Džini koeficients, kas, tuvināti runājot, parāda iedzīvotāju ienākumu atšķirības valstī Latvijā, 2016. gadā bija 34,5, bet 2022. gadā tikai 34, kas ir zemākais koeficients pēdējos 20 gados, tomēr kopumā Latvija paliek nevienlīdzīgāko Eiropas valstu galvgalī.

Džini koeficients ir statistikas paņēmiens ieņēmumu nevienlīdzības mērīšanai, kuru savulaik radījis itāļu sociologs Kornado Džini, to aprakstot 1912. gadā. Tā vērtība ir diapazonā no 0 līdz 100 un sākotnēji tiek aprēķināta procentos. Koeficienta vērtību iegūst, reizinot ar 100. Nulles vērtība nozīmē absolūtu ienākumu vienlīdzību, proti, ka visi valsts iedzīvotāji saņem vienādus ieņēmumus un ir līdzvērtīgi pēc īpašumu piederības. Savukārt koeficienta vērtība 100 nozīmētu, ka kādā valstī visus ienākumus saņem viens cilvēks, bet pārējie nesaņem neko un viņiem arī nekas nepieder. Praktiski, protams, nav sastopama nedz nulles vērtība, nedz arī kāda valsts, kurā Džini koeficients būtu 100. Vienlīdzīgāko valstu sarakstā ir Dānija, starp citu, arī Čehija, kur Džini koeficients turas krietni zem 30 punktu vērtības. Savukārt koeficienta vērtība ap 70 punktiem turas Namībijā. Ļoti liela nevienlīdzība sastopama Āfrikā un Dienvidamerikā, bet Eiropā, Džini koeficientam pārsniedzot 30 punktu vērtību, var runāt par negatīvām ekonomikas izmaiņām, bet tikpat labi arī par pozitīvām pārmaiņām.

Pētot un salīdzinot Latvijas, Igaunijas, Nīderlandes un Polijas inovāciju ekosistēmas, nonācu pie secinājuma, ka ir trīs galvenie iemesli, kāpēc mūsu valsts vēl joprojām atpaliek no citām valstīm vairākos rādītājos.

Pirmais iemesls, protams, ir saistīts ar ekonomisko situāciju. Vienkāršojot ir jāsaka, ka tā ir nabadzība, kas neļauj Latvijai pilnībā attīstīt inovatīvo potenciālu, kas mūsu valstī neapšaubāmi ir. Ar to domāju ne tikai finansējuma nepietiekamību jaunuzņēmumu sākuma fāzēs (pēdējo gadu laikā dažādu Eiropas Savienības fondu klātesamība situāciju ir krietni uzlabojusi), bet arī kopējo nabadzības līmeni valstī, kas neļauj daudziem talantīgiem bērniem tikt tālāk par sava pagasta slieksni un sapņot par ko vairāk nekā viesstrādnieka statusu Īrijā.

Interesanti ir tas, ka Latvijā, pēc SKDS aptauju datiem, aizvien pieaug cilvēku daļa, kas uzskata, ka nabadzības iemesls ir slinkums un cilvēku neuzņēmība. Šķietami loģisks uzskats, taču bieži vien netiek ņemts vērā tas, ka no nabadzības apburtā apļa ir ļoti grūti izrauties. Nesen lasīju interesantu pētījumu par to, ka ilglaicīga dzīvošana ierobežotu iztikas līdzekļu situācijā samazina IQ līmeni par 12 līdz 14 punktiem, kas salīdzināms ar alkoholisma vai bezmiega ietekmi uz mūsu spriestspēju.

Viena no prioritātēm ir ēnu ekonomikas mazināšana, bet pelēko sektoru Latvijas tautsaimniecībā nevar iznīcināt vienīgi ar kontrolējošām, represīvām metodēm, jāmainās cilvēku domāšanai, pašiem atsakoties no sadarbības ar ēnu biznesa vidi, uzsver finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība) intervijā laikrakstam Diena.

Daudz diskusiju pēdējā laikā saistīts ar mikrouzņēmumu nodokli. Jūsuprāt, mikrouzņēmumu pastāvēšana patlaban Latvijas ekonomikai nav izdevīga, tāpēc pakāpeniski jāierobežo?

Esam saņēmuši ziņojumu no Labklājības ministrijas par situāciju ar mikrouzņēmumu nodokli. Šis ziņojums parāda drausmīgu ainu. Mikrouzņēmumos strādājošie ir izslēgti no sociālās apdrošināšanas, tātad nevar saņemt pabalstus, viņi praktiski ir norobežoti no pensiju sistēmas, bet tas nav pareizi, valsts nedrīkst savus iedzīvotājus legāli dzīt nabadzībā.

Ko darīt? Jālikvidē mikrouzņēmumu režīms?

