Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Nav šaubu, ka nākotnē labklājība pieaugs un sasniegs daudz augstāku līmeni nekā jebkad līdz šim esam baudījuši. Taču sarūkošais iedzīvotāju skaits un nelabvēlīgā vecuma struktūra radīs nepieciešamību pielāgoties, tai skaitā, pagarinot darba mūžu līdz arvien lielākam vecumam.

Tā, komentējot jaunākos Centrālās statistikas pārvaldes datus par migrāciju, norāda DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.

«Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāju skaits ārējās migrācijas dēļ ir samazinājies un šī plūsma kopš 2004.gada bijusi acīmredzami saistīta ar norisēm ekonomikā. Līdz 2007.gadam tā samazinājās, bet tad strauji pieauga līdz 2010.gadam. Norisēm darba tirgū ir liela inerce, tāpēc pat straujā ekonomikas atgūšanās nav neto emigrāciju apturējusi. Taču tā ir strauji sarukusi kopš 2010.gada, samazinoties trīskārt, saskaņā ar šodien publiskotajiem Centrālās Statistikas pārvaldes datiem,» saka eksperts.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Demogrāfija un emigrācija ir politiķiem visai neērtas tēmas. Tādēļ arī konstruktīvu risinājumu vai pat to nopietnu meklējumu kā nav, tā nav.

Latvijas Bankas novērtējums liecina, ka pērn Latvijas valstspiederīgie no ārzemēm uz tēvzemi pārskaitījuši 574 miljonus eiro. Tie ir līdzvērtīgi 2,5% no iekšzemes kopprodukta un 4% no mājsaimniecību patēriņa apjoma. Daudz vai maz? Vienotas atbildes laikam jau nav. Viens no DB aptaujātajiem ekspertiem atzina, ka ekonomikai šis apmērs nav kritisks. Un tā ir tiesa. Vēl kāds minēja, ka filipīnieši uz mājām sūta daudz lielāku naudas īpatsvaru. Jā, latvieši (lai gan mums pašiem tas dažkārt šķiet) nebūt nav tā emigrējošākā nācija uz zemes – ne pēc absolūtajiem, ne salīdzinošiem skaitļiem. Tomēr tas viss ir tiesa caur attālinātu makroekonomikas prizmu.

Summa, ko ārvalstīs nodarbinātie sūta uz Latviju, pagājušajā gadā pārsniegusi 574 miljonus eiro, liecina Latvijas Bankas aplēses.

Tas ir līdz šim augstākais rādītājs. Tiesa, salīdzinot ar 2012. gadu, pieaugums veido vien 1,1%, un kāpuma temps ir kļuvis daudz gausāks nekā iepriekšējos gados. Arī attiecībā pret Latvijas ekonomiku jau kopš 2010. gada ārvalstīs strādājošo uz Latviju sūtītās summas stabili veido ap 2,5% no iekšzemes kopprodukta. Vienlaikus uz Latviju sūtītās naudas apmērs liek izteikt pieņēmumu, ka Latvijas valstspiederīgo skaits ārzemēs īpaši nesamazinās, bet arī būtisks pieaugums nenotiek.

«Naudas pārsūtījumu pieauguma temps absolūtos skaitļos ir stipri palēninājies. Relatīvos skaitļos tas varbūt pat nedaudz ir samazinājies,» uzsver Ārlietu ministrijas pārstāvis Kārlis Eihenbaums.

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

Bez Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, valdībai ir jārisina arī tādas ielaistas problēmas kā iedzīvotāju emigrācija, kvalificēta darba spēka trūkums un arvien augošais birokrātijas slogs.

Tā, tiekoties ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidentu Aigaru Rostovski, sprieduši Vidzemes biznesa vides pārstāvji

Diskutējot par valdības ceturtdien atbalstīto Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu, Vidzemes reģiona uzņēmēji pauda bažas, vai fonda izlietojums sekmēs vienmērīgu valsts attīstību, uzsverot to, ka būtisku pienesumu valsts budžetam sniedz arī uzņēmumi reģionos, taču fonda līdzekļus pamatā plānots izlietot Rīgā.

