Recesiju nemanījušās kūdras nozares noturēšanās pašreizējās pozīcijās, nemaz nerunājot par attīstību, bez valsts apstiprināta nozares stratēģiskā attīstības plāna un arī izmaiņām normatīvajos aktos par dedzināmās kūdras izmantošanu Latvijā nav iespējama
Tāds ir secinājums pēc DNB Bankas rīkotās apaļā galda diskusijas. Valstij ir jāpārskata sava attieksme pret resursu, kurš ir tepat zem mūsu kājām, jo pašlaik kūdra vairs nav energoresurss, kāda tā ir Igaunijā, Zviedrijā, Somijā, Lietuvā, pat Baltkrievijā. Tas ir būtiski ne tikai no energodrošības viedokļa, bet arī no izmaksu skatupunkta. Lai arī Latvija neatkarību atguva pirms vairāk nekā ceturtdaļgadsimta, tomēr joprojām nav izstrādātas un apstiprinātas kūdras nozares attīstības stratēģijas, tādējādi uzņēmējiem nākotne ir neskaidra, un līdz ar to investīcijas, kuras varētu tikt ieguldītas Latvijā šajā nozarē, silda citu valstu ekonomiku. Dabas vērtību aizsardzības politika ir vērsta uz to, lai aizsargātu jebkādu dabas vērtību, tādējādi apgrūtinot jaunu platību nodošanu kūdras ieguvei. Kūdras, atšķirībā no daudzām citām ES dalībvalstīm, Latvijai ir ļoti daudz (1,5 miljardi t), turklāt tās apjoms ik gadu turpina pieaugt vismaz par 1,2 milj. t, un ik gadu iegūstot ap 0,8 milj. t kūdras, šādos apjomos var turpināt iegūt vismaz 800 gadus. Kūdras nozarei arī vairāk jāinformē sabiedrība par tās devumu tautsaimniecībai – darba vietām (tiešajām un saistītajām), samaksātajiem nodokļiem, eksporta ieņēmumiem utt.
Enerģētikas nulle
Kūdras izmantošana enerģētikā ir nulle. «Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kūdras īpatsvars kurināmā bilancē sasniedza 27%, taču pēc TEC rekonstrukcijas, kura tika pabeigta 2002. gadā, nevienā katlumājā to vairs neizmanto,» secina SIA Klasmann-Deilmann ražošanas direktors Andis Gredzens. Viņš norāda, ka dedzināmās kūdras slānis ir zemākais, jo tajā esošās kūdras īpašības vairs neatbilst lauksaimniecībā izmantojamai kūdrai. «Saimnieciski būtu izdevīgi, izstrādāt purvus pilnībā un iegūt ik gadu aptuveni 0,7 milj. t (ekvivalents 20 milj. kWh) kūdras, ar ko pietiktu vienas tik lielas pilsētas kā Jelgava apsildīšanai, un tikai pēc tam rekultivēt,» uz neizmantoto potenciālu norāda A. Gredzens. Viņš atgādina, ka kūdru enerģētikā izmanto ne tikai Somijā, Zviedrijā, Īrijā un Igaunijā, bet arī Baltkrievijā, taču ne Latvijā. «Politiskās gribas trūkums,» tā uz Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājas Laimdotas Straujumas jautājumu par to, kas traucē, atbild A. Gredzens. Viņš atzīst, ka pat tad, ja ir politiskā griba, kūdru enerģētikā Latvijā nekavējoties izmantot nevarēs, jo vajadzīgas normatīvo aktu izmaiņas, kā arī arvī tehniskās bāzes atjaunošana ražotājiem. «Obligāti vajadzīga kūdras izmantošanas stratēģija, kura ir tapšanas stadijā, bet tās izveides finišs vēl nav saskatāms,» norāda A. Gredzens.
