Krievijas varas struktūrām vairākas dienas izdevās piesaistīt pasaules uzmanību ar vienu vienīgu jautājumu - tiks vai netiks no amata gāzts ilggadējais Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. Beidzot otrdienas rītā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs parakstījis pavēli par viņa atbrīvošanu sakarā ar uzticības zaudēšanu.
Varbūt varētu šķist, ka tādējādi sācies teju vai jauns perestroikas process mūsu lielajā kaimiņvalstī. Tomēr, pavērojot notikušo nedaudz uzmanīgāk, jāsecina, ka līdz kaut cik būtiskām izmaiņām ir visai patālu. Pirmkārt, visi iepriekšējie paziņojumi it kā par nesaskaņām starp Medvedevu un Lužkovu ir vērtējami vien kā augsnes sagatavošana tam, ka Lužkovs vairs nebūs mērs. Būtu naivi domāt, ka trešdienas rītā Medvedevs pamodās un pēkšņi atskārta - nu nevar uzticēties tam partijas biedram Lužkovam… Turklāt minētās otrdienas rītā Medvedevs atradās Ķīnā, kas ļauj domāt, ka attiecīgā pavēle tikusi parak-stīta jau ievērojami agrāk. Otrkārt, svarīgs jautājums ir - kam šobrīd ir uzticēta Maskavas vadība? Līdzšinējam vicemēram Vladimiram Resinam! Jūrmalas eksmērs Romualds Ražuks varēja pieļaut, ka par viņa vietnieku tiek iecelts cilvēks, kurš jau piecas minūtes vēlāk sāk plānot jaunu domes vadības maiņu. Taču būtu naivi iedomāties, ka Lužkovs pieļautu, ka vicemēra krēslā sēž viņam neuzticams cilvēks. Tādējādi nav grūti saprast, ka vismaz pagaidām Lužkova vara Maskavā nav diez ko mazinājusies.
Drīzāk runa varētu būt par ko citu… Jau kopš Medvedeva ievēlēšanas par Krievijas prezidentu, dažādos līmeņos tiek norādīts, ka viņš esot tikai eksprezidenta un pašreizējā premjera Vladimira Putina ēna. Medvedevam bija būtiski parādīt, ka viņa vārdam ir svars, ņemot vērā, ka aiz kalniem vairs nav kārtējās Krievijas prezidenta vēlēšanas. Ar troksni atlaižot no amata vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem ne tikai Maskavā, bet arī visā Krievijā, popularitātes punktus nopelnīt varētu nebūt īpaši sarežģīti. Visticamāk, šāds solis bija rūpīgi saskaņots ar Lužkovu, kurš tā visa rezultātā neko daudz nezaudē - viņam uzticams cilvēks turpina kūrēt pilsētu, ar dzīvesbiedres starpniecību viņš kontrolē vairākus miljardus dolāru vērtus projektus utt. Turklāt diez vai Lužkovs sev bija ieplānojis vēl tālejošu politisko karjeru, ņemot vērā, ka šobrīd viņam ir jau 74 gadi.
Loģiski rodas jautājums, kā viss notikušais ietekmēs Latviju, ņemot vērā pēdējā laikā izveidojušos ekonomisko sadarbību tieši ar Lužkova vadīto Maskavas valdību. Domājams, ka vismaz pārskatāmā nākotnē nekādas radikālas izmaiņas nav gaidāmas. Pirmkārt, sadarbības līgumi, piemēram, autobusu ražošanas jomā ir slēgti nevis ar Lužkovu, bet gan ar Maskavas valdību, un tas nozīmē zināmu pēctecību. Otrkārt, kā jau minēts, Lužkova un viņa domubiedru vara vismaz tuvākajā nākotnē diez vai zudīs. Citiem vārdiem sakot, visticamāk, Krievija, tās kaimiņvalstis un Eiropa kopumā ir bijusi lieciniece gana efektīvai un labi incenētai izrādei «Maskavas mēra spožums un posts», kuras galvenie varoņi reālajā dzīvē ir un paliek sabiedrotie.