Rokas nost no sociālas valsts! Šis ir viens no populārākajiem pēdējā gada saukļiem Francijā, kuru šomēnes vainagojuši plaši dzelzceļnieku streiki. Pāris aprīļa dienās atceltie vilcieni, tostarp ātrvilcieni, Francijas valsts dzelzceļa kompānijai SNCF jau nodarījuši 100 miljonus eiro zaudējumus. Streika iemesls ir gana banāls – Francijas prezidenta Emanuela Makrona vēlme optimizēt SNCF izmaksas, lai izraustos no teju 50 miljardu eiro vērtās parādu bedres. Tāpat jāpiezīmē, ka Francijas dzelzceļa izmaksas ir par 30% augstākas nekā līdzīgiem uzņēmumiem citās valstīs.
Jautāsiet, kādēļ tā un kā SNCF iekūlies tādos parādos? Viens no būtiskākajiem iemesliem ir nepārdomāta darba samaksas un sociālo garantiju politika. Proti, līdz pat šodienai SNCF ikvienam darbiniekam garantē darbu uz mūžu, piedāvā priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas, tāpat katru gadu automātiski tiek palielināts atalgojums. Skaisti, protams, tajā pašā laikā to visu aptumšo jau minētais 50 miljardu eiro parāds, kas norāda, ka situācija ne tuvu nav stabila un ilgtspējīga.
Cilvēks nav tik elastīga būtne, lai piekristu, ka labos laikos pašsaprotami pieņemtais tikpat pašsaprotami tiek samazināts sliktos laikos.
Varētu likties, kāda gan mums daļa par Francijas sociālo valsti un viņu dzelzceļnieku problēmām? Taču, kā zināms, gudrais mācās no svešām kļūdām, un mācība ir vienkārša. Labos laikos, kad ekonomika iet uz augšu un vēlēšanas tuvojas, ir liels kārdinājums solīt regulārus algas pielikumus sabiedriskajā sektorā strādājošajiem, ieviest jaunus pabalstus un paaugstināt esošos. Ir jau pareizi, ja ekonomikas izaugsme sniedz taustāmu labumu ikvienam.
Tajā pašā laikā atbildīgiem politiķiem ir jādomā, kuri no piesolītajiem bonusiem ir ilgtspējīgi, respektīvi, ir «noturami » arī ilgtermiņā, arī neizbēgamajos krīžu laikos. Jo labos laikos kaut ko pielikt ir vienkārši un patīkami, savukārt sliktos laikos kaut ko atņemt, kā to uzskatāmi rāda Francijas piemērs, ir ļoti grūti. Jo cilvēks nav tik elastīga būtne, lai piekristu, ka labos laikos pašsaprotami pieņemtais tikpat pašsaprotami tiek samazināts sliktos laikos. Tādēļ, pieņemot jebkuru lēmumu ar finansiālu ietekmi, politiķiem ir jābūt pārliecinātiem, ka to varēs īstenot arī ilgtermiņā, arī tad, ja iestāsies zināma recesija, kas noteikti kaut kad ir sagaidāma. Ar to negribu teikt, ka algas nav jāpaaugstina un pabalsti nav jāpalielina. Protams, ir, taču tikai ne pēc principa – šodien varam atļauties, uz priekšu, pēc tam – kaut vai ūdens plūdi.
Pēdējā gada notikumi Francijā, kur arodbiedrību, kuras apvieno tikai 11% strādājošo, uzkūdītie iedzīvotāji rīko plašus streikus pret E. Makrona iecerētajām darba tirgus reformām, ir nopietnu pārdomu vērti. Vispirms jau par to, cik sociālās valsts koncepts ir atbilstošs mūsdienām un kādēļ šādā valstī bezdarbs ir teju 10%, bet jauniešu bezdarbs sasniedz 21%. Ir pazīmes, kas liecina, ka tā nav tikai sakritība.