Savukārt, diskutējot par Covid-19 pandēmijas mazināšanas ierobežojumiem, Vidzemes biznesa vides pārstāvji uzsvēra reģionālo iedzīvotāju problemātiku pielāgoties ilgajiem tirdzniecības ierobežojumiem.

Triju gadu laikā Latviju pameta 15,4 % no Ventspils Augstskolas programmas Datorzinātnes, 10,5 % no LU programmas Matemātiķis statistiķis, 7,7 % no RSU programmām Audiologopēdija, Fizioterapija, Rehabilitācija, Uzturzinātne, 7,1 % no RTU programmām Ražošanas tehnoloģija, Inženiertehnika, mehānika un mašīnbūve un 7,0 % no LU programmas Bioloģija 2017. gada absolventiem.

Šoreiz tiek pabeigts augstskolu absolventu monitoringa apskats. Privāto koledžu un augstskolu atalgojums, absolventu reģionālais sadalījums programmu līmeni tika aplūkots DB 14. marta rakstā Privāto augstskolu absolventu sasniegumi. Šajā rakstā tiks aplūkoti citi privāto augstāko izglītības iestāžu absolventu rādītāji programmu vai programmu grupu līmenī, kā arī noslēguma dati par visām - gan valsts, gan privāto mācību iestāžu - programmām ar vislielāko emigrāciju un programmām, par kuru absolventiem ir liels datu trūkums.

Rakstā tiek izmantoti augstskolu absolventu monitoringa rezultāti, tā laikā tika apzināti visi augstāko izglītības iestāžu (gan valsts, gan privāto augstskolu un koledžu) absolventi no 2017. līdz 2019. gadam un tas, kā, līdz pat 2020. gadam ieskaitot, izvērtās Latvijas augstāko izglītības iestāžu absolventu darba gaitas, atalgojums, ekonomiskā darbība, migrācija utt. Latvijas augstākās izglītības iestādes tiek iedalītas četrās lielās grupās - valsts augstskolās, privātajās jeb juridisko personu dibinātajās augstskolās, valsts koledžās un privātajās koledžās.

Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos var arī nebūt

Krievijas embargo ES un Latvijā ražotajiem pārtikas produktiem komplektā ar rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām ar jaunu sparu uzjunda jautājumu par iespējamām PVN likmju izmaiņām. Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr daļa aptaujāto skaudri apzinās, ka citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos varot arī nebūt. Proti, Latvijas kopējā sociālekonomiskā situācija signalizējot par neatrisinātām problēmām, kas velkot atvarā.

Biedē situācija

«Valsts ir parādā vienu gada budžetu, darbspējīgo iedzīvotāju emigrācija uz ārzemēm turpinās, papildu naudu vajag izglītībai, veselībai, infrastruktūrai utt., bet nodokļu maksātāju skaits neaug, patērētāju daudzums pat sarūk, kam vēl papildu pipariņus piedos Krievijas embargo, tāpēc vieglākais ceļš patiešām būtu vienkārši palielināt nodokļus, piemēram, PVN likmi, tomēr šāds solis nebūt neveicinās patēriņu un vienlaikus prasīs papildu apgrozāmos līdzekļus biznesam,» situāciju raksturo konsultāciju SIA Leilands un Putnis valdes priekšsēdētājs Dzintars Putnis. Viņš atzīst, ka darbspējīgo cilvēku emigrācija tikai pasliktina kopējo situāciju, jo tie ir potenciālie nodokļu maksātāji, darbaspēks investoriem, kurus valsts zaudē un līdz ar to zaudē investīciju piesaistes iespējas, kā arī nodokļu maksātājus, galu galā arī patērētājus. «Paraugoties uz valstī nodarbināto skaitu, kuri maksā nodokļus, piemēram, 2007. gadā un šogad, ir skaidrs, ka šis apjoms ir sarucis, savukārt nodokļu ieņēmumu apmērs ir pretējs. Tas nozīmē, ka mazāks strādājošo skaits ir samaksājis vairāk – tātad lielākus nodokļus. Tēlaini izsakoties, ja agrāk 100 eiro nodokļus, samaksāja 10 nodokļu maksātāji, tad tagad to pašu vai pat vēl vairāk jāspēj izdarīt astoņiem nodokļu maksātājiem. Ja šo apburto loku neizdosies pārraut, tad varam nonākt situācijā, kad nodokļu maksātāju skaits vienkārši nevarēs samaksāt tik daudz nodokļos, cik valstij būs vajadzīgs,» brīdina Dz. Putnis. Viņu arī uztraucot trūcīgās iedzīvotāju kategorijas pieaugums. «Lai šie cilvēki vismaz būtu paēduši, PVN pārtikai – maizei, pienam, dāzeņiem – tāpat kā daudzās vecajās ES dalībvalstīs – būtu jābūt ievērojami mazākam par pašreizējo pamatlikmi,» – atzīmēja Dz. Putnis.

