#Būtiski, lai vietējie ceļi netiktu aizmirsti arī pēc šiem trim dāsnajiem gadiem.

Grants ceļi Latvijas laukos no pirmās brīvvalsts laika pastkartēm līdz mūsdienām ir viens no ierastākajiem un arī būtiskākajiem infrastruktūras objektiem. Pašlaik tie ir arī viens no signāliem globālajām klimata pārmaiņām. Ziemām kļūstot siltākām un izzūdot pastāvīga sala periodiem, ceļi mirkst nebeidzamajās lietavās, kas mijas ar atkušņiem, un zaudē nestspēju. Tāpat grūti izbraucamie ceļi ir kā simbols lauku demogrāfijas bedru māktajai līknei.

Pirms pāris gadiem apmeklēju kokzāģētavu Latgalē, kuras saimniekam ceļa stāvoklis biznesam bija izšķirošs. Varbūt autobuss ar pāris skolasbērniem izmaļas cauri dubļu upei, bet lauku uzņēmumu darbu, piemēram, kokzāģētavu darbu, ceļu stāvoklis faktiski paralizē. Grantenes šķīdonī uzrūgst, tiek noteikti smaguma ierobežojumi, un paša uzņēmēja rokās ir noturēt biznesu, neskatoties uz šo Latvijas nacionālo īpatnību. Reģionu attīstības receptē faktiski ir trīs būtiskākās sastāvdaļas: ceļi, uzņēmēji un darbaspēks. Ja izņem pirmo, sašķobās arī abu pārējo pozīcijas. Šogad grants ceļu cerība ir vēlēšanu tuvošanās, jo šis gads nu nebūs tas, kad uzsvērt kārtējo valstisko problēmu. Raustīt reģionus aiz ūsām politiķi, domājams, neuzdrošināsies. Kā man sarunā apgalvoja kāds ceļu nozares eksperts, finansējums grants ceļu tīkla uzturēšanai ir piliens kopējā uzkrātajā ceļu remontdarbu deficītā kopš 1991. gada, kas, ja nemaldos, pārsniedzis 4 miljardus eiro. Miljons šurp vai miljons turp – pie šādas «bedres» tas, acīmredzot, neko nemaina. Vismaz ierastajā skatījumā no Rīgas pozīcijām, bet reālajiem cilvēkiem reģionos, kuriem ceļu stāvoklis vai nu nodrošina vai nobloķē biznesu, ir gluži citas domas. Jau daudzkārt runāts par to, ka Latvijas iedzīvotāju dilstošais blīvums vismaz tuvākajās desmitgadēs neļaus radīt un uzturēt autoceļu tīklu, piemēram, kā Vācijā. Un tomēr, izgriežot ceļus no laukiem (pārsteidzīgi optimizējot), ceļu tīkls tiks saraustīts gabalos. Un tam līdzi – dzīves vide reģionos.

Arvien biežāk mediju vidē uzņēmēji dalās ar savu pieredzi attiecībās ar Valsts ieņēmumu dienestu, lai atgūtu pārmaksāto PVN. Uzņēmēji atklāti runā par sistemātisku VID izmantoto darbības taktiku, kas apgrūtina uzņēmumu darbību un faktiski liedz uzņēmumu iespējamu attīstību vai pat darbības turpināšanu. Proti, VID sistemātiski veic darbības, lai aizturētu uzņēmuma pārmaksāto PVN maksimāli ilgi, neveicot savlaicīgu pārmaksātā PVN atmaksu uzņēmumiem. Kā šis jautājums ir regulēts un kādas katrai pusei ir izvēles?

