Sākam biznesu: Piesakās biznesa atbalsta programmā un izveido savu modes salonu

Doma par savu modes salonu Barbarai Brodelei bija jau sen, beidzot viņa to ir piepildījusi, vienuviet piedāvādama pēc sava dizaina šūtus tērpus un mammas gleznas.

«Es zināju, ka reiz man būs savs salons, man tikai vajadzēja «īsto» laiku,» saka Barbara Brodele, modes un mākslas salona B līdzīpašniece. Viņa modes biznesā ir jau no 17 gadu vecuma – pēc Vieglās rūpniecības tehnikuma modelētāju nodaļas absolvēšanas viņa sāka strādāt pie Latvijā leģendāras modes mākslinieces Asnātes Smelteres. Nesen Barbara uzzināja par Hipotēku bankas (tagad – Altum) programmu Lec biznesā! un biznesa idejas pieteikuma termiņš spiedis ne vien vēlēties, bet arī pieņemt lēmumu patiešām īstenot savu ieceri. Taču jaunā uzņēmēja atzīst, ka izveidot savu uzņēmumu bijis diezgan grūti. Biznesa plāna izstrādei veltīts pusgads un aizņēmuma iegūšana prasījusi daudz nervu. «Bankas atbalsta, bet strikti izvērtē pieteikumus,» viņa saka. Papildu izaicinājums ir tas, ka Barbara ir strādājoša mamma, un viņas vīrs ir sportists, kurš spēlē Vācijas klubā. «Sports ir viņa būtība. Es gribēju, lai viņš realizē savu sapni. Nevēlējos viņam akli braukt līdzi, gribēju piepildīt savu sapni, nolēmu palikt un dibināt uzņēmumu,» stāsta Barbara.

Iepazīstas ar auditoriju

Pirmie mēneši, kamēr uzņēmumam ir mazs apgrozījums, esot grūti, turklāt pašā sākumā nebija zināms, ko īsti pircējas varētu vēlēties. «Mēs atvērām salonu ļoti neērtā mēnesī – janvārī, kad Jaungada balles ir beigušās un arī ziemas mēteļi jau ir nopirkti, un nezinājām, ko īsti piedāvāt,» stāsta Barbara. Situāciju uzņēmēja atrisināja, izvēloties no visa pa drusciņai – kokteiļkleitas, ikdienas kleitas un kostīmus, mēteļus, kā arī sniedzot iespēju izgatavot tērpus pēc individuāla pasūtījuma. Salons strādā vien pāris mēnešus, un pagaidām Barbara to uzskata par iepazīšanās laiku ar auditoriju. Viņa pieņem, ka ir cilvēki, kuri neienāk salonā, jo domā, ka cenas ir ļoti augstas. «Jā, te ir smalka produkcija, bet par demokrātiskām cenām,» viņa uzskata. Salonā B kleitas maksājot no 65 eiro, izejamie tērpi – no 115 eiro, bikses – no 65 eiro. Savukārt, pasūtot tērpu individuāli, cena pieaug aptuveni par 15%. «Tad cilvēks ir pārliecināts, ka apģērbs ideāli derēs. Katrai dāmai ir sava problemātiskā zona, ko vēlamies noslēpt, bet ar gatavo apģērbu to īsti nevar. Daudz kas mainās, vienu centimetru palaižot vaļīgāk vai ieņemot,» saka Barbara.

Meklē kompromisu

Barbara veido tērpu dizainu, bet tas nākot grūti, jo jāsaskaras ar dažādiem ierobežojumiem – finansēm, tehniskajām iespējām, turklāt prātā grozoties domas par reklāmu un dažādām sadzīviskām niansēm. «Grūti ļauties iedvesmai, kad jādomā par visām šīm lietām. Jāatrod kompromiss,» viņa saka. Audumus, ko izmanto tērpu izgatavošanā, uzņēmums iepērk Latvijā no kompānijām, kas piedāvā Spānijas un Vācijas drānas. Iecerēts ir braukt uz ārzemju izstādēm un iepirkt audumus, bet tas varētu būt vēlāk, kad finansiālā situācija to atļaus. «Tas būs tālākā nākotnē,» saka Barbara. Viņa uzsver, ka šobrīd izvēle notiek rūpīgi, pārbaudot, kas notiek ar audumu, ja sieviete nēsā rokassprādzi vai rokaspulksteni – vai neaizķers diegus utt. Tāpat uzņēmēja vēro, kā tērps «uzvedas», kad to izmazgā un izgludina. «Mēs esam atbildīgi par to, kā apģērbs kalpos. Mūsu mērķis – lai kostīmu varētu nēsāt vismaz piecus gadus. Būsim godīgi – tas, ko piedāvā importa preču veikali, ir kostīms vienai sezonai,» viņa spriež.