Nē. Mikrouzņēmumu režīma izveidošanas mērķi savulaik bija ekonomiskās krīzes pārvarēšana un uzņēmējdarbības sākšanas veicināšana. Pamatā mikrouzņēmumu režīms paredzēts tam, lai cilvēks saprastu – viņš var vai nevar būt uzņēmējs. Domāju, ka ar trim gadiem pietiek, lai to noskaidrotu. Ja bizness neizdodas, jākļūst par darba ņēmēju pie tāda darba devēja, kas maksā nodokļus un darbiniekam garantē likumos paredzēto sociālo nodrošinājumu. Savukārt, ja uzņēmējdarbība veiksmīgi izdodas, jāpāriet no mikrouzņēmuma uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA). Latvijā iespējams dibināt pat tā dēvēto «viena eiro SIA».

Diskutējot par veidiem, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzību Latvijā, nedrīkst aizmirst, ka nodokļi nodrošina lauvas tiesu no valsts budžeta ieņēmumiem un ir nozīmīgākais finansējuma avots valdības izdevumiem, tai skaitā pabalstiem un citiem sociālās aizsardzības instrumentiem.

Jo vairāk pieejamo līdzekļu valsts budžetā, jo lielāku atbalstu var sniegt sociāli mazāk aizsargātajiem. Ne velti valstīs, kurās nodokļu ieņēmumi ir salīdzinoši augsti, arī ienākumu nevienlīdzība un nabadzība ir caurmērā zemāka. Tā kā nodokļu ieņēmumi Latvijā ir ievērojami mazāki nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), augstie ienākumu nevienlīdzības un nabadzības rādītāji nešķiet tik pārsteidzoši. Drīzāk rodas jautājums – kāpēc nodokļu ieņēmumi Latvijā ir tik zemi un kā to var mainīt? Par to arī šajā rakstā.

Zemi ieņēmumi ≠ zems nodokļu slogs

Zemi nodokļu ieņēmumi nebūt nenozīmē, ka arī nodokļu slogs Latvijā ir zems. Gluži pretēji – par vidējās algas saņēmēju Latvijā nodokļos tiek samaksāts vairāk nekā lielā daļā ES dalībvalstu. Līdz ar to radusies visai savdabīga situācija, ka vairākās ES dalībvalstīs, neskatoties uz zemāku darbaspēka nodokļu slogu, ir lielāki nodokļu ieņēmumi nekā Latvijā (1. attēls).

Šī gada sākumā inflācija turpinās augt un gada vidējā inflācija šogad varētu sasniegt 6-7% pretstatā 3,3% pērn, prognozē banku analītiķi.

"SEB bankas" ekonomists Dainis Gašpuitis skaidro, ka iemesli straujajam inflācijas kāpumam jau vairākus mēnešus nemainīgi balstās maksas par mājokli, transporta un pārtikas sadārdzinājumā. Šo trīs grupu kopējais devums ir 6,34 procentpunkti. Arī pārējās grupās ir vērojams cenu pieaugums, kaut mazāk izteiksmīgs. Arī eirozonā inflācija decembrī pieauga par 0,1% līdz 5%, kas ir augstākais līmenis kopš eiro ieviešanas. Inflācija, neskaitot enerģijas cenas izmaiņas, decembrī pieauga par 0,3% līdz 2,8%, bet inflācija arī bez svaigas pārtikas, alkohola un cigaretēm nemainījās - 2,6%.

Situācija dažādās dalībvalstīs atšķiras. Beļģijā, Austrijā, Vācijā un Somijā inflācija decembrī bija zemāka nekā novembrī. Francijas centrālās bankas vadītājs izteicies, ka inflācija Francijā un eirozonā ir tuvu maksimumam un turpmāk tai vajadzētu palēnināties. ECB galvenais ekonomists Filips Leins izteicies, ka neskatoties uz rekordaugsto cenu pieaugumu 5% apmērā decembrī eirozonas inflācija šogad samazināsies. Vērtējot pašreizējās enerģijas cenas un nākotnes līgumus, var pieņemt, ka inflācija ES ir sasniegusi vai ļoti tuvu augstākajam punktam, uzskata D.Gašpuitis.

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

Lai gan Latvija ir sākusi ceļu pretī enerģētiskajai transformācijai, kur vēja enerģija ieņems būtisku lomu, valstiskā līmenī nav radīta labvēlīga vide vēja enerģijas projektu attīstībai, sacīja vēja parku attīstītāja "Eolus" vadītājs Gatis Galviņš.

Viņš pauda, ka Latvija, kas ir izvirzījusi gana ambiciozus plānus, no tiem vairs nevar atkāpties, tomēr valsts dzīvo "enerģētiskā nabadzībā", un atkarība no enerģijas importa nemazinās.

