Latvijā viena no aktuālām problēmām, kas laika gaitā ir tikai saasinājusies un būtiski kavē Latvijas ekonomikas attīstību, ir ienākumu nevienlīdzība un augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Turklāt tas tikai turpina pieaugt. Krīzes un pēckrīzes radītās negatīvās sekas, nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļaujot lielu daļu valsts iedzīvotāju, beidzot jāuztver nopietni un jārīkojas.

Šīs problēmas risināšanai jau 2010. gadā pieņemtajā Eiropas Savienības attīstības stratēģijā Eiropa 2020 tika iekļauts mērķis samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu, uzliekot valstīm pienākumu izvērtēt sociālās politikas efektivitāti, lai identificētu trūkumus un nepilnības.

Izvērtējot, kas pa šiem gadiem ir mainījies Latvijā, jāsecina, ka situācija ir nevis uzlabojusies, bet tieši otrādi – vēl vairāk pasliktinājusies. 2017. gada apsekojuma dati liecina, ka Latvijā bija trešais augstākais nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars ES, sastādot 23,3% no visu Latvijas iedzīvotāju skaita. 2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa.

2013. gadā Latvijā nabadzības riskam vai sociālai atstumtībai bija pakļauti 645 tūkstoši jeb 32,7% iedzīvotāju – par 2,4 procentpunktiem mazāk nekā 2012. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Strauji samazinājies arī dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaits – no 24% 2013. gadā līdz 19,2% 2014. gadā.

Pieaugot iedzīvotāju vidējiem ienākumiem 2013. gadā, nabadzības riska slieksnis ir pieaudzis, sasniedzot 260 eiro (2012. gadā – 233 eiro). 2013. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 21,2% Latvijas iedzīvotāju, kas ir par 1,8 procentpunktiem vairāk nekā 2012. gadā. Iedzīvotāju, kas pakļauti nabadzības riskam, īpatsvara pieaugumu visvairāk ietekmēja tas, ka ienākumu kāpums no algota darba bija straujāks par pensiju, pabalstu un citu budžeta maksājumu pieaugumu. Vidējā mēneša darba samaksa palielinājās par 28 eiro jeb 5,7%, turpretī vecuma pensijas vidēji mēnesī pieauga vien par 2,67 eiro jeb 1%.

2013. gadā būtiski palielinājies iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem īpatsvars, kuri pakļauti nabadzības riskam (no 17,6% 2012. gadā līdz 27,6% 2013. gadā). Turpretī nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars salīdzinājumā ar 2012. gadu audzis par 0,9 procentpunktiem, sasniedzot 24,3%.

Labklājības ministrija (LM) ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļu palīdzību laikā no 2015. gada 4.ceturkšņa līdz 2022. gada beigām veiks iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumus un monitoringu, kā arī noteiks metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozu, informē LM.

Iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumi ir nepieciešami, lai regulāri un sistemātiski novērtētu un analizētu īstenoto nabadzības samazināšanas politiku, noteiktu pasākumus, kuru ieviešana dod vai nedod pietiekamu rezultātu, kā arī noteiktu jaunas, vai pilnveidotu esošās aktivitātes nabadzības samazināšanas mērķa sasniegšanai. Tāpat ir nepieciešams iegūt informāciju par cilvēku ar invaliditāti atbalsta sistēmas starptautisko praksi, kā arī izveidot un ieviest iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza modeli.

Pētījumus, monitoringu un iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza izstrādi īstenos atbilstoši Publisko iepirkumu likumam piesaistīti pakalpojuma sniedzēji. Kopumā plānotas šādas aktivitātes: ikgadēji nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas rīcībpolitikas izvērtējumi. To mērķis ir noteikt, vai īstenotā politika sniedz pietiekamu un mērķētu ieguldījumu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanā; pētījums par starptautisko praksi cilvēku ar invaliditāti atbalsta sistēmu jomā. Tā mērķis ir izzināt atsevišķas valsts atbalsta formas cilvēkiem ar invaliditāti citās ES dalībvalstīs (piecās dalībvalstīs), lai gūtu padziļinātu priekšstatu par dažādu atbalsta veidu ietekmi uz cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitātes uzlabošanu, atbalsta pakalpojumu niansēm, kas veicina šo pakalpojumu pieejamību un nepieciešamību;

Nabadzības riskam vai sociālajai atstumtībai Latvijā 2012.gadā bija pakļauti 703 tūkstoši jeb 35,2% no visiem iedzīvotājiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Tas ir par 28 tūkstošiem mazāk nekā gadu iepriekš, kad šis rādītājs bija 731 tūkstotis jeb 36,2% iedzīvotāju. Samazinājumu ietekmējusi ekonomiskās situācijas uzlabošanās un iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu pieaugums par 5,3%, kas savukārt veicināja dziļai materiālajai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaita sarukumu par 1,5 procentpunktu,

Nabadzības riskam 2012.gadā bija pakļauti 19,4% Latvijas iedzīvotāju. Pieaugot iedzīvotāju ienākumiem, pieaudzis nabadzības riska slieksnis, sasniedzot 233 eiro mēnesī 2012.gadā.