Šogad konkurenci par darbiniekiem jau var vērtēt kā augstu un īpaši izteikti tas ir Rīgā. Tādēļ daudzi uzņēmumi arvien nopietnāk domā par sava darba automatizāciju, intervijā aģentūrai LETA atzina personālvadības konsultāciju un pētījumu kompānijas Fontes valdes locekle Anta Praņēviča.

«Mums ir gan tādi uzņēmumi, kuri ieved darbiniekus, gan tādi, kuri domā par automatizāciju. Pašlaik veiksmīgāki rezultāti ir tiem, kuri savus procesus automatizē. Ja ievieš sistēmu, kura var aizstāt piecus darbiniekus, tad to vietā ir vajadzīgs viens - jā, labāk kvalificēts un ar augstāku atalgojumu, bet viens. Šāda scenārija gadījumā arī atalgojuma pieaugums ir pamatots,» pauda Praņēviča.

Viņa norādīja, ka pašapkalpošanās kases veikalos un autostāvvietas, kurās automašīnu iebraukšanu regulē ar kartēm vai žetoniem, nevis ar sarga palīdzību, ir tikai redzamākie piemēri. «Tas arvien vairāk skars darbus, kuros nav daudz jādomā līdzi, bet procesi var notikt automātiski. Savukārt neviens robots nevar radīt emocijas. Tātad pilnīgā cilvēka pārziņā paliks visi mākslinieciskie un radošie darbi. Tas pats attiecas uz jaunradi un jaunu produktu radīšanu. Arī uz visiem darbiem, kuri ir saistīti ar cilvēka ķermeni - fizioterapija, masāžas. Arī bērnu aprūpe un izglītība. Arī visas šīs lietas līdz kaut kādai pakāpei var robotizēt, bet tad tomēr ir nepieciešama cilvēka iesaistīšanās. Tāpat bez cilvēkiem neiztiks profesijas, kuras ir saistītas ar attiecību veidošanu vai kritisko domāšanu un lēmumu pieņemšanu,» prognozēja Fontes vadītāja.

2020. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,908 miljoni iedzīvotāju, kas ir par 12,3 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

2019. gadā starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits samazinājās par 3,4 tūkst., kas ir zemākais rādītājs kopš 1989. gada, bet negatīva dabiskā pieauguma rezultātā – par 8,9 tūkst.