"Pašlaik uzstādītās vēja jaudas Latvijā ir nepienācīgi zemas un mūsu vājās pozīcijas ne tikai Baltijā, bet arī uz citu Eiropas Savienības (ES) valstu fona nemainās. Neskatoties uz to, ka Latvijai ir nepieciešamie priekšnosacījumi, lai stiprinātu enerģētisko neatkarību ar vēja enerģiju, uzstādītā vēja enerģijas jauda šobrīd sasniedz 66 megavatus (MW), kas ir zemākais rādītājs Baltijā," sacīja Galviņš.

"Eolus" vadītājs skaidroja, ka tikmēr Lietuvā uzstādītā jauda ir astoņas reizes lielāka un sasniedz 548 MW, savukārt Igaunijā - aptuveni piecas reizes lielāka, sasniedzot 320 MW.

#Izeja ir riskantākajām vecuma grupām tēmēta indeksācija

Zema bāzes pensija ir iemesls vecuma nabadzībai Latvijā; izeja ir riskantākajām vecuma grupām tēmēta indeksācija, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Sevišķi sievietes Latvijā ir pakļautas vecuma nabadzības riskam, secināts Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) jaunākajā pārskatā par Latvijas pensiju sistēmu. Vecumā virs 75 gadiem patlaban trešā daļa sieviešu Latvijā pensijā saņem mazāk, nekā nepieciešams nabadzības sliekšņa pārkāpšanai. Līdzēt tam var gan efektīva sociālo pabalstu sistēma, gan pensiju otrā līmeņa mantošanas tiesības dzīvesbiedriem.

Lai arī ar lielu atrāvienu, Latvija patlaban ir otrajā vietā pasaulē aiz Korejas vecuma nabadzības riska ziņā. Šis relatīvais nabadzības līmenis ir samērojams ar vispārējo labklājību un dzīves dārdzību valstī, ar ko ir skaidrojams arī Korejas fenomens – tā ir sadzīves izmaksu ziņā dārga zeme, kurā nestrādājošo ienākumi ir krasi zemāki.Salīdzinošā labklājība ir arī iemesls, kāpēc nabadzības riska rādītājs Latvijā paslīdēja uz leju krīzes gados 2008. un 2009. gadā. To noteica spēcīgās algu samaksu un nodarbinātības svārstības, kamēr pensiju samaksu līmenis palika stabils.

Turpmāk liels akcents tiks likts uz konkurētspējas celšanu; svarīgs jautājums ir arī ASV un ES brīvās tirdzniecības līgums, kur jābūt atrunām, piemēram, ĢMO jomā

Kopumā ir trīs prioritātes, kamēr Latvija pilda Eiropas Savienības (ES) Padomes prezidējošās valsts pienākumus, – konkurētspējīga Eiropa, digitālā Eiropa un Eiropas loma pasaulē, tā Dienas Biznesa (DB) klubā, kas apvieno ietekmīgākos Latvijas uzņēmējus, norādīja Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Lai celtu konkurētspēju, ir paredzēts Junkera investīciju plāns, kam pagājušajā nedēļā tika pieņemts investīciju rāmis, kādos sektoros līdzekļi tiks investēti. Būtiska aktualitāte ir arī vienotais digitālais tirgus. Par šo jomu ir gaidāmas plašas diskusijas, un Eiropas Komisija no savas puses ir apsolījusi koncepcijas sagatavošanu. Plāni par vienoto telekomunikāciju tirgu ir sarežģītāki un gaidāmas debates.

Pirms gada SEB banka pirmo reizi organizēja forumu “Ilgbūtība”, kura mērķis bija iedrošināt Latvijas uzņēmumus ilgtspējīgām pārmaiņām un kliedēt mītu, ka ilgtspēja – tas ir sarežģīti, nesaprotami un dārgi. Toreiz šķita, ka Latvijā izpratne par ilgtspēju vēl ir diezgan zema un šajā jomā mums visiem vēl ir daudz jāmācās.

Šodien, atskatoties uz aizgājušo gadu, nevarētu teikt, ka ilgtspējas jomā ir noticis milzu izrāviens, taču pirmie svarīgie soļi ir sperti. Daļēji šo progresu ir veicinājis Krievijas uzsāktais karš Ukrainā, īpaši skaudrā veidā liekot pārskatīt mūsu atkarību no kaimiņvalsts energoresursiem.

Valdība jau ir paziņojusi par plāniem pāriet uz ilgtspējīgākiem enerģijas avotiem, tostarp būvējot jaunus vēja parkus un tuvākajā laikā atsakoties no Austrumu kaimiņa gāzes piegādēm. Parādās arvien jauni atbalsta instrumenti “zaļo” enerģijas avotu ieviešanai gan privātpersonām, gan uzņēmumiem, līdz ar to atliek tikai noorientēties piedāvājumā un izvēlēties savējo.Tomēr, manuprāt, patiesi ilgtspējīgas pārmaiņas būs iespējamas tikai tad, ja izdosies pārskatīt mūsu patēriņa paradumus un apjaust, ka ērta ikdiena ir iespējama arī ar ievērojami mazāku lietu daudzumu.