Likumdevējs attiecībā uz nodokļu pārmaksu atmaksu VID ir piešķīris salīdzinoši lielu rīcības brīvību – normatīvie akti nodokļu iekasēšanas jomā ir vienpusēji. Kopējais sabiedrības labums no nodokļu iekasēšanas stāv pāri par privātpersonas tiesībām. Atbilstoši normatīvajiem aktiem, pirms VID pieņem lēmumu PVN pārmaksu atmaksāt, tas var pieprasīt darījumu apliecinošus dokumentus un paskaidrojumus, kuru izvērtēšanai paredzētas kopā 75 dienas. Gadījumā, ja sākotnējās pārbaudes laikā viss gluži vēl nav saprasts līdz galam, tiek uzsākts nodokļu audits, tas kopā ar pagarinājumiem nodokļu pārmaksu var aizturēt līdz pat vienam gadam. Kā tad tas tā var notikt? PVN pārmaksas pamatotības vērtēšanas 75.dienā VID pieņem lēmumu par audita uzsākšanu. Audits var tikt reāli uzsākts pat pēc mēneša, jo no lēmuma pieņemšanas dienas līdz audita uzsākšanas dienai uzņēmējam tiek dots laiks sagatavoties auditam. Nodokļu audits ilgst 90 dienas, ko VID ģenerāldirektors var pagarināt vēl par 30 dienām. Jo īpaši bezspēcīgs uzņēmējs ir gadījumos, kad VID pieprasa informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijām. Audita termiņš tiek pagarināts vēl par 60 dienām un apturēts uz laiku, kamēr tiek gaidīta un apstrādāta atbilde no citas valsts nodokļu administrācijas. Šeit jau atkal izgaismojas kopējā termiņa neparedzamība, jo uzņēmējs neredz, kad VID ir informāciju pieprasījis un, kad un ko citas valsts nodokļu administrācija ir atbildējusi. Vēlāk, iepazīstoties ar VID audita materiāliem, redzams, ka, ja arī VID saņem informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijas pāris dienu laikā, tad mēnešiem to var apstrādāt, novilcinot visu procesu maksimālajā termiņā, neietverot kopējā audita termiņā laika posmu, kad VID it kā apstrādā saņemto informāciju. Diemžēl šobrīd arī tiesa šādus procesuālā termiņa nokavējumus neuzskata par tik būtiskiem, lai tie ietekmētu lietas virzību. Turklāt netiek veikta arī kontrole pār to, cik efektīvi un pamatoti VID izmanto nodokļu auditam paredzēto laiku un vai nodokļa audita termiņa pagarinājums patiešām ir nepieciešams, jo formāli VID darbojas likuma ietvaros.

Jelgavas reģiona uzņēmēji tika aicināti Jelgavas pilsētas domē piedalīties seminārā «Godīgs eiro ieviesējs». Zemgales plānošanas reģiona uzņēmēju pārstāvniecība seminārā bija ļoti maza. Memorandu «Godīgs eiro ieviesējs» parakstīja daži Jelgavas uzņēmēji, vēsta reģionālais medijs Bauskas Dzīve.

Akcija «Godīgs eiro ieviesējs» tiek izvērsta plašumā visā valstī, taču Bauskas novada uzņēmēji nesteidz tajā iesaistīties. Piemēram, SIA Kronis vadītājs Aivars Svarenieks šo akciju atzinis par mārketinga procesu, kura izmantošanai savā uzņēmumā nav atvēlējis nedz laiku, nedz līdzekļus. «Ja neesmu šai akcijai pievienojies, tas nenozīmē, ka esmu negodīgs uzņēmējs. Ekonomiskie nosacījumi ir tādi, ka eiro ieviest negodīgi nemaz nav iespējams,» tā Bauskas Dzīvei teicis A. Svarenieks.

Tirgotājs Aivars Duklavs šo akciju vērtējot skeptiski: «Tirgotājs savu godīgumu nevar panākt ar uzlīmi pie durvīm. Ja es nebūšu godīgs, pircēji to uzreiz novērtēs. Tādēļ vēl kaut kādās akcijās neuzskatu par lietderīgu piedalīties.»

Saņemties nodibināt jaunu uzņēmumu jomā, ko nesaproti, iespējams, var tad, ja iepriekš vadītas trīs bankas

Tā jokojot teic elektrisko skrejriteņu koplietošanas platformas Fiqsy vadītājs un līdzīpašnieks Māris Avotiņš. Agrāk viņš vadīja Swedbank un Expobank Čehijā, bet šobrīd ir pievērsies savam biznesam. Viņš uzskata, ka jaunuzņēmumi ir interesants biznesa virziens un būtu grēks neizmantot savas zināšanas projektu un lielu organizāciju vadībā, jo katrs startup reiz cer kļūt par lielu un globālu kompāniju. Uzņēmēju saista gan mobilitāte, ko sniedz skrejriteņi, gan koplietošanas ideja, tāpēc viņš vēlas šo biznesu attīstīt ne vien Latvijā, bet plašāk. Vairāk par ambīcijām saistībā ar Fiqsy, pieredzi finanšu sektorā un vērtējumu par šobrīd notiekošo banku jomā M. Avotiņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Finanšu tirgos naudas ir pietiekami, trūkst ambīciju paraudzīties aiz Latvijas robežām un zināšanu - tāds ir bankas, biržas un uzņēmēju pārstāvju trīspusējas diskusijas galvenais secinājums. Sarunā piedalījās biržas NASDAQ Riga vadītāja Daiga Auziņa-Melalksne, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un SIA Karavela valdes loceklis Andris Bite, kā arī Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Kādas ir Latvijas uzņēmēju ambīcijas? Vai pašreizējo laiku var dēvēt par krīzi, kad jādomā par iespēju ne tikai iegādāties iekārtas vai būvēt jaunu cehu, bet arī par apvienošanos, pārņemšanu, ārvalstu tirgiem?

