Samazināta PVN likme pārtikai būtu nozīmīgs atbalsts šīs nozares ražotājiem, paātrinot naudas apriti un ceļot vietējo uzņēmēju konkurētspēju.
Latvija ir paradoksu valsts. Arī nodokļu ziņā. DB nupat aprakstīja ZAB Varul pētījuma rezultātus par PVN likmēm Eiropas Savienībā (ES). Galvenais secinājums ir skarbs – Latvija PVN likmes lieluma ziņā pārtikai atpaliek tikai no Dānijas. Varētu domāt, ka arī labklājības, iedzīvotāju un uzņēmumu turības ziņā Latvijas līmenis būtu tuvs Dānijai, taču te minētais pētījums rāda citu ainu. Daudzas attīstītas Eiropas valstis piemēro pārtikai samazinātu PVN likmi – Vācija 7%, Luksemburga – 3%, Lielbritānija vispār 0%, taču vidējās algas līmenis šajās valstīs gan ir stipri atšķirīgs no Latvijas – Luksemburgā tie ir teju 3200 eiro, Lielbritānijā – 2500 eiro, bet Latvijā (hm!) – 504 eiro. Un tomēr turīgās Eiropas valstis nesteidzas PVN likmi paaugstināt, lai gan no iedzīvotāju maksātspējas viedokļa to, šķiet, mierīgi varētu atļauties.
Taču arī biznesam – īpaši lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes industrijai – samazināts PVN pārtikai būtu nozīmīgs. Teiksiet, uzņēmumiem PVN nav tik svarīgs, jo to taču atmaksā. Tomēr tik nesvarīgi tas nav, jo pēc Valda Dombrovska valdības iniciētā minimālās algas paaugstinājuma uzņēmumu vajadzība pēc apgrozāmiem līdzekļiem tikai pieaug, bet no tirgus dzirdamas pirmās bažas, ka bankas samazina uzņēmumu apgrozāmo līdzekļu kreditēšanu. Ko darīt ražotājam, kam izejvielas jāiepērk, darba algas jāmaksā, bet samaksa par saražoto preci ienāk tikai pēc diviem mēnešiem? Ja PVN likme pārtikai Latvijā būtu zemāka, līdzvērtīgāka citām ES valstīm, Latvijas tirgus nebūtu tiek piesātināts ar lētu importa produkciju, dodot lielāku iespēju pašmāju ražotāju precēm. Ar zemāku PVN pārtikai tiktu nošauti vairāki zaķi ar vienu šāvienu. Mazinoties importa izejvielu plūsmai, tiktu dots lielāks stimuls aizaugušās Latvijas lauksaimniecības zemes apstrādei – pat nekādas speciālas piespiešanas metodes un sankcijas nevajadzētu. Iespējams, atdzimtu pat tādu aizmirstu kultūru kā apiņu audzēšana un lielajiem Latvijas aldariem nevajadzētu paļauties tikai uz importēto produkciju. Joprojām gana daudz Latvijas piena litru aizceļo uz Lietuvu, lai gan izdevīgāk, protams, būtu to pārstrādāt tepat. Visu šo problemātiku varētu risināt ar samazinātu PVN pārtikai, par ēdināšanas un tūrisma biznesu, kura attīstībai samazināta PVN likme arī lieti noderētu, pat nerunājot. Taču Latvijas politiķiem tas viss acīmredzot nešķiet svarīgi. Tā vietā Vienotības pārstāvji jau sākuši runas par PVN likmes palielināšanu, kas būšot jaunās valdības pirmo darbu sarakstā.
Nav jau tā, ka diskusija par samazināto PVN likmi pārtikai nekad nebūtu bijusi Latvijas politiķu darbakārtībā. Taču tās neieviešanai allaž ir atrastas daiļrunīgas atrunas. Piemēram, ka ES direktīva it kā aizliedzot samazināto PVN likmi pārtikai. Tomēr īstenībā samazināto PVN pārtikai piemēro lielākā daļa veco ES dalībvalstu, ieskaitot finanšu un ekonomiskajā krīzē esošo Grieķiju, kurai katrs papildu budžeta ieņēmums pašlaik varētu būt dārgs. Pat nesen ES pievienojusies Horvātija maizei un pienam ieviesusi 5% PVN likmi, ūdenim un rafinētajam cukuram – 13%, tikai Latvija nekādi no 21% likmes netiek nost. Vēl viena atruna – dažādas PVN likmes ļoti sarežģīšot to administrēšanu un augšot budžeta izdevumi. Piedodiet, Polijas nodokļu administrācija tiek galā ar trim dažādām PVN likmēm pārtikai, savukārt Latvijas ierēdņi laikam tik tikko spēj apstrādāt vienu.
Jāpiekrīt nodokļu ekspertam Jānim Zelmenim, kas norādījis, ka koalīcijas deputāti dzīvo mītiskās bailēs no PVN pārtikai samazināšanas rezultātā it kā zaudētiem 200 milj. eiro ieņēmumu, lai tikai neko nemainītu. Patiesībā samazināto PVN pārtikai valsts nezaudētu, jo iedzīvotāji, kas gandrīz pusi savu ienākumu pašlaik tērē pārtikai, atļautos vairāk pirkt citas preces. Taču kāpēc pārņemt citu ES dalībvalstu pieredzi, pieskaņojoties tur valdošajiem nodokļu politikas vējiem, ja Latvija kārtējo reizi var darīt pa savam?