Latvijas uzņēmumiem pieder aktīvi par 8,7 tūkstošiem eiro uz vienu iedzīvotāju, bet Igaunijas uzņēmumiem – 24,8 tūkstoši eiro.

2015. gada pirmajā ceturksnī Latvijas uzņēmumiem (izņemot bankas) kopumā piederēja aktīvi (īpašumi, iekārtas, nauda banku kontos u. c.) par 19,8 miljardiem eiro. Visi uzņēmumi kopumā bija parādā (pasīvi) bankām vai citiem uzņēmumiem 45,7 miljardus eiro. Teorētiski pieņemot, ja mēs 2015. gadā par bilances vērtību pārdotu visus Latvijas uzņēmumus (pilnīgi visus), tad ar to nebūtu iespējams nosegt visus uzņēmumu parādus un gaisā paliktu karājamies 25,9 miljardus eiro liels parāds. Tas nozīmē, ka visu Latvijas uzņēmumu kopējā vērtība 2015. gada pirmajā ceturksnī bija mīnus 25,9 miljardi.

Līdz pat 2018. gada pirmajam ceturksnim aktīvi palielinājās, bet saistības (pasīvi) pieauga vēl straujāk. 2018. gada pirmajā ceturksnī visu Latvijas uzņēmumu aktīvu vērtība sasniedza 26,6 miljardus eiro, pasīvi ‒ 56,6, bet neto finanšu vērtība jau bija mīnus 30 miljardi eiro. Pēc tam aktīvu vērtība samazinājās vai bija tuvu 26 miljardiem eiro, arī saistību apjoms visumā bija stabils ‒ 54‒56 miljardi eiro ‒, bet uzņēmumu vērtība līdz pat 2021. gada otrajam ceturksnim svārstījās ap lielumu mīnus 30 miljardi eiro. No 2021. gada otrā ceturkšņa aktīvu vērtība sāka palielināties, bet vēl lielākos tempos pieauga saistību apjoms.

Nākamais budžets būs nopietns tests valdībai. Dienvidu kaimiņi plāno celt ne tikai minimālo algu līdz 607 eiro, bet arī paaugstināt neapliekamo minimumu līdz 400 eiro. Tā tvīto ekonomists Dainis Gašpuitis, ar dienvidu kaimiņiem domājot, protams, Lietuvu.

Jāpiebilst, ka Igaunijā jau pašlaik minimālā alga ir 540 eiro, bet neapliekamais minimums – 500 eiro. Latvijā minimālā alga ir 430 eiro kombinācijā ar ļoti sarežģīto diferencēto neapliekamo minimumu, no kura visvairāk iegūst strādājošie bez apgādājamiem. Tiesa, ir arī neliels prieciņš – alkohols mums ir lētāks nekā igauņiem. Ja nopietni, tas nozīmē, ka Latvija būs Baltijas valsts ar viszemāko minimālo algu un nedraudzīgāko neapliekamā minimuma sistēmu, kas noteikti nemazina nevienlīdzību, bet padziļina strādājošo nabadzību. Jāteic, ka viena no Latvijas lielākajām problēmām, kuru ir samērā grūti atrisināt, ir strādājošo cilvēku nabadzība. Ja, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 20% nodarbināto jeb piektā daļa saņem minimālo algu, kas uz rokas ir tikai nedaudz virs 300 eiro, tad secināms ir tikai viens: Latvijā ir vesela grupa cilvēku, kas strādā algotu darbu, taču pēc būtības atrodas uz nabadzības sliekšņa. Nenoliedzami, daļa no šiem cilvēkiem saņem algu arī aploksnē, taču ne jau visi 20%. Šiem cilvēkiem nevar arī palīdzēt ar neapliekamā minimuma celšanu, jo, nosakot to, piemēram, 500 eiro apmērā kā Igaunijā, minimālās algas saņēmēji to nevarēs izmantot pilnā apmērā, jo ir pārāk mazi ienākumi. Vispār jāteic, ka strādājošiem ar salīdzinoši zemiem ienākumiem nav iespējams palīdzēt ar fiskāliem instrumentiem. Tiklīdz neapliekamais minimums un atvieglojumi par apgādājamiem pārsniedz darba algu, tā strādājošais tos nevar izmantot pilnā apmērā. Tas pats attiecas uz attaisnotajiem izdevumiem par veselību un izglītību un uzkrājumiem trešajā pensiju līmenī. Proti, ja divu bērnu māmiņas neapliekamais minimums kopā ar atvieglojumiem par diviem bērniem ir algas apmērā vai to pārsniedz, attaisnotos izdevumus izmantot nav iespējams. Tātad ar neapliekamā minimuma un atvieglojumu par apgādājamiem celšanu vien strādājošiem ar zemiem ienākumiem palīdzēt nevar. Ir jāceļ minimālā alga, pret ko gan iebilst darba devēji. Taču, ja pašreizējos Latvijas ekonomikas apstākļos uzņēmēji apgalvo, ka minimālā alga, piemēram, 500 vai 550 eiro bruto apmērā ir pārmēru liels slogs, tad, domāju, ir visas tiesības jautāt, vai šādam biznesam ir jēga pastāvēt. Vislabākais variants, protams, ir gan minimālās algas, gan neapliekamā minimuma vienlaicīga palielināšana. Tas gan atkarīgs no budžeta iespējām. Taču jāuzsver - minimālās algas celšana ir jārisina nekavējoties. Tas nav normāli, ja strādājošs cilvēks, kas nodarbināts pilnas slodzes darbā, uz rokas saņem atalgojumu, kas ir vienāds ar Centrālās statistikas pārvaldes aprēķināto nabadzības riska slieksni. Tas jāapzinās arī uzņēmējiem un jāsaprot, ka nevar savu konkurētspēju balstīt uz nabadzības rēķina.