Stratēģiju nav
«Kas vajadzīgs normatīvajos aktos, kas traucē kūdrai atgriezties energoresursu lauciņā?» jautā L. Straujuma. «Ir vajadzīga kūdras definīcija - vai tas ir lēni atjaunojošs dabas resurss (smaga cīņa, jo Eiropā kūdra arī netiek uzskatīta par atjaunojamo resursu) vai tā ir tikai biomasa, kas pavērtu daudz lielākas iespējas kūdras izmantošanā, jo kūdra pielīdzinātos šķeldai,» skaidro A. Gredzens. Viņš atzīst, ka rastos iespējas piesaistīt arī ES struktūrfondu līdzekļus katlumājām, lai tās varētu dedzināt kūdru. «Katlumājas arī tagad neatsakās no kūdras, taču norāda, ka to var darīt pēc pieciem gadiem, vai arī tikai 10% apjomā, kas ir salīdzinoši maz, turklāt lielajām siltumcentrālēm ir pieslēgts gāzes vads un vieglāk ir paņemt gāzi, kaut arī tas ir neatjaunojamais resurss,» skaidro A. Gredzens. Savukārt a/s Greenyard Horticulture Latvia valdes priekšsēdētājs Renārs Skudra uzskata, ka risinājums būtu biomasas definīcijā noteikt pieļaujamo kūdras īpatsvaru 30% apmērā, jo ES atļauj kurināt biomasu. «Ir acīmredzama sadursme starp globālo ekonomiku un Latvijas nacionālajām interesēm, un līdz ar to arī par valsts noteiktām prioritātēm,» uzsver vides pētnieks Māris Olte. Viņš norāda, ka Latvija var savus resursus izmantot un tā būs ilgtspējīgāka politika, jo tā var samazināt to resursu apmēru, kas tiek vesti iekšā, kaut arī pašiem ir ko izmantot.
«Ja rēķina, ka kūdras slānis gadā pieaug tikai par 1 milimetru, tad pieaugums gadā ir viens miljons m3, bet realitātē jau šis pieaugums daudzviet ir lielāks,» norāda A. Gredzens. Savukārt, ik gadu Latvijā tiek iegūta kūdra 0,8 milj. t. «Savulaik tika veikti aprēķini, ka pie pašreizējiem kūdras ieguves apmēriem un tās pieauguma apmēriem, Latvijā kūdru varēs iegūt 800 gadus, taču gaišās kūdras ikgadējais pieaugums (atkarībā no klimata) sasniedz pat 3 līdz 4 milimetrus,» skaidro zinātniece Laimdota Kalniņa. Viņa atzīst, ka tumšajai jeb dedzināmajai kūdrai šis ikgadējais pieaugums ir neliels, tikai ap vienu milimetru gadā. Ir dzirdēts par ārvalstu praksi kur nedod jaunas kūdras purvu izstrādes atļaujas, kamēr nav pilnībā izstrādāta iepriekšējā ieguves vietā, savukārt Latvijā pēdējie zemākie (enerģētikā izmantojamās kūdras) slāņi netiek izstrādāti. Tāpat ir vajadzīga inventarizācija un arī pētījumi par kūdras pieauguma apmēriem. Pēc. L. Kalniņas sacītā, pēdējā inventarizācija kūdras jomā bija pirms 50 gadiem. Nebūtu pārsteigums, ja kūdras apjoms Latvijā būtu lielāks, nekā tiek lēsts pašlaik. «Tā dīvaini, jo Skandināvijas valstu aplēses rāda, ka tas ir vislētākais energoresurss,» uzsver R. Skudra. Savukārt Latvijas Kūdras ražotāju asociācijas valdes locekle Ingrīda Krīgere norāda, ka šajā kontekstā iederas jautājums par valsts enerģētisko neatkarību un drošību.
