Latvijā arvien vairāk tiek izmantotas virtuālo asistentu un čatbota tehnoloģijas, turklāt tas notiek gan privātajā, gan valsts sektorā. Šobrīd lielākais izaicinājums tālākai mākslīgā intelekta un mašīnmācīšanās attīstībai Latvijā ir latviešu valoda, kas ir būtisks jautājums arī par mūsu valsts izaugsmi šajā jomā.
Šobrīd globālā situācija virtuālo asistentu jomā ir vienkārša – ASV, Ķīna un tad seko pārējā pasaule. Kamēr runājam par astoņām lielākajām pasaules valodām, viss ir kārtībā – pieejams plašs klāsts ar attīstītām un uztrenētām tehnoloģijām, taču ar pārējām valodām, tostarp latviešu, statuss nav tik labs. No citām valstīm noteikti varam aizgūt tehnoloģijas. Ja agrāk bija nepieciešami mēneši vai pat gadi, šobrīd priekš ārzemju valodām viss jau ir gatavs un pieejams.
Svarīgi panākt, lai tehnoloģiju attīstība mijiedarbotos ar valodu, tādējādi ne tikai angļu, bet arī latviešu valodā būtu iespējams kvalitatīvi izmantot un veidot virtuālo asistentu funkcijas. Šajā gadījumā ir būtiski tādi aspekti kā mākslīgais intelekts, balss sintēze, runas atpazīšana, mašīntulkošana u.c. Uzskatu, ka valstij sadarbībā ar augstākās izglītības iestādēm būtu jāizveido latviešu valodas tehnoloģiskais atbalsts virtuālajiem asistentiem, ko varētu izmantot gan valsts iestādes, gan arī uzņēmēji.
Čatboti neatņems darbu un neatbildēs
Katras industriālās revolūcijas priekšvakarā cilvēki satraucas par to, ka zudīs darba vietas, un arī mākslīgā intelekta attīstība nav izņēmums. Vēlos uzsvērt, ka, gan čatbotam, gan cilvēkam, ir savas unikālās īpašības un viens bez otra nevarēs iztikt. Pateicoties šīm kombinētajām tehnoloģijām, darbinieki kļūs produktīvāki, piemēram, programmētāji varēs vēl ātrāk rakstīt kodu. Tāpat mašīna nevarēs iztikt bez cilvēka, jo to visu laiku vajadzēs apmācīt un attīstīt. Uzskatu, ka cilvēkiem būs iespēja strādāt un veikt darba pienākumus, kuri būs sarežģītāki un ar lielāku pievienoto vērtību. Galvenais secinājums ir tāds, ka nākotnē inteliģentie palīgi un cilvēki strādās kopā, tāpēc cilvēkam būs jāiemācās efektīvi izmantot savu palīgu, lai kopīgi izdarītu vairāk.
Vēl viens aspekts, kāpēc cilvēku neaizvietos robots – neskatoties uz to, ka čatboti var pieņemt lēmumu, tie nenesīs atbildību par lēmuma pareizību. Tas būs cilvēks. Kā piemēru var minēt pašvadošās automašīnas: ja notiek negadījums, tad par to atbild šoferis. Nav svarīgi, kurš konkrētajā brīdī – cilvēks vai tehnoloģija – vadīja auto.
Čatboti var kvalitatīvi sagatavot lēmumu
Piebildīšu, ka virtuālie asistenti spēj sagatavot lēmumus, kas ļauj tos automātiski pieņemt. Nesen sadarbībā ar Tiesu administrāciju tika organizēts «Data challenge», kā ietvaros tika izstrādāti prognozēšanas modeļi, kas paredzēja lietu izskatīšanas ilgumu. Salīdzinot ar cilvēka lēmumiem šis modelis bija pat precīzāks. Izskaidrojums gaužām vienkāršs – mašīna lēmumu pieņem bezkaislīgi un neiespaidojoties no apkārtējās vides vai subjektīviem apstākļiem. Cilvēka lēmums itin bieži pakļauts «izkāpu no gultas ar kreiso kāju» faktoram. Vērtējot šī brīža tendences, nākotnē čatboti noteikti būs universālāki un pildīs vairāk personiskā asistenta funkcijas. Viens no mākslīgā intelekta lielākajiem izaicinājumiem ir spēja ļoti labi imitēt cilvēka intelektu tā, lai komunikācijā ar to cilvēkam būtu saprotama un paredzama.