Nabadzības risks samazinājās iedzīvotājiem, kuru rīcībā esošie ienākumi auga straujāk nekā nabadzības riska slieksnis. Savukārt slieksnim pietuvojās vai zem tā pakļuva iedzīvotāji, kuri saņēma sociālos transfertus, kā pensijas un pabalstus, uzturlīdzekļus bērniem, stipendijas, sociālās apdrošināšanas pabalstus un kompensācijas u.tml. Piemēram, pensionāriem izmaksātās vecuma pensijas vidējais apmērs 2012.gadā, salīdzinot ar 2011.gadu, pieauga tikai par 1,2%, kamēr nabadzības riska slieksnis pieauga par 4,8%.

2016. gadā Latvijā nabadzības riskambija pakļauti 425 tūkstoši jeb 22,1% iedzīvotāju – par 0,3 procentpunktiem vairāk nekā 2015. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2017. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju ekvivalentie ienākumi bija mazāki par 330 eiro mēnesī.

2016. gadā, palielinoties iedzīvotāju rīcībā esošajiem ienākumiem, pieauga arī nabadzības riska slieksnis – līdz 330 eiro mēnesī (2015. gadā – 318 eiro mēnesī).

Pēc straujā samazinājuma par 4,6 procentpunktiem 2015. gadā nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars būtiski nav mainījies un 2016. gadā bija 18,4% (2015. gadā – 18,6%). Mājsaimniecībās, kurās apgādībā esošos bērnus audzina tikai viens no vecākiem, nabadzības risks joprojām ir augsts un sasniedza 34,3% (2015. gadā – 34,4%).

CSP dati atklāj, ka ievērojami samazinājies nabadzības risks mājsaimniecībās, kurās divi pieaugušie audzina trīs vai vairāk bērnus – no 25,5% 2015. gadā līdz 19,8% 2016. gadā. Nabadzības risks ir būtiski zemāks mājsaimniecībās, kurās divi pieaugušie audzina vienu vai divus bērnus – attiecīgi 13,4% un 14,4%.

Labklājības ministrija (LM) ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļu palīdzību laikā no 2015. gada 4.ceturkšņa līdz 2022. gada beigām plāno veikt iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumus un monitoringu, kā arī noteikt metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozu, informē LM.

Iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumi ir nepieciešami, lai regulāri un sistemātiski novērtētu un analizētu īstenoto nabadzības samazināšanas politiku, noteiktu pasākumus, kuru ieviešana dod vai nedod pietiekamu rezultātu, kā arī noteiktu jaunas vai pilnveidotu esošās aktivitātes nabadzības samazināšanas mērķa sasniegšanai. Tāpat ir nepieciešams iegūt informāciju par cilvēku ar invaliditāti atbalsta sistēmas starptautisko praksi, kā arī izveidot un ieviest iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza modeli.

Paredzēts, ka pētījumus, monitoringu un iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza izstrādi īstenos atbilstoši Publisko iepirkumu likumam piesaistīti pakalpojuma sniedzēji.

Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Baltijas valstīs ir augstāks par Eiropas Savienībā (ES) vidējo, liecina ES statistikas biroja «Eurostat» dati, kas apkopoti par 2017.gadu un aptver 23 no 28 bloka valstīm.

Atbilstoši šiem datiem Latvijā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauti 28,2% no visiem iedzīvotājiem jeb 544 000 cilvēki. Igaunijā šis īpatsvars ir mazāks - 23,4%, un tur šim riskam pakļauti 305 000 cilvēku, bet Lietuvā īpatsvars ir lielāks - 29,6%, un riskam pakļauti 843 000 cilvēku.

ES vidēji nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauti 22,5% iedzīvotāju jeb apmēram 112 miljoni cilvēku.

Visaugstākais nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir Bulgārijā (38,9%), Rumānijā (35,7%) un Grieķijā (34,8%). Augstāks nekā vidēji ES šis īpatsvars ir arī Itālijā (28,9%), Spānijā (26,6%), Ungārijā (25,6%), Kiprā (25,2%) un Portugālē (23,3%).