Andris Bite: Pirmkārt pateikšu tā, ka nekādas krīzes jau vēl nav. Ir neliela pabremzēšanās tai ballei, kas turpinājās divus gadus. Balle nebija slikta ražojošajai un eksportējošai sfērai. Protams, ir izņēmumi – tūrisms un viesmīlība. Tomēr jāteic, ka šobrīd notiek atgriešanās normālā stāvoklī. Jā, sākumā ir neliels kritiens, bet nedomāju, ka tas būs uz ilgu laiku.

Par uzņēmību un ambīcijām plašā spektrā runājot, ir jāsaka, ka ir vāji, tā patiešām vāji. Tas vēl būs maigi teikts. Manuprāt, ilgstoša biznesa vides nekopšana ir veidojusi aplamu uztveri sabiedrībā, tādēļ arī uzņēmēji realitāti redz slikti, visbeidzot, apejot apli, – arī no valsts puses uztvere ir aplama. Kopumā, runājot lauksaimniecības terminos, esam ieguvuši noplicinātu augsni, kurā nekas īsti negrib augt. Pārfrāzējot līdzību, ir maz tādu uzņēmēju, kuriem ir ambīcijas iet ārpus valsts, darboties plašāk, atņemt kādam tirgus, izveidot jaunus tirgus sev. Šī proporcija pret iedzīvotāju skaitu - aktīvie uzņēmēji pret kopskaitu - ir ļoti neliela. Kādēļ? Jau vēsturiski uzņēmējs nav mīlētākais pasažieris šajā kuģī – Latvija.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Ventspils Vegoil Terminal (VEGOIL) iecerētā 10 miljonu eiro vērtā investīciju projekta realizācija – specializēta augu eļļu un melases pārkraušanas termināļa būvniecība Ventspils Brīvostā – jau kārtējo reizi apturēta.

2009.gada 09.janvārī Brīvostai tika oficiāli iesniegta detalizēta informācija par projektu, tai skaitā tehnoloģiskās un komerciālas daļas apraksts, kā arī lūgums sniegt piekrišanu nodot VEGOIL apakšnomā zemes gabalus Dzintaru ielā 9 un 13, kurus īrē AS Ventspils tirdzniecības osta. Īrnieka piekrišana tika saņemta savlaicīgi. No šī brīža jautājumu par apakšnomu Brīvostas Valde jau izskatījusi 4 reizes (pirmā 13.02.2009., pēdējā 03.09.2009.) un katru reizi bez pozitīva rezultāta, teikts VEGOIL pārstāvju atklātajā vēstulē, kuru parakstījis uzņēmuma valdes loceklis Vladislavs Šafranskis.

VEGOIL vadība vairākkārt vērsusies Brīvostā ar lūgumu ļaut tai piedalīties jautājuma izskatīšanā, tomēr investora lūgumi tika ignorēti, un kārtējo reizi jautājums tika izskatīts slepenībā aiz slēgtām durvīm, «acīmredzot, lai nedotu investoram iespēju izteikties vai kļūt par «absurdā teātra» lieciniekiem,» teikts vēstulē.

30. maijā Rīgā noslepkavotais Mārtiņš Bunkus plašākai publikai bija maz zināms maksātnespējas administrators

Jau pirms diviem gadiem portāls pietiek.com skaidroja M. Bunkus saistību ar «netīrajām» lietām maksātnespējas procesos. Lai labāk izprastu M. Bunkus profesionālo darbību, Dienas Bizness publicē pietiek.com sarunu ar Mono grupas ilggadējo īpašnieku, uzņēmēju Mihailu Uļmanu.

Ir divas lielas problēmas. Viena ir skaidrie vai ne tik skaidrie sakari ar acīmredzamu ieinteresētību starp izpildvaras un valsts administratīvām struktūrām.

Ir maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus, kurš ir arī advokāts, kurš izmanto juridiskos absurdus, izmanto caurumus likumos un izmanto to, ka viņa brālis ir augsta Valsts ieņēmumu dienesta amatpersona.

Ja kādam uzņēmumam ir parāds VID, tad konkrēts cilvēks atnāk pie šāda administratora un piedāvā: piemēram, tev ir parāds VID 800 tūkstoši, tu man maksā 200 tūkstošus, es tev visu nokārtoju, un visi apmierināti.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Valdības pieņemts un gatavs sūtīšanai izķidāšanai uz Saeimu ir nākamā gada valsts budžets. Tas, cik veiksmīgas ir dažādas tajā iekļautās normas, un kādu efektu tās dos tautsaimniecībai, protams, ir diskutabls jautājums. Tomēr līdz vakardienai šķita, ka vismaz ir skaidri spēles noteikumi, atbilstoši kuriem bieznesam 2010. gadā būs jāstrādā.

Diemžēl vakar jau pēc budžeta apstiprināšanas Ministru kabinetā noskaidrojās, ka pagaidām gan minētā skaidrības sajūta ir bijusi vien ilūzijas līmenī. Proti, šo budžeta projektu nesūtīs uz Saeimu tik ilgi, kamēr tas netiks saskaņots ar starptautiskajiem naudas aizdevējiem.