Reiz bija
A.Gredzens atgādina, ka vēl relatīvi nesenā pagātnē dedzināmā kūdra no Latvijas tika eksportēta uz Igauniju un pat Zviedriju. «Igaunija un Somija dedzināmo kūdru iegūst lielos apmēros, un tāpēc ekonomiski tās ražošanas pašizmaksa ir daudz konkurētspējīgāka. Proti, ja vajadzētu sagatavot 10 000 t dedzināmās kūdras, tad tās izmaksas būs augstas, jo nav vietējā patēriņa,» skaidro R. Skudra. A. Gredzens uzsver, ka dedzināmajai kūdrai eksporta tirgus ir, bet ir pārāk augsts risks, it īpaši, ja ir bijusi laba kūdras ieguves sezona, tad pieprasījums saruks, un iegūtajai kūdrai nebūs pircēju. «Jelgavai kūdra ir tikpat kā blakus, ir jauna katlumāja, un tās īpašnieki labprāt izmantotu kūdru kā energoresursu, bet nosacījumi ir tādi, ka 10% var izmantot citu kurināmo, un tā pašlaik ir gāze,» skaidro SIA Latflora valdes loceklis Uldis Ameriks. Viņš arī norāda, ka ir daudzas katlumājas Latvijā, kuru apkures katli ir piemēroti šķeldai, bet nav piemēroti dedzināmās kūdras izmantošanai. «Biomasas katlumājas, ko būvē vai rekonstruē ar ES līdzfinansējumu, var izvirzīt nosacījumu – pielāgot kūdras izmantošanai, kas ļautu reāli nodrošināt energo drošību, it īpaši kādā x stundā,» iesaka R. Skudra. Viņš norāda, ka kūdrai ir lielāka energoietilpība, nekā biomasai un kūdra katlā, kuras augstākā temperatūrā nekā šķelda, un no tās sadedzināšanas rodas vairāk pelnu. «Kāpēc, lai patērētājs būtu pret, ja siltuma izmaksas samazinās uz pusi,» uz jautājumu, vai situācijā, ja katlumājas pielāgošana kūdras dedzināšanai jāfinansē patērētājiem, iedzīvotāji nebūs kategoriski pret šo energoresursu, atbild R. Skudra. Vienkāršākais ir Latvijā noteikt, ka neviena katlumāja nevar tik pieņemta ekspluatācijā, ja tā nevar izmantot vietējo kurināmo. «Ja bankas šobrīd finansē šķeldas katlumājas, tad neredzu iemeslu, kāpēc kredītiestādes neaizdotu naudu tām, kuras vēlētos izmantot kūdru kā energoresursu,» uz jautājumu, vai bankas būtu gatavas kreditēt kūdras katlumājas, atbild a/s DNB Banka ražošanas, enerģētikas un loģistikas uzņēmumu daļas vadītājs Jānis Gaibišelis. Viņš norāda, ka nav principiālas atšķirības, vai katlumāja izmanto šķeldu vai kūdru.
Vides vērtību aspekts
Tomēr daudzas no potenciālajām kūdras ieguves vietām Latvijā nemaz nav iespējams atvērt ieguvei, brīdina valsts mežu apsaimniekotāja a/s Latvijas valsts meži valdes loceklis Edvīns Zakovics. Viņš norāda, ka tas saistīts nevis ar kāda meža zemes īpašnieka vai apsaimniekotāja vēlmi vai lēmumu, bet gan vides aizsardzības kontekstā. Dabas aizsardzības sistēma Latvijā ir stingra – ja tiek atrastas dabas vērtības, tad tās tiek aizsargātas (automātiski nonāk to teritoriju skaitā, kurās saimnieciskā darbība ir aizliegta), nevis pēc principa, cik % (ha) Latvija vēlas aizsargāt, bet kuras ir tās dabas vērtību krātuves, kuras aizsargājam, savukārt pārējās, kas no vides viedokļa ir mazāk kvalitatīvas, ir saimnieciski izmantojamas.
