Parasti jau pasaulē viss plūst un mainās, tomēr ir arī dažas paliekošas vērtības, kas spēj izturēt daudzu gadu pārbaudi. Parasti to mēdz teikt par pozitīvām lietām, taču šajā gadījumā runa diemžēl ir par VID attieksmi pret uzņēmējiem.
Protams, šajā sakarā varētu runāt par daudziem dažādiem aspektiem, tomēr ir kāds visnotaļ būtisks jautājums, kurš regulāri aktualizējas - VID mēnešiem ilgā kavēšanās saistībā ar pārmaksātā PVN atmaksas veikšanu.
Nenoliedzami - zināmu laiku šajā sakarā bija vērojams noteikts progress, taču nu jau atkal ir signāli no uzņēmējiem, ka ilgu laiku ir jāgaida pat pāris simtu tūkstošu latu lielas naudas summas. Šeit būtiski ir vismaz pāris aspekti. Pirmkārt, jāņem vērā, ka pārsvarā gadījumu PVN pārmaksu veic eksportējoši uzņēmumi. Šajā sakarā nedrīkst aizmirst, ka jau pāris gadus dažādu valsts amatpersonu un ekspertu līmenī ir dzirdami apgalvojumi, ka Latvijas ekonomikas atveseļošanās ir iespējama uz eksporta apjomu palielināšanas rēķina. Sanāk absurda situācija: vispirms uzņēmumi tiek aicināti celt eksportspēju, bet jau mirkli vēlāk - vadoša valsts institūcija šo procesu bremzē. Tas ir ļoti novecojis mīts, ka uzņēmējs ir cilvēks, kuram seifs ir piebāzts ar neskaitāmām naudas banknošu paciņām, un nepieciešamības gadījumā atliek tik izņemt pirmos piecus centimetrus no seifa satura augšas. Pārsvarā gadījumu uzņēmēji rēķinās ar katru ienākošo latu, paredzot naudas gandrīz vai tūlītēju ieguldīšanu tālākās darbībās, piemēram, izejvielu iegādē nākamajiem sūtījumiem. Proti, runa ir par naudu, ko laist apritē, nevis iesaldēt VID. Nodokļi, protams, pienākas valstij, bet pārmaksātās summas - uzņēmumiem.
Otrkārt, šāda nesavlaicīga pārmaksātā PVN atmaksa uzņēmējiem nenoliedzami ir uzskatāma par savdabīgu valsts kreditēšanu piespiedu kārtā. Ja uzņēmējs vai fiziska persona aizņemas bankā naudu, par to ir jāmaksā procenti. Ja valsts izlaiž savas obligācijas, tādējādi aizņemoties, tā arī maksā procentus. Savukārt gadījumos, kad VID savlaicīgi neatdod tūkstošus, kas pienākas uzņēmumiem, tā faktiski arī ir aizņemšanās, taču šis dienests nekādus procentus nemaksā.
Kā liecina daudzu gadu pieredze, radikāli uzlabojumi šajā jomā diez vai gaidāmi, tāpēc būtu tikai loģiski, ja beidzot tiktu mainīta PVN maksāšanas sistēma. Visu laiku ir tā, ka uzņēmumi vispirms samaksā VID nodokļus, labi zinot, ka noteikta summa tiek pārmaksāta, bet pēc tam lūdzas, lai tiktu atmaksāti līdzekļi, kas patiesībā pieder viņiem. Tādēļ pareizāk būtu, ja tiktu noteikts, ka uzņēmēji nekādas pārmaksas neveic vispār, PVN nodokļa veidā VID samaksājot tikai tik daudz, cik realitātē valstij pienākas. Šāda pieeja uzņēmējiem ļautu nebažīties par savas naudas iesaldēšanu, savukārt VID nebūtu jātērē savi resursi atmaksājamās summas aprēķināšanai un pārskaitīšanai. Savukārt, ja šādas «atlaides» sev piemērotu uzņēmums, kam tās nemaz nepienākas, runa jau būtu par izvirīšanos no nodokļu nomaksas ar visām no tā izrietošajām sekām.