Diskutējot par digitālās veselības risinājumiem un ar veselību saistītajiem datiem, daudziem ir viedoklis, ka mums “viss ir slikti” un nepareizi. Gandrīz katrs iedzīvotājs ir dzirdējis “e-veselības” neveiksmes stāstu, redzējis kādu sižetu par to, lasījis kādu revīzijas atzinumu vai vienkārši zina, ka tas ir neveiksmīgs projekts.
Bet, ko darīt – daļa ekspertu uzskata, ka pareizā pieeja būtu meklēt gatavu risinājumu un to ieviest Latvijā, tā teikt pārstāt “izdomāt divriteni”. Iespējams, ka tas ir kāds vēsturiskais mantojums, ko esam pārņēmuši no vecākās paaudzes un ir tā sajūta, ka tur – ārzemēs “zāle ir zaļāka” un viss ir labāk kā pie mums.
Ikdienā strādāju pie digitālās veselības risinājumiem un kā “Sprīdītis” Annas Brigaderes lugā nebiju apmierināta ar to, ko nodrošina mūsu E-veselības sistēma, tāpēc ar prieku devos pasaulē “lielu mantu meklēt” uz Eiropas nozīmīgāko pasākumu Digitālās veselības jomā “DMEA 2024” pasākumu Berlīnē, kurš pulcē digitālas veselības ekspertus no visas pasaules. Izstāde pārsteidza ar savu apjomīgo piedāvājumu: ap 800 stendiem, kas izvietoti 6 hallēs un piedāvā visdažādākā mēroga risinājumus – sākot no jaunuzņēmumiem un beidzot ar pasaules līmeņa lieljaudas zīmoliem (vairāk par DMEA pasākumu šeit).
Ar saviem novērojumiem par TOP-5 izstādes tēmām digitālās veselības jomā un gūtajām atziņām, apceļojot un iepazīstot tik daudz dažādu stendu un piedaloties sarunās vai klausoties diskusijas, padalīšos zemāk.
1) Medicīniskās dokumentācijas digitalizācija – lielākā daļa risinājumu, kas pārstāvēti izstādē, bija paredzēti veselības aprūpes iestādēm, lai tās varētu ar laiku pāriet no papīra dokumentācijas un ieviest elektronisko veselības karti (EVK). Jo, kā izrādās, Vācijā joprojām lielākā daļa medicīniskās dokumentācijas tiek veidota un uzturēta papīra formātā. Saskaņā ar 2023.gada martā pieņemto “Vācijas digitālo stratēģiju veselības aprūpē”, viens no izvirzītajiem mērķiem ir ieviest EVK, lai līdz 2025.gadam 80% no veselībai apdrošinātajām personām veselības dati būtu pieejami elektroniski, bet līdz 2026.gadam – 80% gadījumos saziņa veselības aprūpē notiktu digitāli, nevis izmantojot papīru (Vācijas digitālā stratēģija veselības aprūpē pieejama šeit).
Lai sasniegtu šos mērķus un veicinātu digitalizāciju veselības jomā, Vācija no Atveseļošanās un noturības mehānismiem paredzētajām investīcijām vien plāno ieguldīt 684 miljonus lai digitāli un tehniski stiprinātu publiskos veselības pakalpojumus, un 3 miljardus eiro slimnīcu modernizācijā – tai skaitā ieguldot digitālā infrastruktūrā, telemedicīnā, robotikā, kā arī informācijas tehnoloģijās un kiberdrošībā (dati no 2023.gada ziņojuma, pieejams šeit).
Un kā ir Latvijā? Ir veselības aprūpes iestādes, kuras jau ir veikušas digitalizāciju un pilnībā vai gandrīz pilnībā atteikušās no papīra medicīniskās dokumentācijas – kā zināmākie piemēri: Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Arī citas veselības aprūpes iestādes vismaz daļu savu procesu ir digitalizējušas un transformējušas, atsakoties no papīra dokumentiem. Protams, ir vēl iestādes, kurās pacienta dati tiek rakstīti papīra kartiņās vai tiek izsniegtas papīra izdrukas, bet liela daļa procesu ir digitalizēti un veselības dati daļēji ir pieejami valsts (e-veselības) vai privātos portālos (dažādu laboratoriju portālos, DataMed un citos risinājumos).