Kaulēties tirgū, pagaršot kamieļa steiku un bezgala ilgi atpūsties ūdens atrakciju parkos var šķist kā krāšņs sapnis, bet ir ikdiena kādam, kas Ēģiptē piedāvā to darīt kopā ar viesiem.

Ilze Strūberga uz Ēģipti aizbrauca strādāt kā gide, pārstāvot uzņēmumu «Novatours Latvija». Ēģipte viņu uzreiz aizrāva ar klimatu, reliģiju, vēsturi un viņa nolēma apmesties tur uz dzīvi. Pagājuši trīspadsmit gadi, latvietei Ēģiptē izveidojusies ģimene, piedzimuši četri bērni. Visu šo laiku I. Strūberga dzīvojusi kūrortpilsētā Hurgadā, un vēl joprojām ikdienu pavada, gan vadot ekskursijas latviešu valodā, gan pasniedzot niršanas apmācības.

Dzīve kā pasaka

I. Strūberga mēdz teikt, ka Hurgada nav Ēģipte - tur esot pietiekami daudz iebraucēju, kuri katrs līdzi atveduši pa daļiņai no savām mājām. «Te valda viens liels dažādu valodu, kultūru un tradīciju maisījums. Tam ir savs šarms,» viņa stāsta. Lai gan Kaira gidei varētu pavērt vairāk karjeras iespēju, apmēram 25 miljonu iedzīvotāju pilsētā trūkstot jūras un svaiga gaisa. Savukārt, Luksora - tūristu epicentrs - esot pārāk reāla pilsēta, tiklīdz kā noej no tūristu iemītām taciņām, paveras ne tik skaistas ainas. Savukārt, Hurgadā, ja ej pa labi - paveras jūra, jahtas, viesnīcas, terases ar baseiniem, skaistas vietas, veikali, sporta klubi, ja ej pa kreisi – realitāte, tirgus, cilvēku burzma, nabadzība. Vienmēr tavā ziņā paliek izvēle, ja gribas pasaku – var dzīvot pasakā, stāsta I.Strūberga.

Ir nekorekti šobrīd paziņot, ka valdībai kā prioritāte ir lielāki nodokļu ieņēmumi, kas iegūstami no esošajiem nodokļu maksātājiem, tai skaitā lauksaimniekiem.

Tā pēc iepazīšanās ar Finanšu ministrijas Informatīvo ziņojumu par iespējamām nodokļu izmaiņām 2021.-2023.gadā, secinājušas Latvijas lauksaimnieku organizācijas.

"Ir redzams, ka ar 2023.gadu darba devējiem un/vai pašnodarbinātajām personām būs jāmaksā 34,09 % valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) pilnā apmērā no faktiskajiem ienākumiem, bet ne mazāk kā minimālo VSAOI, kas būs 170 eiro mēnesī. Tas nozīmē, ka lielai daļai pašnodarbināto un daļai nepilnas slodzes darba ņēmēju lielākā vai teorētiski arī visa nopelnītā nauda būs jānomaksā nodokļos valstij. Atgādinām, ka lauksaimnieki bija vieni no tiem, kas glāba valsti iepriekšējās krīzes laikā un ir tie kas nodrošinājuši pašmāju tirgu un palielinājuši eksportu Covid-19 periodā ar drošu un veselīgu pārtiku, vienlaikus veicinot ēnu ekonomikas samazināšanu," vēstulē Saeimas komisijām un partiju frakcijām norāda Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs, Latvijas lauksaimnieku kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons un Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

Latvija ekonomiskās brīvības reitingā pakāpusies uz 36.vietu, liecina jaunākais Heritage Foundation un The Wall Street Journal veiktais pētījums.

