Latvijai vajag piesaistīt iespējami lielākas investīcijas, ieinteresējot investorus mūsu valstī ieguldīt savu naudu – tas ir apgalvojums, ko var dzirdēt teju kopš neatkarības atjaunošanas laikiem.
Uzreiz gan jāteic, ka tādu lēmumu, kas veicinātu investīciju pieplūdi, gan nav bijis tik daudz, cik vajadzētu. Bet nu ir vēl trakāk – tiek dota priekšroka normām, kas investorus varētu vienīgi atbaidīt. Proti tādām, kas varētu darboties kā liels krāšņs uzraksts – netuvojies, tāpat nekas labs nebūs! DB jau ir izteicis aicinājumu likumdevējam mainīt normu, kas paredz – jebkuram iedzīvotājam iesniedzot tiesā prasību, ar kuru tiek apstrīdēta izsniegtas būvatļaujas likmība, uzsāktā būvobjekta realizācija ir apturama. Īpaši apgrūtinoši un dārgi tas var izvērsties, ņemot vērā, ka tiesvedības process Latvijā parasti ir smagnējs un ilgstošs. Izrādās gan, ka likumdevējs Latvijā ir gājis vēl tālāk, nosakot, ka apstrīdēt tiesā var ne tikai būvatļauju, bet arī pašvaldības apstiprinātu teritoriālo plānojumu. Savukārt gadījumā, ja tiks apstiprināta norma par pašvaldību referendumu rīkošanas iespēju, teritoriālais plānojums varētu būt viens no jautājumiem, ko varēs apspriest tautas nobalsošanā.
Protams, mēs dzīvojam demokrātiskā, tiesiskā sabiedrībā, un katram, kurš vēlas meklēt savu taisnību, ir tiesības vērsties tiesā. Un personai ir jābūt iespējai teju jebkuru procesu apstrīdēt tiesā. Cita lieta ir jautājums – kad un kādā veidā tam jānotiek. Nav taču tā, ka pašvaldība vienā dienā pieņem pilsētas teritoriālo plānojumu, bet jau nākamajā sākas vērienīga apbūve atbilstoši tajā noteiktajām sarkanajām līnijām. Citiem vārdiem sakot, nav jau problēmu, ja iedzīvotāji apstrīd tiesā teritoriālo plānojumu, bet tam ir jānotiek brīdī, kad attiecīgais dokuments ir pieņemts, nevis laikā, kad, atbilstoši tam jau ir sākušies likumīgi būvdarbi.
Problēma lielā mērā ir faktā, ka tiesvedības un dažādus citus kāda lēmuma apstrīdēšanas instrumentus tradicionāli ir izmantojuši nevis «vienkāršie» iedzīvotāji, kuri tādējādi cīnītos, piemēram, par vidi bez rūpniecības blakusproduktiem, kvalitatīvu arhitektūru un tamlīdzīgiem aspektiem, bet gan dažādi darboņi, kuri vēlas «iegriezt» saviem konkurentiem vai, vēl ļaunāk – mēģina investorus izspiest, piedāvājot par noteiktu samaksu atsaukt attiecīgo iesniegumu. Tādējādi, protams, ir jābūt adekvātām apstrīdēšanas un tiesāšanās iespējām, kā arī, veidojot kādas pašvaldības potenciālo attīstības scenāriju, nenoliedzami ir jāņem vērā iedzīvotāju intereses. Tajā pašā laikā nedrīkst būt tā, ka visas problēmas un pat nelikumības tiek «pamanītas» brīdī, kad jau ir uzsākta kāda projekta realizācija.
Pretējā gadījumā mēs varēsim turpināt tik ierasto praksi, kad vārdos tiek aktīvi atbalstīta investīciju piesaiste, bet darbos skaidri norādīts, ka nemaz jau tik ļoti Latvijai tās investīcijas nevajag. Un pirmais reālais darbs ir saistīts ar adekvātas likumdošanas izveidi mūsu valstī.