Protams, interesanti ir tas, ka neatkarīgas valsts budžets ar kaut ko ir jāsaskaņo, taču acīmredzot pēdējais laiks ir saprast, ka Latvija bez «svētības no augšas» kārtējo reizi pat soli paspert nedrīkst. Taču, ja jau reiz šāda situācija ir izveidojusies, nav skaidrs, kāpēc vispirms netika veikts šis budžeta saskaņošanas process, un tikai pēc tam apstiprināšana valdībā. Ar šādu rīcību valdība ļauj domāt, ka tiek izspēlēts līdzīgs scenārijs tam, kāds jau bija gan kontekstā ar budžeta samazināšanu par 500 miljoniem latu, gan arī mājokļa nodokļa ieviešanu. Respektīvi, vispirms vietējie politiķi sabiedrības priekšā veica kūsājoša darba imitāciju, ļaujot noticēt, ka budžetu varētu nesamazināt tik lielā mērā, bet mājokļa nodokli — neieviest vispār. Savukārt mirkli vēlāk tiek paziņots, ka tomēr būs jāsper gan viens, gan otrs solis, jo to prasa starptautiskie aizdevēji.

Ar Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likuma pieņemšanu tiek apliecināts, ka šī joma ir valstiski svarīga, trešdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Jaunuzņēmums jeb startup ir kompānija, kas mērķē uz globālu biznesu, un tā fokuss ir attīstīt uzņēmējdarbību starptautiskā mērogā. Tam svarīgs ir īpašs regulējums. Pirmais solis startup ekosistēmas attīstībā ir teju kā pieņemtais likums, bet turpmākajos plānos ir vienkāršot uzņēmuma likvidācijas procesu, ieviest iespēju uzņēmuma darbiniekiem tikt pie SIA kapitāldaļām utt., DB stāsta Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko.

Fragments no intervijas

Kāds ir Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likuma mērķis?

Bija Mikrouzņēmumu nodokļa likums, kas, manuprāt, bija labs. Veidojot mikrouzņēmumu nodokļa likumu, bija doma aktivizēt cilvēkus iesaistīties biznesā, bet atsevišķas lietas padarīja to izmantojamu nodokļu shēmā. Tā lielais pluss bija tas, ka bija zināms, kas tur nestrādā. To labi izmantojuši igauņi, faktiski nokopējot to, kas strādā, un atmetot to, kas nestrādā. Strādājot pie idejām, ko darīt ar mikrouzņēmumu likumu, noskaidrojās, ka uzņēmējdarbības uzsācēji ir divas lielas grupas, kas kardināli atšķiras. Viena daļa no tiem ir pavisam nelieli uzņēmēji, kam pašiem nodarboties ar grāmatvedību un maksāt nodokļus ir pārāk dārgi, un arī iekasēt nodokļus no viņiem VID ir neefektīvi – izmaksas ir lielākas nekā iekasētie nodokļi. Tie ir dzīvesstila uzņēmēji – nelieli uzņēmēji, kas nodarbina sevi un vēl dažus cilvēkus. Uzņēmums parasti cenšas pēc iespējas ātrāk nonākt tirgū un lēnā garā augt. Klasisks piemērs ir frizētava laukos vai sukāžu ražotājs. Uzņēmuma izmaksas mainās proporcionāli pārdošana apjomiem – sākumā ir mazi ienākumi un izdevumi, bet pakāpeniski rodas vajadzība investēt iekārtās, iekarot jaunus tirgus utt. Peļņa aug, bet proporcionāli pārdošanas apjomam. Šiem uzņēmējiem pirmajā gadā nonākt pie pārdošanas ir grūti, tāpēc visa nauda, kas samaksāta nodokļos, tiek izvilkta no savas kabatas. Šo naudu labāk būtu ieguldīt attīstībā. Pirmais gads parasti nav kritisks valstij, bet ir kritisks uzņēmējam. Nākamā gada jūnijā tiks piedāvāti risinājumi tieši šiem uzņēmējiem.

Vērtējot dažādus ar uzņēmējdarbību saistītus aspektus, uzņēmēju viedoklis ir drīzāk negatīvs nekā pozitīvs. Viskritiskāk uzņēmēji vērtē nodokļu likmes, apjomu un samaksas kārtību, liecina Citadele Index pētījums, kurā aptaujāti 750 uzņēmēji.

Latvijas nodokļu politiku kā ļoti sliktu vērtē 24% uzņēmēju, bet vēl 48% uzņēmumu vadītāju vai īpašnieku nodokļu likmes, apjomu un samaksas kārtību vērtē kā drīzāk sliktu. Nodokļu politiku kā ļoti labu novērtē vien 0,2% uzņēmēju.