«Lai kaut ko plānotu, ir jābūt resursam, kuru var izmantot. Latvijā nav normatīva, kas klasificētu purvus un definētu to izmantošanu. Purvi ir Meža likuma sastāvdaļa. Ir astoņi biotopu paveidi, kas ietilpst ES aizsargājamos biotopos, tai skaitā gan augstie, gan augstie degradētie, zemie kaļķainie, gan arī pārejas purvi, kuri interesē kūdras ieguvējus,» situāciju skaidro E. Zakovics. Viņš stāsta, ka ES aizsargājamais biotops nedrīkst samazināties, vēlams, lai pat palielinās tā platība. Mērķis ir saglabāt biotopu. «Saskaramies ar situāciju, kad, vērtējot jebkuru platību, kurā varētu notikt kūdras ieguve, ir nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums. To veicot, faktiski jebkurā purvā var atrast aizsargājamos augus, un tādā veidā tā izstrāde ir aprobežota,» stāsta E. Zakovics. Viņš norāda, ka lielākajā daļā Eiropas valstu ir panākta interešu grupu savstarpējā vienošanās vai arī ir pieņemts politisks lēmums, cik lielas mežu, purvu, zālāju platības tiek aizsargātas. «Mums bija garas diskusijas ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālistiem par to, ka nebija nodrošināta pietiekama apmēra staignāju (mitro augšņu) – melnalkšņu – mežu aizsardzība, un rezultātā 60% šādu mežu kļuva par aizsargājamiem un saimnieciskajā apritē palika 40%. Tas gan nenozīmē, ka šajos 60% nevar veikt nekādu saimniecisko darbību, jo melnalksnis labi atjaunojas. Kūdras kontekstā būtu jāsaprot, cik daudz no augstajiem purviem Latvijā būtu nepieciešams aizsargāt un cik ir tādu purvu, kur dabas vērtību nav tik daudz, un kas būtu izmantojami saimnieciskajai darbībai,» norāda E. Zakovics. Viņaprāt, bez šādas skaidrības par purvu izmantošanu būs grūti runāt par jebkādām purvu papildus izmantošanas iespējām. «Jā, tā tas ir, jo bez normatīvajiem aktiem LVM vēl jāievēro mežu sertifikācijas prasības,» uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka kūdras nozarei pašreizējo pozīciju noturēšana, nemaz nerunājot par iespējamo paplašināšanos, ir problemātiska, atbild E. Zakovics. LVM pārziņā ir 130 000 ha purvu, un no tiem kūdras ieguve notiek 13 000 ha. Kopumā purvi aizņem 10% no Latvijas teritorijas – ap 0,6 milj. ha.
Ignorē cilvēkus
«Daudz runājam par dabas vērtībām un to nosargāšanu, bet maz runājam par mūsu tautas nosargāšanu. Piemērs – ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra purvam Nīcgales pagastā, kurā ir vajadzīgs arī sociālekonomiskais novērtējums, un tas rāda, ka pašlaik tur dzīvo vairs tikai 750 cilvēku, kaut arī pirms astoņiem gadiem dzīvoja 1200. Uzņēmums šajā teritorijā jau pašlaik ir lielākais darba devējs, nodarbinot 30 cilvēkus, un sezonas laikā vēl tikpat, ir darbs. Cilvēki mūk projām jo nav darba, gluži tāpat kā no Eritrejas, tāpēc ir jāveic izmaiņas, kas būtu vērstas uz vietējo iedzīvotāju, nevis uz staipekņiem, kas Eiropā ir retums, bet Latvijā tie ir plaši sastopami,» norāda U. Ameriks. Viņaprāt, valstij būtu jāpasaka, ka var nodarboties ar kūdras ieguvi, jo tas dod darba vietas, it īpaši Latgalē, kur pēc A. Gredzena sacītā ir koncentrēti 39% no visiem Latvijas kūdras resursiem, bet vienlaikus valda vislielākais bezdarbs. U. Ameriks norāda, ka iecerētais paplašināšanās projekts paredz 20 jaunu patstāvīgu darba vietu izveidi, un vēl paredzētu 30 sezonstrādnieku nodarbināšanu. «Ceru, ka ietekmes uz vidi atzinums būs pozitīvs un tiks dota zaļā gaisma darbības paplašināšanai, un vienlaikus nenāksies darbaspēku meklēt citviet Latvijā, vai vēl ļaunāk importēt no ārzemēm,» rezumē U. Ameriks.