«Patlaban mēs dzīvojam plaukstošākajā cilvēces periodā, kad pasaulē samazinās nabadzība, slimības un vienaldzība, kas lielā mērā uzlabojas, pateicoties ekonomiskās brīvības pieaugumam,» norāda eksperti. Ekonomiskās brīvības indekss tiek veidots jau vairāk nekā 20 gadus, un šajā gadā tas pētīts 186 valstīs, ņemot vērā 10 dažādas brīvības, sākot no īpašumtiesībām līdz uzņēmējdarbībai.

Latvija šoreiz sarakstā ierindojusies 36. vietā, nedaudz uzlabojoties situācijai. Tiesa gan, starp Baltijas valstīm Latvija atrodas pēdējā vietā, jo Lietuva ieņem 13.vietu.

Galerijā augstāk iespējams aplūkot, kurās 10 valstis ierindojas ekonomiskās brīvības saraksta augšgalā, kuras 10 – pēdējās vietās un kur patlaban atrodas Baltijas valstis!

Noslēgusies nomināciju izvirzīšana Nobela Miera prēmijai un viens no nominantiem ir jauniešu izglītības organizācija “Junior Achievement Worldwide”, kura jau vairāk nekā 30 gadus darbojas un dod savu ieguldījumu arī praktiskās uzņēmējdarbības izglītībā Latvijā.

Tas ir pagodinājums visam “Junior Achievement” tīklam, mūsu ieguldītajam darbam, kas veicina sistēmiskas pārmaiņas izglītībā visā pasaulē,” atzīst “Junior Achievement Latvia” vadītājs Jānis Krievāns.

Nominantus Nobela Miera prēmijai var izvirzīt tikai valstu vadītāji un atsevišķas vēlētas amatpersonas, vairāku jomu profesori, Nobela prēmijas laureāti un citi sabiedrībā cienīti cilvēki. Lai gan atbilstoši oficiālajiem noteikumiem nominācijām ir jābūt anonīmām 50 gadus, “Junior Achievement” ir saņēmis atļauju informēt par to, ka jauniešu izglītības organizācijas tīklu ir nominējis izcils starptautisko attiecību un tiesību zinātņu profesors.

“Ir zināms, ka uz viņu iespaidu atstāja mūsu organizācijas plašā sasniedzamība visā pasaulē, lielais jauniešu skaits, kuriem ik gadu sniedzam iespēju atklāt sevi uzņēmējdarbībā un mūsu spēja pozitīvi ietekmēt izglītības mērķus valstīs, kurās strādājam,” stāsta J.Krievāns.

Bagātākās valstīs cilvēki ir vidēji laimīgāki; vienlaikus ir svarīgi izvērtēt, kā turība tiek pārvērsta labklājībā.

Tā uzsver Meiks Vikings (Meik Wiking), Dānijā bāzētā laimes izpētes institūta The Happiness Research Institute vadītājs un grāmatu The Little Book of Hygge, The Little Book of Lykke, The Art of Making Memories un The Key to Happiness autors. Uzņēmumu īpašniekiem un vadītājiem ir vērts pievērst uzmanību darbinieku labsajūtai, jo laimīgāki darbinieki ir produktīvāki, radoši, mazāk dienu pavada slimojot. Vairāk par laimi un laimīgu darbinieku lomu biznesā un valsts attīstībā M. Vikings stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Jūs esat The Happiness Research Institute vadītājs. Kā jūs definējat laimi un kā to pētāt institūtā?

Mums ir plašs skatījums par to, kas ir laime. Tā var būt gan tas, kā cilvēks piedzīvo savu dzīvi kopumā un cik apmierināts ir, gan arī saistīta ar to, kādas emocijas pieredz. Mēs cenšamies to sadalīt un skatīties uz dažādām dimensijām, komponentēm, bet esam ieinteresēti tajā, kā cilvēki pieredz savu dzīvi, cik laimīgi viņi ir. Veidojot pētījumus, mums patīk sekot līdzi cilvēkiem laika gaitā, piemēram, es varētu sekot desmit tūkstošiem cilvēku Rīgā nākamos desmit gadus un skatīties, vai viņi tiek paaugstināti darbā, atlaisti, apprecas, izšķiras, kā tas ietekmē viņu laimes līmeni.

Lai arī Latvijas ekonomika globālās finanšu krīzes laikā piedzīvoja sabrukumu, valsts tautsaimniecība šobrīd ir viena no Eiropā visstraujāk augošajām, taču Latvijas īstenotos pasākumus nav iespējams izmantot kā zāles Grieķijas atveseļošanai, izdevumā Foreign Affairs raksta Rīgas Ekonomikas augstskolas (REA) rektors Anderss Palzovs.