Aizbraucēju pārsvars pār atbraucējiem iedzīvotāju skaita samazinājumā dominēja no 2008. līdz 2016. gadam, bet, sarūkot emigrācijai, pēdējos trīs gados negatīvais dabiskais pieaugums ir bijis lielāks par negatīvo migrācijas plūsmu starpību. Pēdējos trīs gados iedzīvotāju skaits kopumā sarūk lēnāk – samazinājuma temps pērn bija 0,64 % salīdzinājumā ar 0,74 % 2018. gadā un 0,81 % 2017. gadā.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 18,8 tūkst. bērnu (par 528 mazāk nekā 2018. gadā) un nomira 27,7 tūkst. cilvēku (par 1 101 mazāk). Mirušo skaits pērn bija zemākais pēdējo 47 gadu laikā – pēdējo reizi tik zems mirušo rādītājs (27,3 tūkst.) bija 1972. gadā. Samazinoties mirušo skaitam, negatīvais dabiskais pieaugums ir sarucis un bija 8,9 tūkst (2018. gadā tas bija 9,5 tūkst.).

Vairāk nekā ceturtdaļa no visiem emigrantiem no Latvijas ir jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem, rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Jāteic, ka augstskolu beigušo jauniešu vidū emigrantu ir krietni mazāk un darbu veicas atrast labāk nekā mazāk izglītotākiem vienaudžiem, tomēr izbraukšanas tendence saglabājas. Jauniešu emigrācija ar sekām. Kopumā kopš 1990. gada Latviju ir pametuši vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku, un šobrīd no vairuma aizbraukušo pirmsākumos nav pamata gaidīt atgriešanos dzimtenē.

Visu laiku kopējā tendence ir, ka tieši jaunieši līdz 30 gadiem dzimteni pametuši vairāk nekā citās vecuma grupās, bet caurmērā emigrantu jauniešu vidū ir aptuveni puse no visiem aizbraukušajiem. Caurmērā puse no aizbraukušajiem jauniešiem divu vai trīs gadu laikā atgriežas, par ko liecina CSP dati un pētījumi.

Trim miljoniem Eiropas Savienības (ES) pilsoņu, kas dzīvo Lielbritānijā, nav pamata bažām par nākotni, atklātā vēstulē ES pilsoņiem atkārtoti apliecinājusi Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja.

Kā aģentūru LETA informēja Lielbritānijas vēstniecībā Latvijā, Meja vēstulē pauž lepnumu par to, ka vairāk nekā trīs miljoni ES pilsoņu ir izvēlējušies apmesties uz dzīvi un pelnīt savu iztiku Lielbritānijā, piebilstot, ka augstu vērtē šo cilvēku lielo ieguldījumu gan valsts ekonomiskajā izaugsmē, gan sabiedriskajā dzīvē, gan kultūrā un valsts dzīvē kopumā. «Es apzinos, ka mūsu valsts daudz zaudētu, ja jūs to pamestu, un es vēlos, lai jūs paliekat,» norādījusi Meja.

«Tāpēc jau kopš paša sarunu sākuma par Lielbritānijas izstāšanos no ES esmu paudusi konsekventu nostāju attiecībā uz jūsu tiesībām – jūsu tiesību aizsardzība līdztekus ES dalībvalstīs dzīvojošo Lielbritānijas pilsoņu tiesībām vienmēr ir bijusi mana galvenā prioritāte,» teica premjere.

Pēc krīzes strauji pieaugušo nebanku kreditēšanas biznesu Latvijas valsts iestādes pašlaik vēlas iegrožot, uzliekot griestus procentu likmēm; citur Eiropā iet atšķirīgu ceļu .

Saeimā pašlaik ir atvērti grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kuros iecerēts noteikt, ka patērētāju kreditēšanas līgumu izmaksas, izteiktas gada procentu likmē, nedrīkstēs pārsniegt 100%. Šaubas ir izteiktas gan par to, cik saprātīgi ir gada procentu likmes attiecināt uz īstermiņa aizdevumiem, gan par to, vai no šādiem ierobežojumiem maz būs kāds reāls labums. Vienlaikus ātrie kredīti nav unikāla Latvijas parādība – ar to radītajām sekām saskaras arī citur. Piemēram, Lielbritānija dažādu «griestu» ieviešanas vietā ir izvēlējusies radikāli reformēt tirgus uzraudzību. No aprīļa Godīgas tirdzniecības birojs (britu analogs Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības centram) Lielbritānijā tiks aiz-stāts ar daudz lielāku varu apveltīto Finanšu uzvedības uzraudzības iestādi. Par ātrajiem kredītiem un Lielbritānijas izvēlēto ceļu intervijā Dienas Biznesam stāsta patērētāju kreditēšanas eksperts ar gandrīz 30 gadu darba pieredzi Godīgas tirdzniecības birojā Rejs Vatsons.