#Izeja ir riskantākajām vecuma grupām tēmēta indeksācija

Zema bāzes pensija ir iemesls vecuma nabadzībai Latvijā; izeja ir riskantākajām vecuma grupām tēmēta indeksācija, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Sevišķi sievietes Latvijā ir pakļautas vecuma nabadzības riskam, secināts Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) jaunākajā pārskatā par Latvijas pensiju sistēmu. Vecumā virs 75 gadiem patlaban trešā daļa sieviešu Latvijā pensijā saņem mazāk, nekā nepieciešams nabadzības sliekšņa pārkāpšanai. Līdzēt tam var gan efektīva sociālo pabalstu sistēma, gan pensiju otrā līmeņa mantošanas tiesības dzīvesbiedriem.

Lai arī ar lielu atrāvienu, Latvija patlaban ir otrajā vietā pasaulē aiz Korejas vecuma nabadzības riska ziņā. Šis relatīvais nabadzības līmenis ir samērojams ar vispārējo labklājību un dzīves dārdzību valstī, ar ko ir skaidrojams arī Korejas fenomens – tā ir sadzīves izmaksu ziņā dārga zeme, kurā nestrādājošo ienākumi ir krasi zemāki.Salīdzinošā labklājība ir arī iemesls, kāpēc nabadzības riska rādītājs Latvijā paslīdēja uz leju krīzes gados 2008. un 2009. gadā. To noteica spēcīgās algu samaksu un nodarbinātības svārstības, kamēr pensiju samaksu līmenis palika stabils.

Lai mazinātu nabadzību un nevienlīdzību, visbūtiskākie un efektīvākie instrumenti ir atbalstoša izglītības, tostarp mūžizglītības, sistēma un prasmīgi sociālie darbinieki. To liecina Stokholmas Ekonomikas augstskolas Mediju centra veiktais pētījums, kas analizēja nevienlīdzību un nabadzību mūsu valstī.

Secinājums ir skarbs un nepārprotams – nabadzības risks ir vistiešākajā veidā saistīts ar zemu izglītības līmeni, nepietiekamām prasmēm un ilgu «izkrišanu» no darba tirgus aprites. Satraucoši ir tas, ka bērniem, kas nāk no nabadzīgām ģimenēm, kur vecākiem ir zems izglītības līmenis, ir paaugstināts risks atkārtot savu vecāku likteni. Pētījums liecina, ka viens no šķēršļiem situācijas uzlabošanai ir pašu nabadzīgo cilvēku motivācijas trūkums kaut ko mainīt savā dzīvē un neticība pašu spēkiem. Te ļoti svarīga būtu prasmīga sociālā darbinieka iesaiste. Taču tādu darbinieku diemžēl trūkst.

Ja paraugās partiju priekšvēlēšanu solījumus, tad tikai divas partijas – ZZS un NA – piemin sociālo darbu kā nozīmīgu nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā. Par to vispār neviens vārds nav atrodams labklājības ministra Jāņa Reira partijas Jaunā Vienotība programmā, kas ir, mazākais, dīvaini. Var jau saprast, ka politiķi orientējas uz pensiju un pabalstu paaugstināšanu, ko elektorātam vieglāk uztvert, taču arī ar paaugstinātiem pabalstiem nevienlīdzību un nabadzību būtiski samazināt nav iespējams. Vienīgais veids, kas patiešām efektīvi samazina nevienlīdzību un nabadzības risku, ir iekļaušanās darba tirgū, ko nereti nevar izdarīt bez prasmīga un kvalificēta sociālā darbinieka palīdzības un atbalsta. Līdz ar to valstij būtu jāuzņemas atbildība par šādu speciālistu sagatavošanu, savukārt pašvaldībai jānodrošina adekvāts atalgojuma līmenis.

Efektīvākais un piemērotākais nodokļu instruments nabadzības mazināšanai ir prioritāri paaugstināt atvieglojumus par apgādībā esošajām personām līdz brīdim, kad tas sasniedz Ls 165 līmeni, bet pēc tam iespēju robežās jāpaaugstina neapliekamais minimums.

Tā secinājusi Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK). Vērtējot nabadzības riskus pēc mājsaimniecības tipa LDDK ir konstatējusi, ka saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, augstākais nabadzības risks ir nepilnām ģimenēm ar bērniem, kā arī ģimenēm ar trīs un vairāk bērniem. Vērtējot nabadzības riskus pa vecuma grupām, saskaņā ar CSP datiem augstākais nabadzības risks ir personām no dzimšanas līdz 17 gadu vecumam.