Līdzīgi kā Vācijas stratēģijā, arī Latvijā “Digitālās veselības stratēģija līdz 2029.gadam” ir noteikts, ka līdz 2026.gadam ir jānodrošina ārstniecības datu apkopošanu EVK un to centralizētu pieejamību pacientiem, kā arī paredzēts ERAF un ANM finansējums šo mērķu īstenošanai (Latvijas Digitālās veselības stratēģija pieejama šeit).
Nenoliedzami, mēs varam būt neapmierināti ar to, ka E-veselība ir ieviesta jau sen, bet tur joprojām nav pieejami visi mūsu veselības dati, bet jāņem vērā – ka, lai dati būtu pieejami E-veselībā, tiem ir jābūt strukturēti ievadītiem veselības aprūpes iestāžu informācijas sistēmās, un kamēr šīs iestādes nebūs pilnībā pārgājušas uz digitālu medicīnisko dokumentāciju, arī centrālā sistēmā “nevar paņemt datus”. Līdz ar to, digitalizācijai ir jābūt īstenotai veselības aprūpes iestādēs un tikai pēc tam šie dati var būt pieejami E-veselībā. Kad tas beidzot notiks?
Piemēram, ASV gadījumā, apņēmība ieviest vienotu EVK ierakstu un nodrošināt tā pieejamību tika uzsākta 2004.gadā, paredzot, ka pēc 10 gadiem, katram ASV iedzīvotājam būs pieejams EVK un paredzot valsts finansējumu šo pārmaiņu ieviešanai (Saskaņā ar “The President’s Health Information Technology Plan 2004” pieejams).
Tomēr 10 gadi un Latvijas mērogiem neaptverams finansējums nebija pietiekams šo procesu ieviešanai. Tā rezultātā 2015.gadā tika ieviestas sankcijas iestādēm, kuras nenodrošināja EVK datus paredzot ieturēt 1% no pakalpojuma samaksas, bet 2017.gadā šīs sankcijas paaugstinot līdz 3% no pakalpojuma apmaksas. Un tikai 2017.gadā tika sasniegts mērķis, ka 86% ārstu prakses un 96% ne-valsts akūtās aprūpes slimnīcas izmanto informācijas sistēmas un nodrošina EVK datus (Dati no “What is the HITECH Act, pieejams ).
Ko no tā varam secināt? Latvija virzās uz šo mērķu sasniegšanu, līdzīgi kā citas valstis, un, lai arī mums gribētos, lai tas notiek ātrāk un lētāk, tomēr pasaules pieredze rāda, ka medicīnas dokumentācijas digitalizācijas ieviešana ir gan laika, gan resursu ietilpīgs pasākums. Bet ko darīt, lai šis process tiktu īstenots sekmīgāk – ja jau mērķis ir noteikts un finansējums paredzēts? Vienīgais ieteikums būtu sekot līdzi šo programmu īstenošanai un motivēt veselības aprūpes iestādes, kuras vēl nav veikušas digitalizāciju, aktīvi iesaistīties. Iespējams kā ASV gadījumā – paredzot atbalstu šo programmu īstenošanai, lai katrai veselības aprūpes iestādei, neatkarīgi no formas un īpašumtiesībām, būtu iespēja piesaistīt finansējumu savu procesu digitalizācijai, un nākotnē paredzot ieturēt sodas sankcijas, ja EVK dati netiks nodrošināti.