Londona cer uz Latvijas un mūsu Eiropas Komisijas (EK) viceprezidenta kandidāta sapratni par Sitijas raizēm .

Atšķirības Eiropas valstu banku regulējumos sadārdzina banku biznesu, un tas atsaucas uz pakalpojumu cenām, intervijā laikrakstam Dienas Bizness skaidro Londonas Sitijas Korporācijas lordmēre Fiona Vulfa.

Kāda interese Sitijai ir par Latviju? Mūsu bankas ir fokusējušās uz reālo ekonomiku un ne tik daudz uz finanšu tirgiem, kā tas ir Londonā, Parīzē un citur.

Galvenais manas vizītes iemesls ir tas, ka Latvijai no jaunā gada būs vissvarīgākā Eiropas Savienības (ES) prezidentūra nākamo piecu gadu laikā, jo faktiski Latvija noteiks jaunās EK un Parlamenta dienas kārtības galvenos virzienus. Šis ir fantastisks brīdis, lai pievērstu uzmanību tam, kas Eiropai ir visvairāk nepieciešams – izaugsme, darbavietas un konkurētspēja. Mēs, Sitija, gribētu, lai arī jaunajai EK būtu šīs trīs prioritātes, nevis jauni regulējumi.

Emigrācija un ar to izraisītais kvalificēta personāla trūkums turpinās kāpināt darbaspēka izmaksas, padarot Latvijas ekonomiku aizvien nekonkurētspējīgāku

Ja esi kvalificēts sava aroda pratējs un šī profesija ir pieprasīta, atrast darbu bieži vien nav nekādu problēmu, un, ja tas neizdodas Latvijā, tad droši var cerēt uz panākumiem ārvalstīs. Šajā gadījumā runa vairs nav par tādām tradicionālām valstīm kā Lielbritānija un Īrija, bet daudz tuvākām iespējām Ziemeļu valstīs, kad darba nedēļa tiek pavadīta ārpus Latvijas, bet brīvdienas mājās. Tāpat arī Vācijas darba tirgus ir ieinteresēts strādniekos no Baltijas. Šobrīd ir grūti pat iedomāties, ka kādreiz darba meklēšana ārvalstīs notika slepus, bailēs no deportācijas. Diemžēl labvēlīgā tirgus konjunktūra ārzemēs ne tik labi ietekmē uzņēmējdarbību Latvijā.

Apstrādes rūpniecības izlaide pēc pieklājīga izrāviena par 8,2% 2017. gadā pērn vairāk nekā uz pusi samazināja izaugsmes tempus, augot vien par 3.4%.

Bija nozares, kurām veicās labāk, piemēram, kokrūpniecībai, augsto tehnoloģiju nozarēm, un tādas, kurām šis nebija veiksmīgs gads. Viena no apakšnozarēm, kas lika visvairāk vilties, bija pārtikas produktu un dzērienu ražošana. Kādi šķēršļi stājās šīs nozares ceļā?

Šajā rakstā ieskatīsimies detalizētāk, soli pa solim palielinot un pietuvinot skatam dažādu pārtikas produktu grupu ražotāju sekmes un problēmas ilgākā laikā un tieši pēdējos gados.Pārtikas un dzērienu ražošanas pievienotā vērtība veido 21% no apstrādes rūpniecības jeb 2.5% no kopējās pievienotās vērtības. Tātad mēs runājam par gana nozīmīgu tautsaimniecības jomu. Ar šīs nozares produkciju mēs visi saskaramies ik dienu. Nemaz nerunājot par citiem aspektiem – pārtikas kvalitātes nozīmi mūsu veselībā, pārtikas ražošanas lomu valsts ekonomiskās neatkarības kontekstā utt. Tā teikt – var bez daudz kā iztikt, bet bez pārtikas nudien neiztiksim.

