Jāņi nenoliedzami skaitās vislatviskākie svētki. Tie ir kā striķītis, kas vienreiz gadā sasien kopā senlatviešus ar jaunajiem latviešiem vienā kopīgā un krāšņā svētku vainagā. Līgo naktī mēs darām visu to pašu un tieši tāpat kā darīja viņi... bet vai tiešām?
Bet varbūt, ka viss nav tik bezcerīgs – ja ne svētku nosaukumu, tad vismaz sajūtu un garu var reanimēt, ejot pa maģisko burvestību taku. Proti, papētot seno latviešu buramos vārdus un ticējumus, kurus biezos sējumos apkopojis slavenais profesors Šmits. Tā mēs pavisam viegli varam noskaidrot to, ko mūsdienās varētu saukt par šo svētku mesidžu: «Pie Jāņu ugunīm pa visu zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā. Dažos apgabalos ļaudis iet ap muižas laukiem dziedādami, par ko kungi tos pacienā.» Adaptējot šo novērojumu pašreizējai situācijai, jāsecina, ka latviski visprecīzākā Jāņu svinēšanas taktika ir nevis braukt ārpus Rīgas, bet tieši otrādi – doties uz pašu centru, Jēkaba ielu 11, kur dancojot un lēkājot vajag iet apkārt Saeimas ēkai, par ko deputāti un valdības pārstāvji ar kaut ko uzcienās. Turklāt pirms tam ir jāsaplūc jāņuzāles, kuras pēc tam «samet Jāņu mātei un tēvam virsū». Šajā gadījumā ar zālēm vajadzēs mest saimniektēvam Ivaram Godmanim. Tā kā viņš ir labi apsargāta valsts amatpersona, kurai pietuvoties var būt problemātiski, vēlams tām zālēm piesiet kādu atsvaru, lai var lingot no tālienes.