2) Mākslīgā intelekta pielietojums – mākslīgais intelekts (AI – Artificial Intelligence) un ģeneratīvais mākslīgais intelekts (GAI – Generative Artificial Intelligence) ienāk arī veselības aprūpes jomā, un līdz ar to ievērojamā daļā risinājumu parādās arī AI un GAI saīsinājumi. Bet, ja komunikāciju jomā AI un GAI varētu aizstāt cilvēku, jo tas pēc noteiktiem atslēgas vārdiem spēj radīt gan preses relīzi, gan sagatavot rekomendācijas vēstuli vai atbildes e-pastu, tad veselības jomā to mērķis nav aizstāt ārstniecības personu, bet gan palīdzēt – automatizējot noteiktus uzdevumus un padarot ārsta darbu lietderīgāku un efektīvāku. AI risinājumi bija plaši pārstāvēti attēl-diagnostikas risinājumos, kā arī datu analītikas produktos un preventīvās medicīnas jomā, kas balstoties uz pieejamiem datiem par pacientu, var norādīt uz potenciālu riska faktoru vai sniegt ieteikumus, kam vajadzētu pievērst uzmanību. Savukārt GAI risinājumi izmantoti ar klientu apkalpošanas servisu saistītu procesu uzlabošanai. Vai Latvijā tas ir jaunums? Vairs jau nē - arī Latvijā attēl-diagnostikas jomā tiek izmantotas AI sniegtās priekšrocības, atvieglojot un uzlabot radiologu darbu – piemēram, nomērot un informējot par noteiktu struktūru izmēriem, vai analizējot izmeklējumu attēlus un norādot par iespējamiem aizdomīgiem sektoriem. Kas ir izaicinājums šajā jomā – tā ir likumdošana par AI izmantošanu, kas ir izaicinājums visām valstīm, jo tikai nesen tikai pieņemts pirmais regulējums par AI izmantošanu. Tāpat arī klientu apkalpošanas jomā, arvien biežāk saņemam atgādinājuma zvanu par pierakstu no automatizēta risinājuma, kurš izmanto AI vai GAI.
3) Pacientu portāli – neskaitāmi stendi bija veltīti pacientu portāliem un bija redzami atslēgas vārdi “pacient-centrēta” un “integrēta” veselības aprūpe. Šie portāli bija izstrādāti lietotājam draudzīgā un mūsdienīgā dizainā, tajos tika piedāvāta iespēja iegūt informāciju par noteiktiem veselības stāvokļiem un padomus kā rīkoties, gan apskatīt savu medicīnisko dokumentāciju – ja tā ir pieejama digitālā formātā, gan meklēt speciālistus pēc dažādiem kritērijiem, kā arī pierakstīties uz konsultāciju, klātienes vai attālināti. Daži piedāvāja arī sasaisti ar pašreģistrēšanas kiosku, kurā pacients ierodoties uz vizīti var reģistrēties, veikt apmaksu vai pēc vizītes, pats pierakstīties uz nākamo vizīti. Viss bija skaisti, bet bija viens “BET” - diemžēl visi šie portāli bija piesaistīti vienai konkrētai slimnīcai un tās informācijas sistēmu ekosistēmai. Kas nozīmē to, ka katrai veselības aprūpes iestādei vai centram ir savs pacientu portāls. Kaut kas pazīstams arī Latvijas pacientam vai ne? Arī pie mums ir izcili pacientu portāli, kas nodrošina visu augstāk aprakstīto funkcionalitāti, piemēram, Bērnu slimnīcā, kā arī komercprodukti – kā “Pie ārsta” vai “e-Veselības punkts”, kuri piedāvā iespēju pierakstīties pie dažādu iestāžu ārstiem un saņemt attālinātu konsultāciju. Un lai arī salīdzinot ar Vāciju mums jau ir labāk, jo ir kaut kāda līmeņa apvienošana (piemēram, DataMed portālā), arī man kā pacientam gribētos lai viss būtu vienuviet, un cerams, ka īstenojot Latvijas Digitālās veselības stratēģijā ierakstīto, kādu dienu tā arī būs.