Atbildīgo nomaiņa
«Vides politika nedrīkst būt plakana, nozarei ir vajadzīga apstiprināta stratēģija, kurā jābūt ietvertam, cik daudz procentu purvu tiek aizsargāti un cik daudz atļauj izmantot saimnieciski,» uzsvēra L. Straujuma. Viņa atgādina, ka meža nozares stratēģiju piecgadei gatavoja Zemkopības ministrija, kurai bija asas diskusijas ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Tāpēc arī bija jautājums, bet kāds var būt rezultāts kūdras stratēģijas projekta izstrādē, ja to gatavo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kura vērsta uz vides aizsardzību. «Varbūt kūdras ieguves – saimnieciskie jautājumi jānodod Zemkopības ministrijas pārziņā, lai būtu diskusija vismaz starp divām ministrijām,» piedāvāja L. Straujuma. Viņa pieļāva, ka deputāti varētu uzdot šo jautājumu atrisināt valdībai. «Tomēr, neraugoties uz to, stratēģijas pieņemšana nebūs vienkārša,» prognozē L. Straujuma. U. Ameriks uzskata, ka kūdras nozare ir palikusi savdabīgā pabērna jomā, jo, raugoties no ekonomiskā (ieguves rūpniecības) skatupunkta, tai būtu jābūt Ekonomikas ministrijas pārziņā paspārnē, no vides skatupunkta – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, un no iegūtā produkta (lauksaimniecībā) un izmantotās teritorijas (mežiem) – Zemkopības ministrijas pārraudzībā. «Varbūt lietderīgi Zemkopības ministrijā Meža departamentu pārveidot par mežu un kūdras departamentu ar visām no tā izrietošajām sekām,» rosināja U. Ameriks.
«Mēs priecājamies, ka Lielsalu purvā strādā SIA Pindstrup Latvia, jo tas rada darba vietas laukos, un cilvēkiem nav jābrauc meklēt darbu Pierīgā vai uz ārzemēm, turklāt darba alga 800 eiro mēnesī ir būtisks ieguvums, gan cilvēkiem, gan arī pašvaldībai, kura saņem 80% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa,» skaidro Talsu novada domes priekšsēdētāja vietniece Daiga Feldmane. Viņa arī izsaka cerību, ka uzņēmums turpinās savu attīstību. «Lielsalu purvu nomājam no LVM, ir platības, kurās kūdras izstrāde tuvojas noslēgumam, bet aptuveni 120 ha iegūsim papildus, tādējādi darba vietu skaits būs līdzīgs pašreizējam,» skaidro Latvijā lielākā kūdras ražotāja SIA Pindstrup Latvija finanšu direktors Edijs Ločmels. Viņš arī atzīst, ka 5 milj. eiro vērtā kokšķiedras ražotnes izveide ļauj ražojot iegūto produktu maisīt ar kūdru, iegūstot maisījumu ar augstāku pievienoto vērtību un piedāvāt augkopjiem pieprasītu produktu. «Kūdras ieguve ir ļoti atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem vasarā, bet kokšķiedras rūpnīca šo klimata risku samazina,» norāda E. Ločmels. Viņš atzīst, ka pārliecība kūdras nodrošinājumā ir par nākamajiem 10–15 gadiem, bet ne vairāk. «Kūdras apsaimniekošanas stratēģijas pieņemšana radītu skaidrību par to, ar ko varam rēķināties nākotnē, jo tad varētu investēt vēl jaunu kokšķiedras ražotņu izveidē. Ja ir pārliecība, ka resursi būs pieejami, tad investīcijas var ieguldīt, jo tuvāko gadu laikā daudzās platībās kūdras izstrāde būs pabeigta un tās tiks renaturilizētas, bet vietā nekā nav,» secina E. Ločmels.