Augsta neapmierinātība ir arī par pašvaldību atbalstu uzņēmējdarbībai – kā ļoti sliktu to novērtē 23% komersantu, bet kā drīzāk sliktu – 32% uzņēmumu vadītāju Kā ļoti labu pašvaldību sniegto atbalstu uzņēmējdarbībai saredz 1% uzņēmumu.

66% Latvijas uzņēmēju ir neapmierināti arī ar valsts un pašvaldību izvirzītajām regulējošām un administratīvajām prasībām uzņēmumiem. Tāpat negatīvi tiek vērtēta darbaspēka pieejamība, kā arī valsts un Eiropas Savienības atbalsts uzņēmējdarbībai. Šajā sadaļā īpaši negatīvi noskaņoti ir Latgales uzņēmēji, kur 49% uzņēmēju to vērtē kā drīzāk sliktu, bet 25%, kā ļoti sliktu. Pozitīvāko vērtējumu valsts un Eiropas Savienības atbalstu uzņēmējdarbībai saredz Vidzemes uzņēmēju – kā drīzāk labu vai ļoti labu to kopumā novērtē 27% vidzemnieku. Salīdzinoši pozitīvs noskaņojums ir arī Pierīgā, kur 24% uzņēmēju situāciju šajā sadaļā vērtē kā ļoti labu vai drīzāk labu.

Stretēģiski nozīmīgākie tirgi Latvijas uzņēmēju biznesa attīstībai 2015. gadā ir Krievija, ko norādījuši 53% aptaujāto uzņēmēju, Igaunija (24%) un Vācija (21%). Par būtiskiem Latvijas uzņēmēji uzskata arī Ķīnas, Ukrainas, Somijas, ASV un Baltkrievijas tirgus, liecina vispasaules uzņēmumu vadītāju aptauja, ko Latvijā veica auditorkompānija PricewaterhouseCoopers (PwC).

Latvijas uzņēmumu vadītāji, tāpat kā uzņēmēji Centrālajā un Austrumeiropā (CAE), uzskata, ka globālā ekonomikas izaugsme nākamā gada laikā saglabāsies līdzšinējā apmērā vai samazināsies, liecina vispasaules uzņēmumu vadītāju aptauja, ko Latvijā veica auditorkompānija PricewaterhouseCoopers (PwC).

Tikai 9% Latvijas uzņēmēju uzskata, ka ekonomiskā izaugsme uzlabosies.

Neskatoties uz to, uzņēmēji saglabā pārliecību par sava uzņēmuma izredzēm palielināt ieņēmumus, sevišķi īstermiņā. 71% Latvijas uzņēmumu vadītāju ir pārliecināti par ieņēmumu pieaugumu tuvākajos 12 mēnešos.

Liela daļa Latvijas uzņēmēju, tāpat kā uzņēmēji CAE reģionā, vēlas palielināt darbinieku skaitu. To plāno darīt 41% Latvijas respondentu un 42% CAE reģiona uzņēmumu vadītāju. Tikai 15% vadītāji Latvijā ir izteikuši viedokli par štatu samazināšanu tuvāko 12 mēnešu laikā.

Ir jāmaina nodokļu sloga sadalījums tā, lai lielākā daļa gultos uz patēriņu un nekustamo īpašumu, bet mazākā - uz darbaspēka pleciem… Šādus apgalvojumus gan uzņēmēji, gan sabiedrība kopumā ir dzirdējusi burtiski nepārtraukti, gan jau krietni sprīdi pirms vēlēšanām, gan arī laika posmā starp vēlēšanu dienu un otrās Valda Dombrovska (JL) valdības apstiprināšanas brīdi.

Pāris dienu pēc valdības apstiprināšanas, kad DB rīkotajā konferencē Biznesa prognozes 2011 viesojās ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL), gan izrādījās, ka nodokļu sloga sadalījuma maiņa nozīmējot to, ka patēriņa un nekusutamajam īpašumam nodokļu likmes jāceļ, bet darbaspēkam jāatstāj esošajā līmenī.

Diemžēl nupat aizvadīto valsts dibināšanas svētku laikā ir izrādījies, ka arī šādi apgalvojumi ir bijuši maldīgi. Proti, sarēķinot, kurās pozīcijās kaut ko ir plānots palielināt, bet kurās - samazināt, sanāk, ka no noteikta darba algas sliekšņa oficiālā samaksa kļūst mazāka. Tātad Dombrovska valdība ir iecerējusi konsolidēt nākamā gada budžetu gan uz patēriņa un nekustamā īpašuma, gan arī uz darbaspēka nodokļu rēķina. Ja attiecīgā iecere tiks īstenota, jautājums ir vien par to, uz kā pleciem tas notiks - darba devēju vai ņēmēju. Taču jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka šāda politika ir bremze tautsaimniecības attīstībai!

