No 170 Eiropas Parlamenta deputātu kandidātiem katrs var atrast vismaz vienu, ko izvēlēties, taču ir svarīgi atdot savu balsi par gudriem un spējīgiem cilvēkiem.
Vidējam Latvijas vēlētājam par vēlēšanām parasti ir divi komentāri – «nav, par ko balsot» pirms vēlēšanām un «ārprāts, kas tur ievēlēti» pēc vēlēšanām. Kvantitātes ziņā gan šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās izvēles netrūkst – 170 pretendenti no 14 vēlēšanu sarakstiem ļauj atrast katram vēlētājam vismaz vienu kandidātu, ja arī ne visu sarak-
stu, par ko savu balsi atdot, un tas jau ir izteikts pluss, lai vēlēšanās vispār piedalītos. Arī fakts, ka Latviju Eiropas Parlamentā (EP) pārstāvēs tikai astoņi deputāti un «ko tad tie var ietekmēt» nav arguments, lai šīs vēlēšanas ignorētu, jo gana daudz ES valstīm, starp kurām ir arī Somija, Dānija un Īrija, ir tikai nedaudz vairāk EP deputātu nekā Latvijai. Savukārt četrām ES valstīm – Igaunijai, Kiprai, Luksemburgai un Maltai – deputātu EP ir vēl mazāk nekā Latvijai. Līdz ar to valsts izmērs un deputātu skaits vēl pats par sevi nav iemesls, lai sajustos kā Eiropas nomale. Globāli raugoties, mūsdienu situācijā neviena Eiropas valsts atsevišķi vairs nav uzskatāma par vērā ņemamu spēlētāju, turpretim visa Eiropa kopā pasaulei tomēr liek ar sevi rēķināties. Tāpēc ir vērts pie šīs kopības piederēt un baudīt šīs savienības labumus.
Savukārt, kas attiecas uz «otrās dienas» secinājumu par savēlētajiem personāžiem, te gan derētu vērtēt un apdomāt jau iepriekš, kādu rezultātu var prasīt no ļaudīm, kuru raksturs, spējas un līdzšinējā darbība jau parāda, ka šie cilvēki pat Latvijas līmenī nav spējuši tikt galā ar saviem uzdevumiem, par Eiropu nemaz nerunājot? Pretendentu plejāde šogad ir plaša un raiba – no Eiropas Parlamentā jau pasēdējušiem kadriem līdz eksministriem un ekspremjeram, kura ģimenes biznesa peripetijas svaigi aprakstījis portāls pietiek.com. Var atrast gan regulārus deputātu kandidātus «ar stāžu», gan politikas jaunpienācējus: netrūkst gan pa izbijušam baņķierim, gan politisku vai citu iemeslu dēļ savus amatus zaudējušām personībām, kas savu īsto aicinājumu tagad saskatījušas Eiropas Parlamentā. Izrādās, ka uz Eiropas Parlamentu pretendē arī kandidāte no Latvijas, kura savās priekšvēlēšanu reklāmās labāk izvēlējusies vizuāli līdzināties citas partijas deputātu kandidātei, nevis startēt ar savu pašas seju. Savukārt, priekšvēlēšanu saukļu un solījumu ķīselī galvu pazaudēt ir pavisam viegli, jo vairāk tāpēc, ka daļa deputātu kandidātu nākuši klajā ar solījumiem, piemēram, par pensijām, pabalstiem vai nacionāliem jautājumiem, kuru risināšana vienkārši nav Eiropas Parlamenta kompetencē. Piemērotu politiķu atlasē mazsvarīgu faktoru nav un Eiropas Parlaments nebūtu uztverams kā pansionāts vai kūrorts, kur aizsūtīt pelnītā atpūtā. Ap 70% visu spēkā esošo likumu un normu šodien nosaka Brisele, līdz ar to nav vienalga, kādi, cik kompetenti un kādu motīvu vadīti cilvēki pie šo likumu šūpuļa stāv un kādā veidā pārstāv Latvijas intereses.
Nav jau tā, ka Eiropas Savienība un tās institūcijas būtu tikai monolīta birokrātijas mašinērija, kas, nereaģējot ne uz ko, rullē mierīgi tālāk. Joprojām aktuālas ir bažas par tā saucamo divu ātrumu Eiropu. Tāpat arī pašam ES aparātam ir nepieciešamas reformas – tas būtu jāsamazina un līdz ar to jāpadara savā rīcībā efektīvāks. Tas gan nozīmētu, ka ES dalībvalstīm vēl lielākas pilnvaras būtu jānodod Briseles kompetencē, kas uz arvien spēcīgāko nacionālo un radikālo ideju fona, ko stiprina cilvēku bailes no ieceļotājiem un bezdarba, daudzās ES valstīs pašlaik nav populārs viedoklis. Fakts, ka Eiropa šobrīd atrodas krustcelēs, liek īpaši rūpīgi atsijāt populistus no kompetentiem cilvēkiem.
