Labi domātas birokrātijas apkarošanas idejas reālajā dzīvē pārvēršas par papildu ienākumu avotu valsts budžetam un faktiski vēl lielāku birokrātiju
Paradoksāli un neticami? Bet skaudrs fakts! Kāpēc? Vispirms tāpēc, ka pieradumam ir liels spēks. Kāpēc kaut ko datu bāzē pārbaudīt? Lai uzņēmējs pats atnes savu izziņu vai reģistrācijas apliecību! Galu galā – kuram ko vajag!? Ja jums vajag mūsu pakalpojumus, tad nesiet tik šurp izziņu! Tā maksā naudu? Bet jums taču vajag, ne jau mums! Faktiski tādu politiku droši var ievērot tie, bez kuru pakalpojumiem neiztikt. Jā, tikai vēl kāda nianse – ieskatīšanās valsts reģistru datu bāzēs nebūt nav par velti. Jā, protams, ekonomiski jaudīgie uzņēmumi visus savus potenciālos klientus pārbauda un monitorē elektroniskā vidē. Taču atkal Godmaniskais BET – to nevar īsti atļauties mikrouzņēmumi un arī tie, kuri joprojām risina krīzes sekas un uzdod jautājumu – kā izdzīvot.
Ir vēl kāda amizanta iespēja, par kuru tikai čukstus atļaujas padalīties sīkuzņēmēji, vēl jo vairāk – iespējamības versijā. Proti, valsts ar pompozu lepnumu birokrātijas apkarošanā nolēma, ka papīra reģistrācijas apliecības vairs nav obligāti vajadzīgas. Rezultātā jaunu uzņēmumu reģistrēšanai Uzņēmumu reģistru var apmeklēt tikai vienu reizi, iesniedzot dokumentus, vai vispār to neapmeklēt, izmantojot IT dotās iespējas, un visu izdarīt elektroniski.
Cilvēki sajūsmā, bet, saskaroties ar realitāti, ka dažviet bez reģistrācijas apliecības nekas nenotiek, ir ne tikai vilšanās, bet arī jaunieviešamās sistēmas klusāka vai skaļāka lamāšana. Visi iepriekšējie brīdinājumi un bažas, ka tikai kādos cirkulāros vai prasībās joprojām nav paredzēta obligāta papīra reģistrācijas apliecību uzrādīšana, nav izravētas: tāpēc šo papīru prasa. Kurš par to atbildīgs? Braša atbilde skanēs: iestādes vadītājs! Bet kā viņš atbild? Ja cirkulārs prasa, ar kādām tiesībām vadītājs to drīkst ignorēt? Tā nu jautājums jautājuma galā. Un ko tad darīt ar privātuzņēmumiem un to vadību?
Rezultātā papīra reģistrācijas apliecību vēlas teju vai puse no visiem, kuriem tādu nevajadzētu, un valsts maku silda samaksa par šādu prieku. Ideja, ka tikai īpašie eksemplāri kā relikviju vēlēsies saņemt papīra reģistrācijas apliecību, šobrīd nedarbojas. Šķiet, ka elektronikas – XXI gadsimtā – papīra izziņa pat ir vērtīgāka nekā virtuālā, jo kā gan citādi kaut ko varētu pierādīt, ja pēkšņi elektrības kādā vietā nebūtu? Joki? Nē, skaudra patiesība.
Papīra dokuments ir vērtība, jo tas joprojām pacieš visu un ar to «var aizbāzt muti» gan tiem, kam vajag, gan visiem pārējiem interesentiem par to, vai patiešām tā ir legāla uzņēmējdarbība un vai šis uzņēmums vispār ir reģistrēts. Nopietni raugoties uz šo situāciju, kārtējo reizi jāsecina, ka labā roka dara vienu, bet diemžēl tās darbību īsti nepieņem, ja gribat – neatbalsta kreisā roka. Un te nu gan valsts aparātam būtu ne tikai ko padomāt, bet vajadzētu arī ātri un nekautrējoties izvērtēt visus cirkulārus un no tiem izsvītrot prasību par papīra izziņu, reģistrācijas apliecību. Ja ar to nepietiek, tad varbūt jāapsver uzņēmēju rosinātais administratīvais sods vadītājam – priekšniekam, kura iestāde tādu papīra izziņu no kāda pieprasa. Vismaz valsts makā iekritīs kāda soda nauda, vienlaikus – labs audzinošs instruments. Vēl jo vairāk, ja to nosaka tādu ar trijām nullēm, nevis dažu eiro apmērā. Vēl var paskatīties arī uz kaimiņvalstu pieredzi. Lai arī Latvijas ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis Igauniju ir nosaucis par mazu valsti ar lielu PR departamentu un daudzi smīkņā par igauņu lepošanos ar saviem esoši neesošajiem sasniegumiem, tomēr jāteic, ka ar izziņu problēmu viņi ir tikuši galā spīdoši – iestādēm ir pat aizliegts jebkādu izziņu pieprasīt divreiz.