LDDK pauž atbalstu Finanšu ministrijas uzsāktajai diskusijai par nabadzības risku mazināšanu Latvijas sabiedrībā, bet aicina par priekšlikumiem diskutēt un lemt par atbilstošāko risinājumu Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) ietvaros.

Šogad netiks paaugstināta nedz minimālā pensija, nedz pārskatīts GMI, taču tas noteikti ir tuvāko gadu darba kārtībā, intervijā DB stāsta labklājības ministre Ramona Petraviča.

Sākšu ar jautājumu, kas satrauc daudzu cilvēku prātus, – vai labklājības ministres uzņēmumā ir maksātas aplokšņu algas?

Nē, tādas nav maksātas. Esmu jau norādījusi, ka uzņēmums ir arī sadarbojies ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un sniedzis visu nepieciešamo informāciju.

Jūs arī teicāt, ka VID pārbaudi uzņēmumā pabeidzis un neko nav atklājis, taču pats dienests ir norādījis, ka pārbaude vēl nav pat sākta.

VID par šo gadījumu pieprasīja informāciju, lai to varētu pārbaudīt, un visa informācija, kāda vien tika lūgta, tika arī nosūtīta.

Pārejot pie labklājības jomas, kādas ir galvenās prioritātes un darbi, kurus vēlaties izdarīt?

Vairāk par ceturto daļu Eiropas Savienības bērnu zem 18 gadiem – 27% – 2011. gadā atradušies nabadzības un sociālās atstumtības riska zonā, liecina Eurostat šodien publiskotais pētījums. Latvijā šis procents ir dramatiski augstāks par ES vidējo – 44%.

Attiecīgi ar 52% un 49% bērnu riska ziņā sliktāki rādītāji par Latviju ir tikai Bulgārijai un Rumānijai. Igaunijā šis riska rādītājs ir 24,8%, Lietuvā – 33,4%.

Darbaspējīgajiem pieaugušajiem eiropiešiem nabadzības un atstumtības risks vidēji ir 24%. Igaunijā tas ir 24,2%, Latvijā – 40,9%, bet Lietuvā – 33,6% (augstāks nekā Lietuvas bērniem).

Eurostat pētījums uzrāda, ka bērnu mantiskā un sociālā drošība ir ārkārtīgi atkarīga no vecāku izglītības līmeņa. Praktiski visās ES valstīs šo risku procents bērniem drastiski krītas līdz ar katru nākamo vecāku pakāpienu augšup pa izglītības kāpnēm.

Ja Eiropas Savienībā (ES) vidēji 27,7% bērnu, kuri jaunāki par 18 gadiem, ir pakļauti nabadzības riskam vai sociālajai atstumtībai, tad Latvijā tie ir 38,4% un sliktāka situācija ir vienīgi tādās valstīs kā Bulgārija, Ungārija un Rumānija. Savukārt tikai nabadzības riskam Latvijā ir pakļauts gandrīz katrs ceturtais bērns, ceturtdien vēsta laikraksts Diena.

2013. gadā ES kopumā 122,9 miljoni iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam. Ņemot vērā, ka tā ir gandrīz ceturtā daļa no visiem ES iedzīvotājiem, šī problēma izvirzīta kā viena no galvenajām, pie kuras jāstrādā līdz 2020. gadam. Attiecīgi mērķis ir samazināt šo cilvēku skaitu par 20 miljoniem. Tomēr lielākā grupa, kura pakļauta šim riskam, ierasti ir bērni. Kā Dienai norādīja Labklājības ministrijas (LM) Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta vecākā eksperte Evija Kūla, arī Latvijā no visām vecuma grupām, izņemot pensionārus, bērni visvairāk ir pakļauti nabadzības riskam – gandrīz katrs ceturtais. Tomēr attiecībā uz šiem rādījumiem jāskatās kontekstā ar to, kādā ģimenē bērns aug. Lielākajam riskam pakļauti bērni no daudzbērnu ģimenēm vai no ģimenēm ar vienu vecāku.

Pasaulē arvien skaudrāk iezīmējas tendence, ka bagātie kļūst bagātāki, bet nabagie – nabadzīgāki. Arī Latvijai jau gadiem neizdodas izkļūt no ļoti izteiktas ienākumu nevienlīdzības apburtā loka.