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce intervijā DB (12.03.) ir norādījis, ka pašvaldību skaits pārskatāmā nākotnē tiks krasi samazināts, turklāt pašvaldību apvienošanās nebūs brīvprātīgs process. Tas, ka ministra plāniem būs pretdarbība, jau pašlaik ir skaidrs. Par to liecina atsevišķu pašvaldību vadītāju izteikumi medijos. Taču labā ziņa ir tā, ka ieguvēji būs iedzīvotāji.

Taisnība ir J. Pūces teiktajam, ka «iedzīvotājiem patlaban ir pieejami dažādas kvalitātes un apjoma publiskie pakalpojumi tikai tādēļ, ka viņi dzīvo turīgākā vai mazāk turīgā pašvaldībā. Aplūkojot pašvaldību datus, ir skaidri redzams, ka mazākās pašvaldības lielāko daļu savu līdzekļu tērē administratīvajiem izdevumiem. Tādējādi viņiem paliek mazāk naudas, ko ieguldīt labā izglītībā, labā veselības aprūpē un citur».

Iedzīvotāji nedrīkst ciest no tā, ka viņiem gadījies dzīvot mazā un trūcīgā pašvaldībā. Lielas un spēcīgas pašvaldības ar vienādu pakalpojumu klāstu ir tas, ko Latvijas iedzīvotāji reģionos jau sen ir pelnījuši. Tikai kā demagoģija ir vērtējami apgalvojumi, ka, apvienojoties diviem nabagiem, bagātāks nekļūsi.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņēmēji par vispievilcīgāko Baltijas valsti ārvalstu investīcijām uzskata Igauniju, par visnepievilcīgāko – Latviju, liecina KPMG Baltijas valstu uzņēmējdarbības vides pētījums Ekonomikas Pulss 2012.

Tikai 1% Lietuvas uzņēmēju un 15% Igaunijas uzņēmēju Latviju uzskata par pievilcīgāko valsti ārvalstu investīcijām. Tomēr neskatoties uz šo salīdzinoši slikto novērtējumu igauņu un lietuviešu uzņēmēji nākamo trīs gadu perspektīvā primāri plāno investēt tieši Latvijā 23% - Igaunijas uzņēmēji, 14% - Lietuvas uzņēmēji. Arī Latvijas uzņēmēji vairāk interesējas par iespējām investēt kaimiņvalstīs – Lietuvā 16%, Krievijā 10% un Igaunijā 8%. Darbības paplašināšanai ārvalstīs atvērtāki ir Latvijas lielie uzņēmumi, savukārt visnoraidošākie pret investīciju iespējām ārvalstīs ir tie Latvijas uzņēmumi, kuriem nav eksporta pieredzes.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Restorāns MO Liepājā piedzīvojis pārmaiņas – nomainījušies īpašnieki, kuri ar restorāna piedāvājumu vēlas kļūt pieejamāki gan liepājniekiem, gan pilsētas viesiem.

«Mēs nekad līdz šim nebijām darbojušies ēdināšanas nozarē, tāpēc šķita, ka būtu forši izveidot ģimenes biznesu. Iepriekšējie īpašnieki vēlējās pārdot šo vietu, kas, pēc mūsu domām, ir labākais restorāns Liepājā. Kuru katru jau nepirktu. Apspriedāmies un izlēmām, ka darbosimies. Mēs neviens neko nezinājām par restorāniem, tikai tik, cik uz tiem ejam un ceļojam pa pasauli, jo ģimenē visi esam juristi. Tad, kad sāc tajā visā darboties, tad iepatīkas un tas ir dzīvesveids. Restorāns ir dzīve. Tas nav tā kā juristam – aizej uz darbu, atnāc mājās un aizmirsti. Es nevaru aizbraukt atvaļinājumā, nedomājot par darbu, jo man ir jāapskata dažādi restorāni, lai es varētu gūt pieredzi. Visa ģimene iegājām restorāna režīmā,» stāsta MO vadītāja Liene Kreice.

Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi līdz 2050. gadam Eiropu padarīt klimatneitrālu, tomēr šobrīd nav plāna, kā atbalstīt tālsatiksmes autobusus pārejā uz oglekļneitrāliem risinājumiem. Šķiet, ka pastāv kopēja ilūzija par to, ka elektriskie vilcieni atrisinās visas ar tālsatiksmes transportu un klimata mērķu sasniegšanu saistītās problēmas.

Kamēr Eiropas un valstu iekšējie līdzekļi tiek ieguldīti dzelzceļa savienojuma izveidē un attīstībā, tālsatiksmes autobusi ir aizmirsti. Nākotnes tālsatiksmes transporta risinājumu pamatā nav tikai pārvietošanās ar vilcieniem, bet gan dažādu transporta veidu mijiedarbība. Pat Vācijā, kur ir ļoti blīvs dzelzceļa tīkls, autobusi ir ārkārtīgi svarīgi.

