gan par idejām un priekšlikumiem; Latvijas pozīcijas izstrādē politiķiem, ierēdņiem, nozarēm ir jāstrādā kopā, vienlaikus sameklējot sabiedrotos citu ES dalībvalstu vidū.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Bizness sadarbībā ar ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par ES Dabas atjaunošanas regulas projekta un citu topošo dokumentu iespējamo ietekmi uz zemes apsaimniekošanu Latvijā.

Mērķiem jābūt pamatotiem

«Pirms gada šajā pašā studijā diskutējām par regulējumiem, stratēģiju, dokumentiem, lai izpildītu un ieviestu Eiropas Zaļo kursu — 2050. gadā ir jābūt neitrāliem pret klimatu — cik emitējam, tik arī piesaistām. Mērķis ir cēls un skaists, tieši tāpat kā kādreizējā PSRS vadoņa Ņikitas Hruščova solījums par komunismu 1980. gadā,» teic Latvijas Nacionālās Kūdras biedrības viceprezidents, SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Viņš piebilst, ka mērķim ir jābūt pamatotam. «Lai izpildītu mērķi, ir pieņemts klimata likums, kurā tika aptverti visi virzieni,» tā U. Ameriks. Viņaprāt, vispirms ir jāsaprot, kāds izskatās šis milzīgais «zirneklis», kā mainīsies dzīve.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.