4) Kompleksi risinājumi procesu uzlabošanai – dažādi specializēti risinājumi tika piedāvāti veselības aprūpes iestāžu procesu pārvaldībai un darba efektivitātes uzlabošanai. Piemēram, sistēma – kurā ievadot datus par nozīmēto laboratorisko izmeklējumu, tā nosaka cik daudz paraugi jāpaņem un no printera automātiski tiek izdrukātas nepieciešamās uzlīmes ar datiem par pacientu, izmeklējumu utml. Savukārt, saņemot paraugu laboratorijā, noskanējot uzlīmi – automātiski ielasās dati par pacientu un veicamiem izmeklējumiem no šī parauga. Vai piemēram, specifiski ekrāni, datorpeles un klaviatūras, kas paredzētas sterilai videi (izturīgas un noturīgas pret dezinfekcijas līdzekļiem utml), tāpat dažādi aizsargmateriāli – plēves, pārvalki utml., ko izmantot iekārtu aizsardzībai sterilā vidē. Šādi un līdzīgi risinājumi tika piedāvāti dažādās jomās, bet tā kā tie paredzēti specifiskai mērķauditorijai, sīkāk tos neanalizēšu.
5) Sadarbspēja (interoperability) – tā kā datu sadarbspēja (jeb iespēja apmainīties ar datiem starp dažādiem risinājumiem, nodrošinot iespējas tos korekti attēlot un saprast dažādās sistēmās, kā arī analizēt un salīdzināt) bija viens no galvenajiem tematiem, kas ir aktuāls Latvijā, un kur meklējām labāko pieredzi un ieteikumus - tas mums sagādāja vilšanos. Jo lai arī šie atslēgas vārdi bija daudzos stendos, realitātē sadarbspēja tika saprasta vienas veselības aprūpes iestādes eko-sistēmas ietvaros. Tikai dažos stendos mēs atradām risinājumus, kuri patiešām bija saistīti ar globālu sadarbspēju. Kādēļ tā? Iespējams atbilde ir saistīta ar to, ka Vācijā šis jautājums vēl nav pietiekami aktuāls, jo kamēr dati ir papīrā, pirmais uzdevums ir dabūt tos digitālā formā un tikai pēc tam domāt par to, kā apmainīties ar citām iestādēm un citām valstīm. Tomēr nacionālā līmenī arī Vācija domā par šiem jautājumiem un arī tās stratēģijā ir paredzēts izveidot Digitālas veselības aģentūru, transformējot “Gematik GmbH”, kuras galvenā atbildība būs saistīta ar pilnīgu (“end-to-end”) procesu digitalizāciju un visaptverošas sadarbspējas prasību izstrādi. Noklausoties vairākas diskusijas par sadarbspējas tēmu, varēja secināt, ka visveiksmīgākie risinājumi ir radīti Ziemeļvalstīs (Zviedrija, Dānija, Norvēģija un Somija), kuras dalījās ar savu pieredzi un izaicinājumiem. Un lai arī tās ir valstis, no kurām mācīties sadarbspēju gan vietējā, gan starptautiskā mērogā, kā atzina paši valstu pārstāvji, nav viena labā prakse, jo šīs četras valstis, lai arī iet līdzīgu, bet tomēr nedaudz atšķirīgu ceļu (“Same, same, but different!”).
Lai veicinātu labāku sadarbspēju, tās veido starpvalstu projektus un iniciatīvas, ar mērķi vienoties par kopējām pieejām un tādejādi atbalstītu ne tikai datu apmaiņas, bet veicinātu arī risinājumu izstrādātājiem lielāku tirgu. Piemēram, panākot regulējumu - ja risinājums ir sertificēts vienā no šīm valstīm, tad arī pārējās to var ieviest, neejot vēlreiz smagnēju birokrātisku atzīšanas un sertificēšanas ceļu. Kā ir Latvijā? Jā, mums ir problēmas ar sadarbspēju, jo daļa ar veselību saistītie dati joprojām ir sadrumstaloti, eksistē dažādās atsevišķās sistēmās un ne visi spēj apmainīties ar datiem. Un tomēr, iestrādes mums ir un tās strādā – darbnespējas lapas, e-receptes, e-nosūtījumi Covid laikā, vēl daži risinājumi. Salīdzinoši nesen arī trīs klīniskās slimnīcas – PSKUS, RAKUS un BKUS uzsāka apmaiņu ar attēldiagnostikas datiem.
