Robotu ražotāji saņēmuši nopietnu brīdinājumu no EK viceprezidentes Nēlijas Krosas – automatizācijas vilnis cerētās labklājības vietā cilvēku dzīvi var padarīt sarežģītāku .
Šis brīdinājums nav gluži bez pamata – 70% Eiropas Savienības pilsoņu ir pārliecināti, ka «roboti varētu nozagt cilvēkiem darbu», liecina Eiropas Komisijas (EK) veiktā aptauja. Tajā pašā laikā robotizācija ir nozīmīga mūsdienu ražošanas sastāvdaļa, kuras veicināšanā Eiropas Komisija līdz 2020. gadam ir gatava piedalīties ar 700 miljonu eiro lielu līdzfinansējumu. Nav noliedzamas robotu priekšrocības rūpniecībā – tie ir daudz precīzāki, nepastāv cilvēcisko kļūdu faktors, turklāt jau šodien tie dara daudzus smagos darbus, piemēram, tērauda rūpniecībā, ogļu raktuvēs un mašīnbūvē. Diezgan pārskatāmā nākotnē roboti varētu būt ievērojams atspaids arī smagi slimu cilvēku kopšanā, taču tas nenovēršami nozīmē arī to, ka arvien vairāk cilvēku paliks bez darba. Tas rūpniecības un sociāli ekonomisko jautājumu sabalansēšanu paceļ jaunā – globāli risināmā līmenī.
Zinātniski tehniskā revolūcija sākās XIX gadsimtā, un kopš tā laika nekāda cilvēku sacelšanās vai iekārtu demolēšana progresu nav apturējusi. Var vīpsnāt par Dienvidindijas risinājumu problēmai, kur katra kombaina iegādei ir jāsaņem speciāla gubernatora atļauja, jo valstij ar tik milzīgu iedzīvotāju skaitu ir būtiski, lai viens ekskavators vai kravas automašīna neaizstātu desmitiem vai simtiem cilvēku roku darbu. Līdzīgi ar lielveikaliem – Dienvidindijas provincēs tādus neatrast, jo tas automātiski noslaucītu no zemes virsas ap tūkstoti vietējo piparbodīšu un simtiem ģimeņu iztikas līdzekļu. Patiesībā šādi gadījumi nemaz nav jāmeklē Indijā, arī Latvijā ir pašvaldības, kas savu mazo tirgotāju interesēs atļauju lielveikalu būvei vienkārši neizsniedz.
Latvijas nodokļu maksātāju skaits, kas uzrāda krituma tendenci, nespēj nodrošināt bez darba palikušiem cilvēkiem bezrūpīgu dzīvi. Sabiedrības noslāņošanās turpinās pieaug un, jo vairāk cilvēku paliek bez darba, jo vairāk arī pieaug nodokļu slogs strādājošajiem – it kā vienkārša matemātika, bet vai neizbēgamība?
Nedomāju, ka ar kaut kādu aizliegumu var apturēt progresu vai ilgtermiņā risināt nodarbinātības jautājumu. Manuprāt, nav šaubu, ka robotizācija notiek Latvijas uzņēmumos, un tā savu uzvaras gājienu turpinās. Lielbritānijā pēdējo 35 gadu laikā strādājošo skaits rūpniecībā ir sarucis par 70%, Vācijā un Zviedrijā – par 50%. Tā kā šī ir kopēja tendence visās attīstītajās valstīs, tad nav ko sapņot – ražotnēs turpmāk patiešām pietiks ar pāris inženieriem un vienu mehāniķi. Saprātīgs ir Financial Times aprakstītais risinājums – ražošanā iegūtais kapitāls ir jāpārdala. Nē, ne jau bezdarbnieku pabalstiem, bet gan dažādiem izglītības un kvalifikācijas celšanas pasākumiem. Jau šodien tendence ir tāda, ka reti kuram pirmā profesija un darbavieta paliek nemainīga visa mūža garumā. Nākotnē elastībai darba tirgū noteikti būs vēl lielāka nozīme. Līdz ar to tā sauktā mūžizglītība un šīs nozares pietiekams finansējums izvirzās priekšplānā, prasot visu tautsaimniecības segmentu kopīgu iesaistīšanos šajā procesā. Ir spiediens arvien vairāk koncentrēties uz tā sauktajiem augstas pievienotās vērtības uzņēmumiem, pat ja tie ir mazi, jo ir pierādīts, ka viens šādā jomā strādājošs cilvēks nodrošina darbu vēl pieciem cilvēkiem dažādās apkalpojošās sfērās, tā teikt, veido ap sevi zināmu ekosistēmu. Kas attiecas uz robotiem, tiem ir jāatstāj viņu vieta – smagu un nogurdinošu darbu veikšana, nevis domāšana vai jušana cilvēku vietā. Japāņu telekomunikāciju kompānija SoftBank gan nule demonstrējusi «emocionālu» robotu ar domu, ka tas nākotnē varētu kļūt par ģimenes locekli. Vai jūs par nepilniem 1500 eiro būtu ar mieru iegūt robotizētu dzīvesbiedru? Es noteikti nē.