Dažos eksemplāros

Meklējot kaut vai kokteiļkleitiņu, lai aizietu uz teātri, sievietēm mēdz rasties problēmas, novērojusi Barbara. Viņa uzskata, ka tas ir saistīts ar lielo importēto apģērbu īpatsvaru, kuru kvalitāte, pēc viņas domām, esot zema.

Taču jau pirmo salona darbības mēnešu laikā viņa ir pārliecinājusies, ka ir sievietes, kas augstu novērtē kvalitāti, bet daļa cilvēku skatoties tikai uz cenu. «Nopērkot lētāku apģērbu, pēc kāda laika esi spiests pirkt atkal un rezultātā pārmaksā. Mazāk ir vairāk – labāk kvalitatīvu apģērbu mazākā skaitā nekā nekvalitatīvu un vairāk,» tāda ir viņas pārliecība. Runājot par Latvijas modes māksliniekiem, Barbara teic, ka viņu tērpi galvenokārt atbilstot jauniešu gaumei, bet viņai pašai tuvāks esot elegantais stils. Barbara stāsta, ka pārsvarā visus tērpus piedāvājot, maksimums, divos eksemplāros, bet kokteiļkeitas un izejamos tērpus – vienā eksemplārā. «Sievietes ir priecīgas, ka te nav masveida produkcijas, jo daudzas zina, ko nozīmē, ka, aizejot uz kāzām vai izlaiduma balli, pretī nāk sieviete tādā pašā kleitā.

Tas ir nepatīkami. Mēs katrai sievietei ļaujam justies īpaši. Individuālā šūšana nodrošina, ka tērps tiek pielāgots tieši viņai, neviens cits to nav laikojis un nekad arī neuzvilks šo tērpu,» viņa saka. Tiesa, tas produktu sadārdzina. Uzņēmēja teic, ka pagaidām necer uz peļņas gūšanu un galvenais ir darboties, nodrošināt darbiniekiem algas, samaksāt par nomu un nodokļus.

Lielas ambīcijas

Vaicāta, cik lielas ir viņas ambīcijas, Barbara teic, ka tās ir lielas. «Es nāku no ģimenes, kur cilvēkiem ir lielas ambīcijas. Mana vecāmāte Anna Brodele padomju laikā bija pazīstama rakstniece, vecaistēvs 30 gadus bija izglītības ministrs. Mana mamma ir māksliniece, tētis bija aktieris, ilgus gadus vadīja Latvijas radio raidījumu. Es tādā vidē esmu augusi, interesē māksla.

Man jau deviņos gados bija personālizstāde pamatskolā, biju daudzu konkursu laureāte. Cilvēku figūras ir mana kaislība, varu acīm ciet uzzīmēt cilvēka figūru, – pat no pēdām uz augšu,» viņa norāda.

Ar laiku uzņēmums ir iecerējis piedāvāt savu produkciju arī ārvalstīs, piemēram, Vācijā. Tāpat Barbara sapņo ar saviem tērpiem iekļūt arī kādā Krievijas modes salonā. «Esmu novērojusi, ka krievu publikai šis stils ļoti patīk. Taču pagaidām ir jānostiprinās Latvijā,» teic uzņēmēja. Viņa spriež, ka piedāvāt apģērbus tik mazā tirāžā ārzemēs visdrīzāk būtu neiespējami. Tad uzņēmumam būtu jāmaina koncepcija un, iespējams, jāveido sadarbība ar kādu Latvijas ražotāju, lai varētu piedāvāt apģērbu lielākā apjomā.