Pirmkārt, ir daudz lokāciju, kur vilcieni nekad nebrauks dažādu iemeslu dēļ, piemēram, sliežu ceļu būvniecība prasa laiku un ne vienmēr gūst pozitīvu atbalstu sabiedrībā, jo cilvēki nevēlas, lai dzelzceļš būtu blakus viņu pagalmam. “Rail Baltica” ir viens no piemēriem - mēs strādājam pie jauna vilciena maršruta attīstības, tomēr neesam spējuši panākt pietiekami lielu progresu.

Laikā no 2008. līdz 2015. gadam Latvijas piena nozares atbalstam izlietoti ap 900 miljonu eiro, no kuriem gandrīz trešdaļu veido Latvijas valsts budžeta līdzekļi, savukārt divas trešdaļas – Eiropas Savienības fondi, informē Valsts kontrole.

Revīzijā Vai Eiropas Savienības fondu un valsts atbalsta finansējums piena nozarei sekmē tās attīstību? Valsts kontrole vērtēja, cik efektīva ir bijusi Zemkopības ministrijas rīcība piena nozares attīstībā.

Latvijas tautsaimniecībā piena nozarei ir būtiska nozīme, jo piena produkti veido 17,7 % no lauksaimniecības preču galaprodukcijas un desmito daļu no Latvijas pārtikas un lauksaimniecības eksportprecēm. Turklāt nozares attīstība pozitīvi ietekmē arī lauku teritoriju apdzīvotību un nodarbinātību tajās.Par piena nozares attīstības politiku atbildīgā ir Zemkopības ministrija (ZM), kas sadarbībā ar nozares nevalstiskajām organizācijām ir noteikusi attīstības virzienus laika periodam līdz 2020. gadam. Kā galvenais mērķis ir izvirzīta nepieciešamība sekmēt nozares konkurētspēju.

Pasaule mainās, un pēdējos gados savu uzvaras gājienu turpina tā saucamā e-sporta industrija. Pamatā tas ietver to, ka savā starpā sacenšas gan profesionālie videospēļu spēlmaņi, gan amatieri.

Attiecīgi šādas virtuālās sacensības tiek straumētas internetā un uz to fināliem tiek pulcinātas pilnas arēnas ar skatītājiem, kuri uz šiem pasākumiem iegādājās biļetes.

Eksistē pieņēmums, ka ir milzīgs potenciāls pelnīt no šīs industrijas tālākas attīstīšanas, kas nozīmē lielākus ienākumus no reklāmām, to pašu biļešu pārdošanas, raidīšanas pa TV utt. Ik pa laikam pat tiek spriests, ka e-sporta pasākumiem blakus jau ierastajām sporta disciplīnām vajadzētu būt iekļautiem tradicionālo sporta spēļu programmās, kur labākajiem šīs jomas censoņiem tiek pasniegtas tādas pašas medaļas.

Arī šis apstāklis uzsver to, ka videospēļu industrija pašlaik atrodas straujas izaugsmes stadijā, un var paspekulēt, ka tā tālākā nākotnē pat, iespējams, tā mērķē uz Olimpiskajām spēlēm.

Latvijas uzņēmumu autoparkus jau rotā Lietuvas un Igaunijas numurzīmes. Vai mūsu ierēdņi vēlas panākt, lai arī savu biznesu līdz ar autoparkiem Latvijas uzņēmēji pārceļ uz kaimiņvalstīm? Citādi nevaram izskaidrot Finanšu ministrijas ierēdņu jaunākās kalkulācijas - «krīzes» laikos tika noteikta reprezentatīvo automašīnas absurdā vērtības robeža - virs 25 tūkst. latu, taču tagad jau virmo ideja, ka šāds automobilis ir gandrīz divas reizes lētāks - virs 14 tūks. latu.

Spēkā esošie noteikumi paredz pievienotās vērtības nodokļa (PVN) priekšnodokļa atskaitīšanas ierobežojumu, iegādājoties vieglās automašīnas, un izmaksu (t.sk nolietojuma) norakstīšanu par reprezentatīvam automašīnām uzņēmumu ienākumu nodokļa gada deklarācijā. Pašreiz ir pieteikti apjomīgi grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā, kas paredz, ka par reprezentatīvo transporta līdzekli nevarēs atskaitīt nodokli vispār. Uzņēmējiem, kas savu autoparku ir veidojuši ar kvalitatīviem transporta līdzekļiem, nevis pašmērķīgi iegādājušies «luksusa» automašīnas, būs platāk jāatver maks par savu auto uzturēšanu. Divreiz samazinot luksuss klases automašīnas noteikto vērtību, noteikumi attieksies praktiski uz visiem uzņēmumiem. Respektīvi, par pārvietošanas ar drošu un ekonomisko auto valsts piemēro sodu.