Noteikti pieminams sasniegums ir arī Latvijas spēja iesaistīties pārrobežu datu apmaiņas projektā un sākot ar 2024.gada martu nodrošināt datu apmaiņas iespējas ar e-recepšu datiem. Tas nozīmē, ka Latvijas pacients noteiktās valstīs, kuras arī ir nodrošinājušas datu apmaiņu, var izņemt recepšu medikamentu tās valsts aptiekā, un pretēji – dalībvalsts pacients, kuram ir izrakstīta recepte šajā valstī, izņemt medikamentu Latvijas aptiekā. Tāpat kopš 2024.gada marta ar dažām valstīm ir nodrošināta arī apmaiņa ar pacienta veselības pamatdatiem. (Vairāk informācijas par pārrobežu datu apmaiņu skatīt NVD vietnē.
Ko mēs varam darīt, lai šis process Latvijā notiktu labāk - kopēja iezīme, kas ir visām Ziemeļvalstīm un ierakstīta arī Vācijas stratēģijā, ir izveidot iestādi, kuras galvenais mērķis un uzdevums ir risināt sadarbspējas jautājumus, nosakot standartus un prasības, kā arī noteikumus un normatīvo regulējumu šajā jomā. Arī Latvija iet šo ceļu, par ko liecina Veselības ministrijas izstrādātā koncepcija par Nacionālā veselības dienesta kompetenču un atbildību sadali, izveidojot atsevišķu iestādi – veselības nozares digitālo kompetenču centru, kas būs atbildīgs par digitālās veselības attīstības jautājumiem.
Atbildot uz ievadā uzdotajiem diviem jautājumiem: Vai pasaulē ir gatavas sistēmas, kuras ir pārbaudītas un funkcionējošas un ko varētu pārņemt, lai neizdomātu velosipēdu no jauna? Jā – protams! Izstādē šādas sistēmas piedāvāja pasaulē zināmas kompānijas - Oracle, Microsoft, Epic, un citas. Tās ir lieliskas, sertificētas un nodrošina strukturētus datus un nebūtu arī sadarbspējas problēmas. Bet vai mēs tās varam ieviest Latvijā? Tas jau ir cits jautājums un diemžēl, pasaules pieredze liek domāt, ka diez vai Latvija to varēs atļauties un tas risinās mūsu problēmas. Savulaik, Dānija, Somija un Lielbritānija gāja šādu ceļu, savās slimnīcās ieviešot ASV radīto Epic sistēmu, bet diemžēl secinājumi par ieviešanu un izmaksām ir skarbi. (Ja interesē, tad publikācijas pieejamas šeit: un šeit). )
Kur ir Latvija digitālās veselības jomā uz Eiropas kartes? Kopumā varētu teikt, ka esam kaut kur pa vidu, jo kā redzams – ir lielas un attīstītas valstis, kurās nav pat tik daudz kā ir pie mums! Bet no otras puses, ir Ziemeļvalstis, no kurām mums vajadzētu mācīties – gūt pieredzi un veicināt plašāku sadarbību. Bet vai ejam pareizā virzienā? Viss liecina par to, ka esam uz pareizā ceļa un mūsu Digitālās veselības stratēģijā ir ierakstīti līdzīgi uzdevumi kā citām attīstītajām valstīm, un arī iniciatīvas ko realizējam – gan veidojot digitālās veselības kompetenču centru, gan risinot sadarbspējas jautājumus un ieviešot jaunākos tehniskos standartus ir atbilstošas. Kā rāda arī to pašu Ziemeļvalstu pieredze - nevienam tas nav gājis viegli, un bijis ātri un lēti.
