Uzņēmēju sūdzības par mūsu valstī pastāvošo haosu arvien biežāk materializējas reālā darbībā. Piemēram, nelabvēlīgās Latvijas nodokļu politikas dēļ farmācijas kompānija Grindeks savu jauno ampulu ražotni gatavojas izvietot Slovākijā, daļu biznesu citā valstī, šķiet, ir gatavs iegrāmatot arī Latvijas lielākais IT vairumtirgotājs Elko Group.
Domu pamest Latviju publiski paudis pat par 2008.gada patriotiskāko uzņēmēju atzītais AS Liepājas papīrs prezidents Jānis Vilnītis. Šie ir tikai skaļākie un redzamākie gadījumi, kad uzņēmumi nolēmuši reorganizēt savu darbību, saistot to ar kādu citu valsti; taču jādomā, ka ir pietiekami daudz arī tādu, kas to izdara krietni klusāk vai šādu soli vēl tikai apsver.
Protams, Latvijas uzņēmējus, kas spēj atrast lētākus risinājumus sava uzņēmuma darbības nodrošināšanai, spēj iekarot, konkurēt un strādāt jaunos tirgos un attīsta savu uzņēmējdarbību ES, var tikai apsveikt. Taču bezgala skumjš ir fakts, ka šādu iniciatīvu veicina ne tik daudz šo cilvēku ambīcijas biznesā kā valsts politika un uzņēmējdarbības vide, kā arī nestabilitāte un neprognozējamība uzņēmējiem būtiskajos faktoros (piemēram, nodokļi). Turklāt sūdzības ne vienmēr ir saistītas ar likumdošanas, iekārtas vai struktūru nepilnībām, kuru novēršana saistīta ar reorganizācijām, tam nepieciešamajiem līdzekļiem un tik pašsaprotamu lietu kā kompetence — uzņēmējs savā saskarē ar valsti jūt vajadzību arī pēc tādām praktiski jebkurās attiecībās būtiskām vērtībām kā sapratne un stabilitāte.
Līdz ar to vienas valsts vilcināšanās, neizdarība vai vienkārši muļķība dod lielisku iespēju šo izdevību izmantot citām. Jau kādu laiku klīst runas, ka vairāki Latvijas uzņēmumi no dažādu valstu vēstniecībām ir saņēmuši vilinošus piedāvājumus pārreģistrēt savu darbību attiecīgajās zemēs. Atklāti to atzinusi Somijas vēstniecība, norādot, ka brīvajā tirgū katras valsts cīnīšanās par jauniem nodokļu maksātājiem ir izdzīvošanas pamats. Te varētu vēl piebilst - un kur nu vēl krīzes laikā, kad valsts budžetam ir svarīga katra kapeika.
Te nu arī parādās tas visbūtiskākais jautājums — kāpēc Latvijas valdība vēl joprojām šo faktu ignorē? Kāpēc tā necīnās par jauniem nodokļu maksātājiem? Ir saprotams, ka mūsu visnotaļ trūcīgajai valstij nav tik daudz iespēju kā tās kaimiņienēm vecajā Eiropā vai par labklājības citadeli jau sen pasludinātajā Skandināvijā. Taču, pat ja zināma jēga varētu būt aizbildinājumam, ka neko atvieglot jau strādājošajiem uzņēmējiem nav iespējams katastrofālā līdzekļu trūkuma dēļ, tad kas traucē izveidot, piemēram, īpašo piedāvājumu «jaunajiem klientiem»? Eiropas ekonomikām dodoties atlabšanas virzienā, cīņa par investoriem kļūs arvien sīvāka. Tāpēc atbildīgajām institūcijām būtu pēdējais laiks uzskaitīt, kādas tad ir Latvijas priekšrocības salīdzinājumā ar citām zemēm. Jo pat tradicionālais penteris par to, ka mūsu trumpis ir salīdzinoši lētais, taču kvalificētais darbaspēks, drīz kļūs par tukšu klabēšanu, jo mūsu darbaspēks, lai gan vēl joprojām lēts un kvalificēts, strādās un nodokļus maksās Lielbritānijā, Īrijā un citās emigrantu iecienītās valstīs.