Neziņa biedē
«Neskaidrība un neprognozējamība atbaida investorus ieguldīt līdzekļus, jo viņi tiek pakļauti lielam riskam, ieguldot naudu Latvijā,» piemetina A. Gredzens. Viņš norāda, ka investoriem ir svarīgi, kas notiek ar nekustamā īpašuma nodokli un ar to saistītām nomas maksām, jo lēciens no 1,5% uz 6% pēc kadastrālās vērtības šokējis. «Neprognozējams ir dabas resursu nodoklis kūdrai, kuru politiski tika nolemts pagaidām neaiztikt,» uz jautājumu par nodokļu politikas ietekmi atbild A. Gredzens. Viņš atzīst, ka mātes kompānija — Klasmann-Deilmann – skatās tikai uz Lietuvu. «No Latvijas vedam (loks 800 km) izejvielu uz Lietuvu, lai nodrošinātu 20 milj. eiro vērtās rūpnīcas darbu, dienvidu kaimiņvalstī trūkst resursu. Ja Latvijā rastos labvēlīga uzņēmējdarbības vide, tad tāda pati rūpnīca varētu tikt izveidota arī Latvijā, un būtu aptuveni 100 jaunas darba vietas,» uzsver A. Gredzens. U. Ameriku satrauc nodokļu stabilitāte, cilvēkresursi. Tā kā kūdras nozarē ir sezonstrādnieki, tad viņiem būtu jāpiemēro tāds pats režīms kā lauksaimnieku sezonstrādniekiem. «Konkurenti nesnauž, piemēram, Krievija. Handikapa nav, ir jārīkojas, ja valsts neko nedarīs, tad nozare aizies uz Krieviju. Viena no modernākajām ražotnēm pašlaik top Zviedrijā, bet varēja būt šeit,» brīdina R. Skudra.
Nozares spēks
Pēc Latvijas kūdras ražotāju asociācijas valdes locekles Ingrīdas Krīgeres sacītā, Latvijā ir izvietoti 0,4% no visiem pasaules kūdras krājumiem. No Latvijas purviem saimnieciskā darbība notiek tikai 4%. Nozarē kopumā gadā strādā 2038 darbinieki, bet vasarā vairāk nekā 3000. Jārēķinās, ka kūdras produktu transportēšanā ik gadu tiek izmantoti 40 000 transporta vienību, jo prece jāpiegādā uz vairāk nekā 100 valstīm. Pērn kūdras produktu eksports valstij ienesa 127 milj. eiro. «Eksporta apjoms ir līdzīgs, bet ienākumu kāpumu nodrošina dārgāki produkti ar augstāku pievienoto vērtību,» skaidro I. Krīgere. Viņa vērš uzmanību uz nozares samaksātajiem nodokļiem, kas ik gadu pieaug, un pērn tie sasniedza 19,5 milj. eiro. «Kūdras nozare veido 80% no visas ieguves rūpniecības, un kopš 2005. gada kopējā pievienotā vērtība kūdras nozarē ir augusi trīs reizes,» uzsver J. Gaibišelis. Viņaprāt, minētais tikai pierāda nepieciešamību pēc nozares stratēģijas, kas varētu radīt skaidrus spēles nosacījumus uzņēmējiem. «Kūdras nozarē ieguldīto investīciju atpelnīšanas periods ir garāks, nekā citās nozarēs, jo pirmie ienākumi parādās tikai pēc 4-5 gadiem kopš investīciju ieguldīšanas,» norāda J. Gaibišelis.
#1/18
#2/18
#3/18
#4/18
#5/18
#6/18
#7/18
#8/18
#9/18
#10/18
#11/18
#12/18
#13/18
#14/18
#15/18
#16/18
#17/18
#18/18
Visu rakstu «Stratēģijas trūkums baida investorus» lasiet 12. oktobra laikrakstā Dienas Bizness.