Palzovs norāda, ka Latvijas stāvoklis pirms krīzes bija visai maz līdzīgs Grieķijai. Latvijas finansiālais stāvoklis bija spēcīgs, kad valsti skāra krīze. Nesaimnieciskas ekonomikas pārvaldes periods Latvijā pirms krīzes bija krietni īsāks, bet politiskā apņemšanās turpināt dalību eirozonā bija ļoti spēcīga.

Savukārt, līdzko Latvija panāca vienošanos par glābšanas programmu, likumdevēji vairāk vai mazāk nekavējoties to sāka realizēt. Turklāt, un, iespējams, vissvarīgāk, kopējā Latvijas institucionālā sistēma, kas pēc neatkarības no padomju okupācijas tika reformēta 20.gadsimta 90.gados, bija krietni vien spēcīgāka nekā Grieķijā.

Covid-19 krīzē gūtās mācības dēļ nākotnē daudzas piegāžu ķēdes kļūs īsākas un vienkāršākas, atzina Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

"Šī krīze noteikti ir parādījusi, ka digitalizācija, robotizācija ir ļoti svarīga lieta. Tāpat šī krīze ir parādījusi robežu pārbīdi un šo ļoti garo un sarežģīto piegāžu ķēžu ievainojamību. Tas nozīmē, ka nākotnē daudzas piegāžu ķēdes kļūs īsākas un vienkāršākas," sacīja Kazāks.

Viņš minēja, ka piegāžu ķēžu koncentrēšanās ap Eiropas ražotājiem nozīmēs iespēju Latvijai, piemēram, elektrotehnikas ražošanā. "To nekādā gadījumā nevajadzētu laist garām. Tas ir jāizmanto un tas var dot mums jaunus izrāvienus," uzsvēra Kazāks.

Tajā pašā laikā Latvijas Bankas prezidents atzīmēja, ka digitalizācijas sniegtās iespējas ne visi uzņēmumi Latvijā saprot. "Tā viennozīmīgi ir problēma. Protams, ne visi to izmantos, bet es ļoti ceru, ka ražošanas produktivitātē esam sasnieguši tādu līmeni, ka uzņēmi saprot, ka ar esošajiem mehānismiem ievērojami lielāku ražības kāpumu vairs nevaram sasniegt, līdz ar to mums ir nepieciešama digitalizācija. Ceram, ka arī valsts virziens, rīcība un atbalsts būs tāds, kas mudinās uzņēmumus domāt par digitalizāciju un rīkoties," pauda Kazāks.

Ja komunikāciju nesaprot, komunikācija ir slikta. Vienmēr vainīgs sliktā komunikācijā ir runātājs, nevis klausītājs. Es domāju, ka valsts komunikācijā lielākā problēma ir elitārisms. Lai kā ar to nemēģina cīnīties, tomēr mēs redzam, ka koalīcijā esošie mēģina runāt pārlieku skaisti un eleganti, kamēr bieži vien populisti ir daudz saprotamāki.

Tā intervijā Dienas Biznesam saka Kristaps Siliņš, vadošais partneris radošās komunikācijas grupas McCANN uzņēmumiem Latvijā.

Vēl uzņēmēju žurnāla #DienasBizness 11. maija numurā:

Pievienotās vērtības nodokļa pamatlikmes paaugstināšana Latvijā nav pieļaujama, uzsvars jāliek jau esošā PVN iekasēšanu, jo īpaši, ja valsts makam secen ik gadu iet ap 500 milj. eiro, ceturtdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Tāds ir DB aptaujāto vērtējums par iespējamo PVN likmes palielināšanu no pašreizējā 21% līdz, iespējams, 23%, lai papildinātu veselības aprūpes budžetu. «Latvijā nav iezīmēta obligātā veselības apdrošināšana, kā tas ir Igaunijā un Lietuvā un te arī slēpjas tā motivācija maksāt nodokļus un tāpēc esam pret ieceri palielināt PVN, lai iegūtu naudu veselības aprūpei,» Dienas Biznesa sadarbībā ar BDO un BDO LAW rīkotajā konferencē Nodokļi 2017 skaidroja Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone.

Jārēķinās, ka vēl ir dzirdētas idejas par PVN likmes palielināšanu pat 25% pašreizējās 21% vietā. PVN likmju pacelšanas ugunskuram malkas klēpi ir piemetusi arī Māra Kučinska valdītās valdības deklarācijā par iecerēto darbību ierakstītais: «Īstenosim nodokļu sloga pārnešanu no darbaspēka uz ienākumu un kapitāla pieaugumu, uz patēriņu, uz nekustamo īpašumu un uz dabas resursu izmantošanu.»

Sākumā biznesā ir iestrādāšanās un mācīšanās posms, kam ar laiku seko stabilitāte un sistēma.