Lielbritānijas gaidāmā izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) palielinājusi finanšu grūtībās nonākušo Latvijas pilsoņu interesi par bankrota procedūru Lielbritānijā. Tur šis process ir ievērojami lētāks un vienkāršāks, kā arī ļauj dzēst parādsaistības Latvijā, ceturtdien vēstīja raidījums LNT Ziņas.

Dzīvojot Lielbritānijā, latviešu emigranti spēj gada laikā pilnībā atbrīvoties no parādiem Latvijā. Tiek dzēsti patēriņa kredīti, apjomīgi komunālo pakalpojumu parādi, desmitos un simtos tūkstošos eiro mērāmi hipotekārie kredīti. To, ka bankrota procesa sākšana Lielbritānijā attiecas arī uz parādiem Latvijā, paredz ES regula par pārrobežu maksātnespēju.

Anglijas pilsētā Mančestrā bāzētais parādu konsultāciju birojs Insolbaltika līdz šim palīdzējis 117 latviešiem.

«60 000-130 000 eiro - šī ir vidējā kredīta summa, ko latvieši ar bankrotu dzēš. Pēdējā laikā ir arī nekustamo īpašumu darboņi no Latvijas, kas lūguši konsultēt viņus uzsākt bankrotu, lai atbrīvotos no ievērojami lielākām parādsaistībām - diviem līdz trīs miljoniem eiro,» stāstīja Insolbaltika kvalificētais parādu konsultants Andrejs Smoļenko.

Šā gada sākumā beidzās Brexit pārejas periods, un Lielbritānija ir pilnībā izstājusies no Eiropas Savienības, kas nesis izmaiņas virknē jomu, tai skaitā arī apdrošināšanā.

Daudzos apdrošināšanas veidos tiek norādīta polises darbības teritorija, standarta situācijā tā ir Latvija vai Eiropas Savienība. Tādēļ gadījumos, ja notiek ceļošana uz Lielbritāniju, sadarbība ar šo valsti, biznesa vai cita veida kontakti, kas var skart apdrošināšanas polisē iekļautos riska segumus, ir vērts pārliecināties, kāda ir polises darbības teritorija un vai tā attiecas arī uz Lielbritāniju - valsti ārpus ES, atgādina Latvijas Apdrošinātāju asociācija (LAA).

Primāri uzmanība jāpievērš KASKO, kravas, civiltiesiskās atbildības, nelaimes gadījumu, ceļojumu u.c. apdrošināšanas polisēm.

Arī pēc izstāšanās no ES Lielbritānija paliek Zaļās kartes sistēmas dalībvalsts, kurā iekļaujas arī Latvijas transportlīdzekļu īpašnieku obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sistēma jeb OCTA. Tādējādi Latvijas OCTA polišu īpašnieki, izraisot negadījumu Lielbritānijā, saņems OCTA polises aizsardzību, un Latvijas apdrošinātāji izmaksās atlīdzības cietušajiem Lielbritānijā. Tāpat Lielbritānijā ir derīgas arī Zaļās kartes, ja transportlīdzeklim nav OCTA standartlīguma.

Saeimas vadītāja un Vienotības valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa netika pārvēlēta Saeimā tādēļ, ka tautas sašutumu izraisīja viņas mersedesa un to pavadošā apsardzes džipa «maukšana» pa šoseju pilnīgā «bezjēgā» ar ātrumu, kas pārsniedz 150 km/h, padzenot malā pārbiedētos valsts iedzīvotājus, konkrēti sievieti ar diviem bērniem, kas «vilkās» apmēram uz 100 km/h. Pēc tam melošana un izlocīšanās, piesedzoties ar valsts noslēpumu un Drošības policiju.

