Viena no prioritātēm ir ēnu ekonomikas mazināšana, bet pelēko sektoru Latvijas tautsaimniecībā nevar iznīcināt vienīgi ar kontrolējošām, represīvām metodēm, jāmainās cilvēku domāšanai, pašiem atsakoties no sadarbības ar ēnu biznesa vidi, uzsver finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība) intervijā laikrakstam Diena.
Daudz diskusiju pēdējā laikā saistīts ar mikrouzņēmumu nodokli. Jūsuprāt, mikrouzņēmumu pastāvēšana patlaban Latvijas ekonomikai nav izdevīga, tāpēc pakāpeniski jāierobežo?
Esam saņēmuši ziņojumu no Labklājības ministrijas par situāciju ar mikrouzņēmumu nodokli. Šis ziņojums parāda drausmīgu ainu. Mikrouzņēmumos strādājošie ir izslēgti no sociālās apdrošināšanas, tātad nevar saņemt pabalstus, viņi praktiski ir norobežoti no pensiju sistēmas, bet tas nav pareizi, valsts nedrīkst savus iedzīvotājus legāli dzīt nabadzībā.
Ko darīt? Jālikvidē mikrouzņēmumu režīms?
Nē. Mikrouzņēmumu režīma izveidošanas mērķi savulaik bija ekonomiskās krīzes pārvarēšana un uzņēmējdarbības sākšanas veicināšana. Pamatā mikrouzņēmumu režīms paredzēts tam, lai cilvēks saprastu – viņš var vai nevar būt uzņēmējs. Domāju, ka ar trim gadiem pietiek, lai to noskaidrotu. Ja bizness neizdodas, jākļūst par darba ņēmēju pie tāda darba devēja, kas maksā nodokļus un darbiniekam garantē likumos paredzēto sociālo nodrošinājumu. Savukārt, ja uzņēmējdarbība veiksmīgi izdodas, jāpāriet no mikrouzņēmuma uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA). Latvijā iespējams dibināt pat tā dēvēto «viena eiro SIA».
Tika izteiktas cerības, ka, izveidojot mikrouzņēmumu režīmu, sāks legāli strādāt tie uzņēmēji, kuri iepriekš darbojās ēnu ekonomikas sektorā. Tomēr tā nenotika. Mikrouzņēmumu režīmā pārgāja tie, kuri iepriekš darbojās citā nodokļu režīmā. Sasniedzot pensijas vecumu, šie cilvēki varēs vērsties pie valsts un teikt: «Kāpēc man tik maza pensija?» Ir jāņem vērā, ka Latvijā pensiju sistēma pamatā balstās nevis uz nostrādātajiem gadiem, bet iemaksātajām summām.
Saeimā daudzkārt, arī pagājušajā nedēļā tika diskutēts par mikrouzņēmumu nodokli. Deputāti saprot, ka šāda forma ir vajadzīga un to likvidēt nevar. Viens variants ir noteikt terminētu iespēju strādāt mikrouzņēmuma režīmā. Otrs variants ir noteikt, ka mikrouzņēmumam par katru darbinieku mēnesī jāmaksā minimālā sociālā iemaksa. Piemēram, Igaunijā, kur gan nav Latvijai identiska mikrouzņēmumu režīma, ir noteikts, ka minimālo sociālo iemaksu darba devējam jāmaksā par visiem strādājošajiem, arī par tiem darba ņēmējiem, kuri strādā nepilnu slodzi. Vēl viens variants ir noteikt nozares, kurās drīkst darboties mikrouzņēmumi.
Tad kurās nozarēs?
Piemēram, neliels ēdināšanas uzņēmums varētu būt mikrouzņēmums, bet par nozarēm diskusija vēl turpinās.
Visu interviju Valsts savus iedzīvotājus nedrīkst legāli dzīt nabadzībā lasiet pirmdienas, 2. februāra, laikrakstā Diena (4.-5. lpp.)!