Tā otrdienas laikrakstā Dienas Bizness (DB) secina Evija Kerija Erta, skaistumkopšanas salona un veikaliņa Mademoiselle (SIA Smart Concept) īpašniece. «Es varētu strādāt frizētavā, pelnīt, bet esmu izvēlējusies citu ceļu,» viņa saka.

Šobrīd uzņēmējdarbībā veicoties labāk nekā biznesa sākumposmā, jo darbība ir nostabilizējusies – ir viss nepieciešamais aprīkojums, ir pastāvīgie klienti un atliek vien strādāt. «Sākumā ir taustīšanās, mācīšanās, bet ar laiku sāc saprast, ko klienti vēlas. Tagad strādāt vieglāk, jo ir sava sistēma, ritms, pie kura pieturos. Ir lielāka kārtība – gan galvā, gan uzņēmumā,» viņa saka.

Tadžikistāna nevēlas investīciju projektus pilnībā atdot ārvalstu kapitālam un pārvaldībai

Centrālāzija ir viena no Latvijas ekonomiskās ārpolitikas prioritātēm, tomēr sausais atlikums dažās sadarbības pozīcijās mēdz būt nulle. Vietējās investīciju politikas sapratne tomēr varētu šķist interesanta arī uzņēmīgākiem latviešiem, pieļauj Minskā rezidējošais Tadžikistānas vēstnieks Latvijā Kozidavlats Koimdodovs.

Tikai pērn rudenī Tadžikistānā bija pirmā starptautiskā investoru konference. Kāpēc tik ilgi vilcinājāties?

Lielos vilcienos ar biznesa piesaisti Tadžikistānai mēs kopš neatkarības atjaunošanas 1991. gadā esam nodarbojušies vienmēr. Jo PSRS laikos mūsu budžeta deficītu sedza Maskava, bet pēc tam bija pašiem jādomā, kur ekonomikai ņemt naudu. PSRS laiku nesabalansētība bija plānveida ekonomikas dēļ, kas paredzēja, ka Tadžikistāna pārējos nodrošina ar kokvilnu, un nebija svarīgi, cik tas uz vietas ir ekonomiski sabalansēti un ka cieš citas nozares.

Mūsdienu Latvijā nevienlīdzība ir ieguvusi jaunu seju un vaibstus. Proti, atšķirībā no pagājušā gadsimta, kad nevienlīdzības galvenā izpausme un dalījuma līnija bija cilvēku mantiskais stāvoklis – turīgs vai trūcīgs, pašlaik jaunā dalījuma līnija ir izglītība un zināšanas, un mantiskais stāvoklis ir tikai sekas tam, vai cilvēks pieder zināšanu sabiedrībai vai nē.

Īsto nevienlīdzību šodien definē (ne) iegūtās zināšanas un profesija. Darbspējīgiem veseliem cilvēkiem nabadzība nav kāds ļauns liktenis, ar ko pazemīgi jāsamierinās. Parasti tās ir sekas sliktai izglītībai un nepietiekamām prasmēm. Ja jaunietis pēc pamatskolas vai pat vidusskolas beigšanas nemācās tālāk un neapgūst profesiju, tad viņš sevi nolemj nabadzībai. Labā ziņa gan ir tā, ka jauniem cilvēkiem ir visas iespējas no šāda likteņa izbēgt vai nu mācoties, vai apgūstot profesiju.

To, ka nevienlīdzības galvenais iemesls ir nepietiekama izglītība un prasmes, apliecina arī Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Saskaņā ar tiem tikai ļoti neliels procents bezdarbnieku ir ar augstāko izglītību, un viņu bezdarba periods ir ļoti īss. Visvairāk bezdarbnieku ir ar vidējo izglītību, viņiem ir tikai vidusskolas izglītība bez profesionālās.

Dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaits pagājušajā gadā sasniedza zemāko īpatsvaru pēdējo septiņu gadu laikā, tā laužot arī pēcpandēmijas trūkuma pieaugumu sabiedrībā.

Par to liecina Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada ienākumu un dzīves apstākļu aptauja, kurā piedalījās 10,2 tūkstoši respondentu (vecumā no 16 gadiem) no 5,8 tūkstošiem Latvijas mājsaimniecību. Viszemāko ienākumu grupā – lielākais uzlabojums 2023. gadā dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai bija pakļauti vien 6,2% iedzīvotāju, kas ir par 1,6 procentpunktiem mazāk nekā 2022. gadā, kad trūkumcietēju īpatsvars bija 7,8%, liecina CSP aptaujas dati. Iedzīvotāji tiek uzskatīti par dziļi sociāli un materiāli nenodrošinātiem, ja viņiem piemīt vismaz septiņas no 13 nenodrošinātības pazīmēm, piemēram, mājsaimniecība nespēj segt komunālos maksājumus vai nelielu naudas summu tērēt tikai sev, vai nevar atļauties kādu vaļasprieku.