#Par laimi, tiesu vidē ir alkas pēc paradigmas maiņas par to, ka sabiedrība ir pelnījusi caurspīdīgākus spriedumus.

Saskaņā ar SKDS apkopojumu, katrs otrais Latvijas iedzīvotājs uzskata, ka sabiedrības viedoklī tiesnešiem jāieklausās vairāk. Tas būtu saprotams. Tikmēr 69% aptaujāto uzskatot, ka tiesas lēmumiem vajadzētu būt balstītiem likumos, jo pūļa viedoklī saskata arī bīstamību nonākt pie netaisnīga sprieduma. Arī tas ir saprotams.

Par vēlēšanu rezultātiem mēdz teikt, ka sabiedrībai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Nedomāju, ka šo līdzību var absolutizēt, runājot par tiesu varu un konkrētiem tiesnešiem. Turklāt, nedefinējot, kas īsti ir netveramais sabiedrības viedoklis, grūti iedomāties, kā to likt lietā. Vai kurnēšana dīvānos pie Panorāmas ir sabiedrības viedoklis? Ja ir, tad kā to izmērīt un apkopot? Vai «cepšanās » komentāros internetā ir sabiedrības viedoklis? Mūsdienās, kad trāpīgs ieraksts Twitter atstāj lielāku ietekmi, nekā dzīvu roku turēti plakāti pie Saeimas nama, sabiedrības viedokļa loma un ietekme mainās. Tiesneši lielāko spiedienu izjūtot no medijiem un sabiedrības.

Covid-19 pandēmijas izraisītā krīze ir novedusi valstis pie lielākā šā gadsimta eksperimenta – valdības aktīvi ievieš kara darbībai pielīdzināmus pasākumus un dažādus brīvību ierobežojumus, savukārt finanšu jomā faktiski ir noņemtas "bremzes" visiem iepriekšējiem Eiropas Savienības budžeta deficīta ierobežojumiem. Šāda situācija var radīt pamatotas bažas arī par to, kas notiks ar pasaules ekonomiku, valstu valūtām un tostarp arī eiro.

Jāsaprot, ka šāda jauna eksperimenta rezultāti būs zināmi tikai pēc ekonomikas izaugsmes atsākšanās, un tikai tad arī varēs salīdzinoši novērtēt šobrīd pieņemtos lēmumus un atšķirīgās valstu pieejas pandēmijas draudu mazināšanā. Bet ir arī fakti un vēsturiska pieredze, kas ļauj izteikt pamatotas prognozes.

Aplūkojot ekonomisko un finanšu situāciju pirms pandēmijas sākšanās, tā kopumā attīstījās veiksmīgi. Lielākos izaicinājumus un neskaidrību radīja ASV prezidenta Donalda Trampa mēģinājumi strauji izmainīt starptautiskās tirdzniecības noteikumus ar galvenajiem valsts tirdzniecības partneriem. Tendences finanšu sektorā liecināja, ka pasaules lielāko ekonomiku centrālās bankas (Eiropas Centrālā banka, ASV Federālā rezervju sistēma u. c.) varētu mazināt vai pat atcelt stimulējošo monetāro politiku un paaugstināt procentu likmes.

Gan Latvijā, gan Lietuvā un Igaunijā MVU sektora uzņēmēji sektorā ir vienisprātis: būtiskākie šķēršļi biznesa izaugsmei ir augstais nodokļu slogs un sarežģītās normatīvās un birokrātiskās prasības, liecina SEB bankas veiktā aptauja.

Vērtējot šos faktorus skalā no 1 (nekāda ietekme) līdz 5 (ļoti būtisks šķērslis), nodokļu sloga ietekmi uz sava uzņēmuma iespējām nākamo 12 mēnešu laikā kāpināt apgrozījumu lietuviešu uzņēmēji novērtējuši ar 3.9 ballēm, igauņi ar 3,5 ballēm, bet Latvijas uzņēmēji piešķīruši zemāku vērtējumu – 3,2 balles. Arī normatīvo prasību un birokrātijas ietekmi visaugstāk ir vērtējuši lietuviešu uzņēmēji – ar 3,5 ballēm, kamēr Latvijas uzņēmēji šim faktoram piešķīruši 3,2 balles, bet igauņu uzņēmēji – 3,1 balli.

«Lai arī Latvijā bieži dzirdam viedokļus par Igaunijas nodokļu sistēmas priekšrocībām, ir skaidrs, ka arī tur maza un vidēja lieluma uzņēmumi satraucas par nodokļu slogu. Mazie uzņēmumi – it īpaši tie, kas savu darbību ir uzsākuši nesen, vēl nav uzkrājuši pieredzi un uzaudzējuši biznesa apjomus, jebkādus nodokļus izjutīs sāpīgāk, nekā lielās kompānijas,» saka SEB bankas valdes loceklis Arnis Škapars.