Davosas Ekonomikas foruma galvenā tēma šogad ir pasaules iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība. Un ne velti – šobrīd plaisa starp pasaules bagātajiem un nabagajiem ir lielākā pēdējo simts gadu laikā, liecina dažādi pētījumi. Latvija tostarp pēdējos gados ir valsts ar visizteiktāko ienākumu nevienlīdzību Eiropas Savienībā (ES).

Noslāņošanās maratons

Bagātībai ir tendence plūst vienos un tajos pašos maciņos. Izpētes kompānija Oxfam apkopojusi datus, sadalot pasaules iedzīvotāju skaitu uz pusēm pēc to turības – bagātākajos un nabadzīgākajos. Šie dati liecina, ka 85 pasaules bagātākie cilvēki (viena palielāka autobusa pasažieru skaits) šobrīd kontrolē tikpat lielu bagātību kā visa nabadzīgāko pasaules iedzīvotāju puse (vairāk nekā 3,5 miljardi) kopā. Savukārt Šveices banka UBS norāda, ka Džini koeficienta vērtība (raksturo ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā) pēdējo 10 gadu laikā pieaugusi faktiski visās pasaules lielākajās tautsaimniecībās.

Šī gada martā Centrālā statistikas pārvalde (CSP) jau vienpadsmito reizi uzsāks gadskārtējo iedzīvotāju ienākumu un dzīves apstākļu apsekojumu, informē CSP.

Šogad iecerēts aptaujāt 13 tūkstošus iedzīvotāju.

CSP aicina apsekojumā iekļautajiem iedzīvotājiem būt atsaucīgiem, jo viņu sniegtā informācija ir būtiska kvalitatīvu datu ieguvei. Respondentiem tiks jautāts par mājsaimniecības sastāvu un tās locekļu sociālekonomisko raksturojumu, mājokļa apstākļiem, ienākumiem, veselības stāvokļa pašvērtējumu, sociālās atstumtības un materiālās nenodrošinātības riskiem, kā arī papildjautājumi par līdzdalību sociālajā un kultūras dzīvē.

Pirms intervētāja ierašanās vai telefonintervijas aptaujā iekļautās personas saņems informatīvu vēstuli, kurā norādīts plānotais intervijas laiks un intervētāja kontaktinformācija. Gan klātienes, gan telefonintervijas veiks intervētāji, uzrādot CSP darbinieka apliecību. CSP garantē iegūtās informācijas konfidencialitāti.

Pastāv risks, ka Krievijā nabadzības līmenis piedzīvos straujāko pieaugumu kopš 1998.-1999. gada krīzes, ņemot vērā, ka valstī pirmoreiz pieredzētā recesija trūkumā ir iedzinusi miljoniem cilvēku, norāda Pasaules Banka.

Nabadzības rādītājs, kurā iekļauti tie iedzīvotāji, kuru ikdienas iztikšanai paliek pāri ne vairāk par 5 dolāriem, šogad un nākamgad var pieaugt līdz 14,2%, salīdzinot ar 11,2% pērn.

Tādējādi šajā gadā zem nabadzības sliekšņa varētu dzīvot aptuveni septītā daļa iedzīvotāju jeb 20,3 miljoni cilvēku.

«Krievijas sasniegumi pēdējā desmitgadē nabadzības samazināšanā varētu būt apdraudēti,» norāda eksperti, piebilstot, ka Krievijai ir ierobežota fiskālā telpa, lai aizsargātu visneaizsargātāko iedzīvotāju grupu.

Pasaules Banka paredz, ka Krievijas ekonomika šajā gadā saruks par 3,8%, bet nākamgad – par 0,3%. Savukārt patēriņš, kas veido aptuveni pusi no ekonomikas, varētu piedzīvo lielāko kritumu vairāk nekā 20 gadu laikā.

Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācija (LKKA) un Latvijas Skaistumkopšanas speciālistu asociācija (LSSA) ir saņēmušas atbildes vēstuli no Konkurences padomes, kurā tā aicina ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un veselības ministru Danielu Pavļutu vērtēt iespēju pārskatīt noteiktos ierobežojumus skaistumkopšanas salonu darbībai, lai nodrošinātu vienlīdzīgas konkurences iespējas visiem tirgus dalībniekiem neatkarīgi no pakalpojumu sniegšanas vietas.

