Ekonomikas ministrijas paspārnē tapis dokuments, kādam principā vajadzētu būt katrai valstij, kas ir vērsta uz ekonomikas attīstību, – Nacionālās industrializācijas politika (NIP). Varētu gari un plaši apcerēt teju katru tajā iekļauto punktu, tomēr uzreiz jāteic, ka tiem ir vienojošs aspekts – zem katra no tiem var parakstīties.
Respektīvi, ir radīts dokuments, kura īstenošanas rezultātā Latvijas tautsaimniecība, visticamāk, būtu ievērojami attīstītāka. Šoreiz NIP sakarā ir jārunā par pāris citiem ļoti būtiskiem aspektiem.
Pirmkārt, ir svarīgi, lai par lielāko Ekonomikas ministrijas sasniegumu NIP jomā nekļūtu tā izstrāde. Respektīvi, pēdējo 20 gadu laikā Latvijā ir tapis ne viens vien samērā loģisks dokuments, kura galvenā misija ir izrādījusies putekļu uzkrāšana kādas ministrijas skapja plauktā. Dažādi eksperti ir norādījuši, ka jaunizstrādātajā NIP neesot nekā jauna. Šādam apgalvojumam lielā mērā var arī piekrist, taisnības labad gan piebilstot, ka arī tas pats vecais vēl ne reizi līdz galam nav realizēts. Runājot par demogrāfijas problēmām, daudzi ar to parasti saprot lielāku vai mazāku sociālo pabalstu piešķiršanu, bet patiesībā jau runa ir par bērnudārzu, izglītības iestāžu, veselības aprūpes pakalpojumu un daudz kā cita pieejamību.
Ar industrializāciju situācija ir stipri vien līdzīga. Nepietiek ar to, ka valsts stimulē vai pat pilnībā finansē kāda jauna objekta rašanos – ir jābūt sistēmai, sākot no skolas sola līdz pat nodokļu politikai, kas kopumā radītu labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi. Tātad runa ir par to, ka noteiktā laika posmā tiešām ir jāpaveic daudz dažādu darbu, kas, kopumā ņemot, veicinātu valsts industrializāciju.
Otrkārt, runa ir par sazobi jeb sadarbību gan ministriju, gan dažādu valsts iestāžu līmenī. Saistībā ar izglītības sistēmas refotmu mums ir izveidojusies situācija, ka šo resoru pārraugošais ministrs Roberts Ķīlis mēģina kaut ko darīt, bet pārējā koalīcija labākajā gadījumā stāv maliņā un šajā jomā nedara neko, bet sliktākajā gadījumā – kritizē Ķīļa mēģinājumus. Ja tāda pati nostāja valdībā un koalīcijā būs attiecībā uz NIP, Ķīļa liktenis piemeklēs arī ekonomikas ministru Danielu Pavļutu. Budžeta konsolidācijas politika Latvijā izdevās lielā mērā tāpēc, ka vismaz premjers un finanšu ministrs strādāja roku rokā. Šobrīd ir pienācis laiks attīstīt, nevis tikai kaut ko mazināt, un to ir iespējams darīt, sazobē strādājot visām ministrijām. Īpašs skaidrojums politiķiem – ar jēdzienu «sazobe» ir domāta saskaņota darbība viena mērķa sasniegšanas vārdā, nevis nepārtraukta deķīša vilkšana katram uz savu pusi, mēģinot iekost citas ministrijas vai vismaz partijas līderim.
Iespējams, nopietns solis industrializācijas mērķa sasniegšanas vārdā būtu vienošanās par visu iespējamo būvniecības jautājumu nodošanu vienas ministrijas rokās, tādējādi likvidējot pašreizējo absurdo sistēmu, ka katra otrā ministrija mēģina šai nozarei uzlikt savu ķepu.