Vēl pēc tam bija ūjināšana pensionāriem un citas ar emocionālo inteliģenci nesavienojamas lietas. Tomēr kritums no augstākā punkta Solvitas karjerā sākās tieši pēc šī bēdīgā gadījuma uz Rīgas un Bauskas šosejas. Malā, «lumpeņi», kungi brauc! Apmēram tāda bija mediju reakcija, tā to uztvēra valsts iedzīvotāji. Jā, arī Solvitai Āboltiņai bija «šeptīgs» vīrs, arī viņa tika dēvēta par vienu no ietekmīgākajiem «pelēkajiem kardināliem» Latvijā. Taču nevis valdošās politikas fiasko, interešu konflikti, vai milzu emigrācija nepareizas valsts politikas rezultātā bija tas, kas nogāza Vienotības līderi. Viņu nogāza augstprātība, kas uz āru izlauzās «ūjināšanā» un ātrā braukšanā ar eskortu.

Saeima šodien lēma nodot izskatīšanai parlamenta Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai tālākai izvērtēšanai 10 134 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu par minimālo algu 630 eiro apmērā.

Parakstu vākšana par šo iniciatīvu sākās pērnā gada augustā, un tās iniciators bija Kristaps Toms Gūtmanis. Viņš atzīmēja, ka Latvija jau kopš 2004.gada ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, kurā ir viena no zemākajām minimālajām mēnešalgām dalībvalstu vidū.

Pašlaik minimālā alga Latvijā ir noteikta 500 eiro pirms nodokļu nomaksas, tomēr vēl gadu iepriekš tā bija 430 eiro.

Gūtmaņa ieskatā, zemā minimālā mēnešalga Latvijā ir iemesls vairākām iedzīvotāju sociālajām problēmām valstī un veicina plašu emigrāciju no Latvijas uz ārzemēm, kur ir labvēlīgāki finansiālie apstākļi.

"Nepietiekamās minimālās mēnešalgas dēļ jaunieši pēc studijām Latvijas augstskolās, sevišķi ja viņi strādā valsts uzņēmumos, kā arī dažādu mazkvalificēto darbu veicēji pēc tehnikuma vai profesionālās vidusskolas, ir spiesti turpināt dzīvot vecāku ģimenē," atzīmējis parakstu vākšanas autors, skaidrojot, ka no Latvijas minimālās mēnešalgas nav iespējams pilnā apjomā samaksāt par īri, pārtiku, citām precēm un pakalpojumiem, nodrošināt pilnvērtīgu veselības aprūpi, turpināt izglītību un plānot rūpes par nākamo ģimeni.

Krievijai nav izvēles Austrumos, jo tās veidojošie faktori ir Rietumos, saka žurnāla Snob galvenais redaktors Nikolajs Uskovs. Rīgā viņš viesojās starptautisko konferenču cikla Reputāciju kari konferencē

Latvija vēsturiski ir dabūjusi visu ko labu, kas Krievijā tās iekšējās loģikas dēļ ir izrādījies lieks. Piemēram, vecticībniekus, kas no sākta gala ir bijuši gan lojāli pilsoņi, gan ar izteiktu uzņēmējdarbības garu. Vai pēdējo gadu krievu vilnis, kas ienāk līdz ar uzturēšanās atļauju tirdzniecību, ir «labie krievi»?

Starp viņiem ir arī daži mani draugi, kas ir ļoti labi krievi un šeit iegādājušies dzīvokļus vai mājas. Es arī pats to esmu apsvēris, bet tad pārdomāju, jo man tomēr sirdij tuvāka ir Vidusjūra. Taču kopumā šeit, Latvijā, ir parādījies daudz tādu cilvēku, kas izdaiļo Maskavu, un arī jums viņi noteikti netraucēs. Un viņi jau šurp brauc galvenokārt atpūsties.

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.