“Konkurences padomes atbilde ir maza uzvara taisnīgumam, par kuru nozare cīnās jau no tā brīža, kad tika ieviests aizliegums sniegt pakalpojumu pērn novembrī. Uzskatām, ka tas ir bijis ļoti netaisnīgs valdības lēmums, jo vienlaikus ārstniecības iestādēs visu šo aizlieguma laiku identiski kosmētiķu un skaistumkopšanas speciālistu kosmetoloģijā pakalpojumi tiek sniegti un pat reklamēti medijos. Mums nav skaidrs, kā epidemiologi un atbildīgā ministrija var pamatot pakalpojumu drošumu lielajās ārstniecības iestādēs, bet skaistumkopšanas salonos nē, ja abās vietās ir pilnīgi vienādi epidemioloģiskās drošības pasākumi un tos sniedz ārstnieciskās personas. Mēs sagaidām tūlītēju atbildīgā ministra Pavļuta un premjera rīcību, lai novērstu šo netaisnīgumu,” norāda Renāte Reinsone, Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācijas (LKKA) prezidente.

Vērotājiem no malas noteikti šķiet pozitīvi Veselības ministrijas (VM) un ministra Hosama Abu Meri centieni meklēt veidus, kā Latvijas iedzīvotājiem nodrošināt augstāku zāļu pieejamību. Jo, patiesi, ņemot vērā sabiedrības zemo labklājības līmeni, ir daļa cilvēku, kuri nevar iegādāties visas ārsta izrakstītās zāles, jo viņu ienākumi to vienkārši neļauj.

Vēl tikko publicēti dati, ka mūsu valstī pērn vairāk nekā piektdaļa iedzīvotāju bijuši pakļauti nabadzības riskam un šim rādītājam nav tendence samazināties. Visaugstākais nabadzības risks (40,1%) ir tieši cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem. Tā ir arī vecuma grupa, kad saasinās dažādas veselības problēmas, kam nepieciešama ikdienas medikamentoza ārstēšana. Situācija, ka iedzīvotāji nevar atļauties sev nepieciešamās zāles, nav pieļaujama, un ir kopīgi jāmeklē risinājumi. Tajā pašā laikā, redzot VM un tās politiskās vadības aktivitātes, nākas secināt, ka situācija izveidojusies kā tajā vecajā teicienā “gribējām kā labāk, sanāca – kā vienmēr”. Sasteigti, haotiski un neizanalizēti risinājumi, apšaubāmas savstarpējās komunikācijas metodes no politiķu puses, slēpjoties aiz cēla mērķa par zāļu cenu samazināšanu. Nozare ir gatava iesaistīties un strādāt kopā, lai risinājumi būtu efektīvi un dotu efektu arī ilgtermiņā, bet ministrijai un ministram ir jāspēj veidot konstruktīvs un profesionāls dialogs arī situācijās, kad tiek norādīts uz objektīviem riskiem un procesa nepilnībām.

Maz ticams, ka valsts politika ilgtermiņa demogrāfiskās tendences var pavērst pretējā virzienā, tomēr tā var tās mazināt un mīkstināt to negatīvo ietekmi uz ekonomiku, Swedbank Ekonomisko pētījumu daļas pētījumā par demogrāfiju un tās ietekmi uz ekonomiku atzina eksperti.

Vispirms nepieciešams risināt demogrāfiskās tendences, kas nozīmē uzlabot dzimstību, mazināt emigrāciju, veicināt iedzīvotāju atgriešanos, kā arī strādāt pie imigrācijas. Lai tas būtu iespējams, ekonomikas izaugsmes tempam jābūt noturīgi straujam. Tas nozīmē, ka jāuzlabo iedzīvotāju iesaiste darba tirgū un jākāpina darba ražīgums, uzsver eksperti.

Lai mazinātu demogrāfijas negatīvās tendences, ne tikai jāveicina dzimstība, emigrējušo atgriešanās un uz prasmēm balstīta imigrācija, bet arī nodarbinātība un produktivitātes pieaugums. Jāuzlabo izglītības kvalitāte un jāmazina reģionu administratīvā sadrumstalotība, investīcijas novirzot ekonomiskās aktivitātes centru attīstībai. Nepieciešams apsteidzoši konsolidēt un veidot kvalitatīvu publisko infrastruktūru ap spēcīgākajiem ekonomiskās aktivitātes centriem.

Sabiedrība Latvijā kļuvusi mazliet turīgāka, tomēr palielinājusies nevienlīdzība starp «superbagātajiem» un nabadzīgajiem, atzina Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Krieviņš.

Sarunā ar Latvijas Radio viņš norādīja, ka, ja skatās uz datiem, sabiedrība kopumā ir kļuvusi mazliet turīgāka. Fundamentāla problēma tomēr esot tāda, ka Latvijā ir ļoti liels cilvēku slānis, kas ir kopumā nabadzīgi.

