http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(331).jpg
VID administrētie nodokļu ieņēmumi šā gada oktobrī pārsnieguši plānu par 5,8%. Šāda skaista, iepriecinoša, optimistiska ziņa vakar pāršalca Latviju, vismaz uz mirkli ļaujot iedomāties, ka VID kaut vai nedaudz ir izdevies samazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru valstī.
Principā, ņemot vērā, ka apstākļos, kad par pusotru simtu miljonu latu ir jākonsolidē valsts budžets, valdība atļāvās iztērēt vairāk nekā divus miljonus latu VID darbinieku prēmēšanai, būtu tikai pareizi, ja pelēkā ekonomika vismaz par minēto naudas apjomu arī tiktu ierobežota. Tomēr vairāk gan jāsliecas domāt, ka valsts amatpersonas, kuras Latvijā plāno dažādus ieņēmumus un izdevumus, vismaz uz vienu gadu derētu aizsūtīt pastažēties privātajā sektorā ar vienu uzdevumu - sastādīt reālu izņēmumu un izdevumu plānu, turklāt gada laikā to arī realizēt. Proti… Tā saucamajos treknajos gados valdība izcēlās ar to, ka, plānojot gada budžetu, paredzēja salīdzinoši pieticīgu ekonomikas izaugsmi un ieņēmumus valsts kasē, lai gada vidū varētu sev sist pie krūtīm par it kā labi padarītu darbu un pārdalītu to naudu, ko ir izdevies iekasēt vairāk par plānoto. Tikai vēlāk mēs uzzinājām, ka tas viss notika uz hiperinflācijas rēķina. Faktiski šobrīd notiek kaut kas ļoti līdzīgs. Plānojot, cik daudz ir jāiekasē VID katra mēneša laikā, prognozes ir pieticīgas. Turklāt pat gadījumos, kad tās tiek pārpildītas, tas vēl nebūt neliecina par to, ka VID būtu izdevies kaut ko izdarīt ēnu ekonomikas jomā. Piemēram, PVN ieņēmumu jomā oktobrī plāns pārsniegts par 3,9% jeb 3,49 miljoniem latu, iekasējot 94,05 miljonus latu. Kā zināms, PVN ir tas nodoklis, attiecībā uz kuru uzņēmumiem, kuri ir tendēti uz nodokļu nemaksāšanu, noblēdīties ir visgrūtāk, jo tam jābūt ierēķinātam preces cenā. Tātad nevajag pat iekšzemes patēriņa pieaugumu, lai PVN veidā iekasētās naudas apjoms pieaugtu - pilnībā pietiek ar kaut vai nelielu inflāciju. Katrs inflācijas procents dod miljonus klāt budžetā PVN ieņēmumos.
Taisnības labad gan jāteic, ka VID nebūt nav vienīgā institūcija, kas šādā veidā spēlējas ar datiem, radot iespaidu ilūziju par plaši izvērstu darbu kopējās situācijas uzlabošanas jomā. Teju atsevišķa stāsta vērtas ir vairākas ministrijas, kuru vadītāji ir spējīgi valdībā nobalsot par budžetu, kas tām paredz visai mazus izdevumus, bet jau drīz vien prasa miljonus no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Īpaši aktīvs šajā jomā ir veselības aprūpes sektors, kur vismaz līdz šim regulāri atskanējuši bļāvieni - ja netiks piešķirti kārtējie miljoni, dažas slimnīcas būs jāslēdz ciet… Tātad uz sabiedrības jūtām spēlēt māk, bet izrēķināt vajadzīgās naudas apjomu gadam - nekādi.
Un tagad iedomāsimies privātu uzņēmumu, kura valdes priekšsēdētājs ir izveidojis gada budžetu, paredzot superminimālus ieņēmumus, tādus pašus izdevumus, bet gada vidū zvana akcionāriem un prasa kādus 10 milj. Ls no izdevumiem «neparedzētiem gadījumiem»… Nonsenss! Vienkārši atšķirība ir tā, ka privātais bizness rūpīgi skaita naudu un rēķinās tikai ar to, kas realitātē ir, bet valsts iestādes joprojām nodarbojas ar skaitļu dzenāšanu «uz papīra».