Valsts sektorā virtuālo asistentu ieviešana varētu būt vienkāršāka
Arī valsts sektora pārstāvji atzīst, ka viena no prioritātēm ir nodrošināt pāreju uz digitālo komunikāciju, kur iekļaujas arī virtuālie asistenti. Šajā jomā, salīdzinot valsts un privāto sektoru, pirmajiem pat ir priekšrocība. Gadījumā, ja privātā sektora uzņēmums attīsta čatbotu, sabiedrībai pret to būs augstākas prasības, piemēram, jāprot pajokot, neatbildēt vienmēr vienādi uz vienu un to pašu jautājumu un jāvar atbildēt uz lietotāju jautājumiem, kas ne vienmēr ir saistīti ar uzņēmumu vai tā darbību.
Esmu pārliecināts, ka valsts sektorā «nodarbinātam» čatbotam šāda tipa jautājumi varētu būt krietni retāki. Klātienē apmeklējot valsts iestādi un komunicējot ar to, sarunas forma atšķiras. Tāpēc iespēja, ka valsts iestādē čatbots varētu funkcionēt pat labāk, ir ļoti reāla. To norāda arī globālās tendences – virtuālie asistenti izplatītāki ir jomās, kur ir daudz formālas un asinhronas komunikācijas, kur nav nepieciešama tūlītēja atbilde un komunikācijas kontekts ir skaidri definēts.
Sabiedrība nav gatava virtuālajiem asistentiem
Ņemot vērā dažādas aptaujas un čatbotu īpašnieku veiktos pētījumus par biežāk uzdotajiem jautājumiem, secināms, ka sabiedrība līdz galam nav gatava čatbotiem – gan čatbotu izstrādātāji, gan gala lietotāji. Piemēram, čatbotiem bieži tiek uzdoti jautājumi – «Vai tu mani precēsi?», «Cik ir 2+2» un citi jautājumi, kuri tiek uzdoti intereses pēc nevis mēģinot panākt kādu rezultātu no komunikācijas ar čatbotu. Agri vai vēlu ir jānonāk pie secinājuma, ka tā nav rotaļlieta, bet drīzāk vērtīgs palīgs. Cilvēkiem jāiemācās efektīvi izmantot čatbotu, ņemot vērā šī komunikācijas veida ierobežojumus.
Savukārt uzņēmumiem rekomendēju izstrādāt mākslīgā intelekta stratēģiju, ko integrēt uzņēmuma kopējā attīstības vīzijā. Svarīgi, lai būtu jēgpilns redzējums, izpratne un sistemātisks process, kam tiek pakārtotas mērķtiecīgas un regulāras darbības. Tikai tad, kad ir definēta čatbota ieviešanas jēga (piemēram, resursu optimizēšana) un ir gatavība sekot līdzi rezultātiem, var domāt par čatbota iegādi un integrāciju savos ikdienas procesos. Jāapzinās, ka virtuālā asistenta attīstība ir balstīta uz sistēmisku ikdienas darbu, kura mērķis ir sekmēt to, lai rīt tas būtu kaut nedaudz labāks nekā bija šodien.
Varbūt skanēs paradoksāli, bet nedomāju, ka nepieciešama īpaša visas sabiedrības izglītošana šajā jautājumā. Piemēram, viedtālruņu izmantošanas iespējas skolā nemācīja, bet visiem tāpat tie ir. Līdzīgi būs ar mākslīgo intelektu – tie, kas apgūs to lietpratīgu izmantošanu, iegūs konkurences priekšrocības. Tas notiks dabiski, galvenais – būt gataviem!
