Demogrāfija un emigrācija ir politiķiem visai neērtas tēmas. Tādēļ arī konstruktīvu risinājumu vai pat to nopietnu meklējumu kā nav, tā nav.
Latvijas Bankas novērtējums liecina, ka pērn Latvijas valstspiederīgie no ārzemēm uz tēvzemi pārskaitījuši 574 miljonus eiro. Tie ir līdzvērtīgi 2,5% no iekšzemes kopprodukta un 4% no mājsaimniecību patēriņa apjoma. Daudz vai maz? Vienotas atbildes laikam jau nav. Viens no DB aptaujātajiem ekspertiem atzina, ka ekonomikai šis apmērs nav kritisks. Un tā ir tiesa. Vēl kāds minēja, ka filipīnieši uz mājām sūta daudz lielāku naudas īpatsvaru. Jā, latvieši (lai gan mums pašiem tas dažkārt šķiet) nebūt nav tā emigrējošākā nācija uz zemes – ne pēc absolūtajiem, ne salīdzinošiem skaitļiem. Tomēr tas viss ir tiesa caur attālinātu makroekonomikas prizmu.
Ja paskatāmies tuvāk, tad kādai ģimenei šī nauda ir izdzīvošanas garants, kādai iespēja saglabāt uz kredīta ņemto mājokli, vēl kādai «sāpju nauda», kas tiek maksāta par attāluma sapostītām attiecībām. Un arī tas ir tiesa. Turklāt tiesa ir tas, ka kādam tieši emigrācija paver iespēju iegūt izglītību vai veidot karjeru, kāda Latvijā viena vai otra iemesla dēļ nebūtu iespējama. Tiesa ir arī tas, ka iegūtās atšķirīgās prasmes un spēja paskatīties uz daudzām lietām no citas puses var krietni noderēt ne tikai personīgai lietošanai, bet veidojot visu mūsu kopīgo sabiedrību.
Diemžēl konstruktīvu izvērtējumu emigrācijas problēmām Latvijā var sastapt reti. Kā jebkurš sāpīgs temats arī šis ir apaudzis ar veselu kaudzi štampu un galējību. Atliek vien kādam sākt par šo tēmu runāt vai rakstīt, lai internets piebirtu pilns ar komentāriem no sērijas - «visi aizbrauc», «pēdējais lidostā izslēdz gaismu» no vienas puses un «īsteni latvieši iztur uz vietas», «uz ārzemēm brauc lūzeri ielas slaucīt» no otras puses. Dažādas institūcijas un eksperti savukārt nevar atturēties no «vairāksolīšanas» kārdinājuma, taujāti, cik tad pēc viņu domām īsti Latvijai piederīgo mīt ārzemēs. Nopietnu faktoloģisko pamatojumu piesauktajiem skaitļiem gan līdz šim spējuši uzrādīt vien divi, trīs. Un, protams, pa vidu vēl kā likts tiek piesaukta valdība, kura nav izdarījusi to vai šo, lai nepieļautu cilvēku aizbraukšanu labāka atalgojuma meklējumos.
Demogrāfija ir viena no politiķiem visneērtākajām tēmām. Piemēram, cik daudzus no esošajiem Eiropas Parlamenta deputātiem vai kandidātiem uz iekļūšanu šajā visai labi atalgotajā iestādījumā, esat dzirdējuši argumentēti runājam (neskaitīsim demagoģisku tukšmuldēšanu) par visnotaļ eiropeisko problēmu – darbaspēka migrēšanu no nabagākajām uz bagātākajām bloka zemēm? Daudz nebūs. Ir skaidrs arī, kādēļ. Nekādu ātru un, galvenais, vieglu risinājumu, ko varētu izspēlēt kā krāsainu akcijas preci veikala izpārdošanā pircēju/vēlētāju pievilināšanai, jau nav. Daudz ērtāk ir «dalīt» ES fondu miljonus. Savukārt pateikt vēlētājiem – mūsu sabiedrība noveco, dzimstība ir nepietiekama tagadējā strādājošo skaita «atražošanai», plus vēl kārtīga sabiedrības daļa ir pametusi valsti ar visai miglainām atgriešanās izredzēm, tādēļ nākotnē mūs gaida vai nu gausa attīstība bez lielām izredzēm uz «ekonomikas izrāvienu», mazas algas un mazas pensijas vai arī robežu atvēršana tā saucamajiem trešo valstu migrantiem, kas līdzinātos politiskajai pašnāvībai. Tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka mūsu politiķi smagu un sāpīgu risinājumu meklēšanas vietā ir izvēlējušies štancēt dažādas emigrantu atgriešanas programmas un citus dokumentus ar visai mazu ticamības un lietderības koeficentu. Te gan jābilst, ka nav ko pārmest tikai mūsu politiķiem – kontinenta otrā pusē viņu kolēģi mēdz štancēt tikpat reālajā dzīvē maz pielietojamus papīrus par to, kā apturēt migrāciju un neatdot savu zemi svešiniekiem.
Visiem jau arī bez lielām runām ir skaidrs, ka vienīgais reālais risinājums ir atalgojuma līmeņa izlīdzināšanās starp tā saucamo veco un jauno Eiropu. Taču tas nav sasniedzams ne viena, ne divu gadu laikā. Tomēr, vai parezais risinājums arī būtu bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka emigrācija ir process, kura radītās sliktākās sekas iestāsies vien kaut kad tālā nākotnē un tādēļ par to varēs padomāt rīt?