Nevienlīdzība starp to vienu vai diviem procentiem iedzīvotāju, kas ir «superbagāti» un pārējiem procentiem, kas diemžēl ir nabadzīgi, krīzes rezultātā ir palielinājusies, sacīja M. Krieviņš, piebilstyot, ka tā ir viena no problēmām, ko tagad ļoti aktīvi pārrunā arī Saeimas deputāti.

M. Krieviņš arī norādīja, ka kopumā ekonomiskā izaugsme Eiropas Savienībā samazinās un savienībā attiecīgi palielinās nabadzības risks. Ja Latvijā nabadzības riskam ir tendence mazliet samazināties, ievērojot mūsu ekonomikas samērā veiksmīgo atkopšanos pēckrīzes periodā, pārējā Eiropa diemžēl ar to nevar lepoties, atzina Pārresoru koordinācijas centra vadītājs.

Latvijas Skaistumkopšanas speciālistu asociācija (LSSA), Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācija (LKKA) nosūtījusi vēstuli tiesībsargam Jurim Jansonam, norādot uz valdības nevienlīdzīgo attieksmi pret nozari, kā arī nabadzības risku, kam ārkārtas lēmuma dēļ būs pakļautas nozarē strādājošās sievietes.

Asociācijas aicināja Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un veselības ministri Ilzi Viņķeli steidzamības kārtā sēsties pie sarunu galda ar nozari, tādā veidā izrādot cieņu un empātiju pret nozarē strādājošajiem un meklējot risinājumus nozares krīzei. Neskatoties uz nozarē lielo darbinieku skaitu, uz sarunu piekrita tikai veselības ministre, ar kuru neizveidojās dialogs.

Valdības lēmums ietekmē tūkstošiem nozarē strādājošo cilvēku, kas paliek bez iztikas līdzekļiem, kā arī tas mērķtiecīgi iedzen nozari atpakaļ ēnu ekonomikā, pret ko pašregulācijas ceļā asociācijas pēdējos gados bija iestājušas. “Tā ir nevienlīdzīga un netaisnīga attieksme pret nozari, salīdzinot ar citiem valdības pieņemtajiem ierobežojumiem. Nozarē strādā tūkstošiem sievietes no dažādiem reģioniem, tostarp daļa vientuļās mātes, kuras ilgstoši lēmuma dēļ paliek bez iztikas līdzekļiem un sociālā atbalsta, jo galvenokārt ir patentmaksātājas, kas nozīmē, ka varēs saņemt tikai 330 eiro dīkstāves pabalstā, savukārt uz bezdarbnieka pabalstu nemaz nevar pretendēt. Līdz ar to viņas ir pakļautas nabadzības riskam. Tie nav ierobežojumi, bet ir profesionālās darbības aizliegums. Mūsuprāt, ir skartas cilvēktiesības - liegta iespēja gūt ienākumus, lai izdzīvotu,” norāda Sabīne Ulberte, Latvijas Skaistumkopšanas speciālistu asociācijas prezidente.

Pastāvot līdzšinējai elektroenerģijas ražošanas atbalsta politikai, laika posmā līdz 2020.gadam vidējā elektroenerģijas cena Latvijā varētu pieaugt par 63%, tai skaitā mājsaimniecībām par 53% un lieliem ražojošiem uzņēmumiem - par 73%, pie šāda secinājuma nonākusi Ekonomikas ministrija (EM).

Ņemot vērā, ka vēsturiski īstenotās politikas rezultātā tuvākajos gados sagaidāms būtisks elektroenerģijas kopējās cenas kāpums, ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par cenu pieauguma riskiem un to ierobežošanu. Patlaban tas tiek saskaņots ar citām iesaistītajām pusēm.

Ziņojuma nolūks ir informēt valdību un rosināt nekavējoties izstrādāt risinājumu cenu pieauguma mazināšanai, sadarbojoties vairākām ministrijām.

EM norāda, ka nākotnē visbūtiskāko daļu elektroenerģijas kopējās cenas struktūrā aizņems obligātā iepirkuma kvotu maksājumi, kurus patlaban proporcionāli maksā gan mājsaimniecības, gan mazie un vidējie uzņēmumi, gan lielie energoietilpīgie ražotāji. Obligātajā iepirkumā iepirktās elektroenerģijas cenas ir atkarīgas no izmantotā energoresursa veida, uzstādītās jaudas, stacijas nostrādāto stundu skaita, kā arī dabasgāzes tirdzniecības cenas.

Pensionāru materiālā stāvokļa radikāla uzlabošanās ir atkarīga vienīgi no diviem rādītājiem - no Latvijas ekonomikas uzplaukuma un no nomaksāto nodokļu, tostarp sociālo apdrošinājumu maksājumu, summas palielināšanās, norāda Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) vadītājs Andris Siliņš.

«Šodien tas, ka no Latvijas ir aizbraukuši apmēram 300 000 darbspējīgu cilvēku, nozīmē, ka pensionāri saņem par ceturtdaļu vai pat par trešdaļu mazāku pensiju, nekā viņi varētu saņemt. Ja nebūs ekonomikas uzrāviena, atliek cerēt, ka cilvēki godīgāk maksās nodokļus, par ko arī patlaban notiek cīņa. Faktiski, citu variantu nav. Šobrīd 38% strādājošo nodokļus maksā no minimālās algas vai no vēl mazākām summām,» uzsvēra Siliņš.

Federācijai patlaban pirmajā vietā ir izvirzījies jautājums par senioru veselības aprūpi, norāda Siliņš. Pēc viņa teiktā, veiktie pētījumi un aptaujas liecina, ka praktiski ceturtā daļa pensionāru ir spiesti atteikties no rūpēm par savu veselību pārsvarā tieši naudas trūkuma dēļ.

Darbspējīgā vecuma iedzīvotāju nabadzības līmenis Latvijā joprojām ir ļoti augsts, jaunākajā ziņojumā norāda Eiropa Komisija (EK).

Latvija ir veikusi dažus pasākumus sociālās palīdzības sistēmas reformēšanai un pabeigusi apjomīgu sociālā nodrošinājuma sistēmas izvērtējumu, kas nodrošina stabilu pamatu uz pierādījumiem balstītai reformai. Tā ir ievērojami palielinājusi dažādus ar bērniem saistītus pabalstus un palielinājusi iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošām personām. Tomēr sociālās aizsardzības efektivitāte attiecībā uz nabadzības mazināšanu joprojām ir zema, un efektīvas sociālās drošības sistēmas izstrāde joprojām sagādā grūtības.

Kopumā liela daļa iedzīvotāju riskē nonākt nabadzībā vai sociālā atstumtībā, un bērniem šis rādītājs ir vēl augstāks, norāda EK. Ģimenes ar bērniem, bezdarbniekus, personas ar invaliditāti un lauku apvidu iedzīvotājus skar īpaši augsts risks nonākt nabadzībā un sociālā atstumtībā.

Latvijā ir vairāk nekā 470 tūkstoši pensionāru, no kuriem lielākā daļa jeb 60,9% saņem vecuma pensiju robežās no 200 līdz 300 eiro. Turklāt pēdējos gados ir pieaudzis pensionāru nabadzības risks. Šajā situācijā mans viedoklis joprojām ir nelokāms - krīzes laikā piešķirtās pensijas ir jāpārrēķina jau no 2016.gada, šodien izplatītā paziņojumā norāda labklājības ministrs Uldis Augulis.

Ministrs akcentē, ka pensija gandrīz pusmiljonam iedzīvotāju šodien ir vienīgais ienākumu avots, kas līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos palicis praktiski nemainīgs. Ja ekonomiski aktīvie iedzīvotāji to izjūt kā vidējās algas pieaugumu, tad pensionāru maciņos šī situācija neuzlabojas. Tas ir radījis situāciju, ka pensijas vecuma cilvēku risks nonākt nabadzībā ir strauji palielinājies, proti, no 18,8% 2012.gadā līdz 29,4% - 2013.gadā. Līdz ar to pensijas apmērs ir jāpārskata atbilstoši ekonomiskajiem rādītājiem.

«Izaugsmes laikā valdības uzdevums ir mazināt nabadzību un uzlabot pensionāru dzīves kvalitāti. Tādējādi, pildot valdības deklarācijā noteikto, diskusijās par nākamā gada budžeta izstrādi mans viedoklis arī turpmāk būs nemainīgs. Krīzes laikā piešķirtās pensijas jau no 2016.gada ir jāpārrēķina visiem pensionāriem, kurus skāra krīzes sekas. Pārrēķins jāveic pēc piešķiršanas gada, kā to šobrīd paredz piedāvātās izmaiņas likumprojektā par valsts pensijām. Pretējā gadījumā, ja sākotnēji pārrēķinās mazās pensijas, tas nebūs taisnīgi pret pārējiem pensionāriem un pastāv risks par pensionāru tiesvedībām pret valsti,» skaidro ministrs.