Analizējot iepriekšējā mēneša DNB Latvijas barometra pētījuma datus, investīciju bankas Prudentia padomes loceklis un partneris Ģirts Rungainis aizrādīja, ka tie iegūti, aptaujājot visus Latvijas iedzīvotājus – gan pilsoņus un nepilsoņus, gan latviešu un krievu valodā runājošos, kas, viņaprāt, zināmā mērā skaidrojot arī negatīvo viedokļu īpatsvaru.
Ģ.Rungainis savā komentārā uzsvēra: «Nepilsoņi, kuri lielākoties pietiekami labā līmenī pārvalda tikai krievu valodu, dzīvo Krievijas informatīvajā telpā un līdz ar to neiegūst gandrīz nekādu objektīvu informāciju par notiekošo Latvijā. Viņi principā ir opozīcijā visam šeit notiekošajam jau vairāk nekā 20 gadus, jo nožēlo PSRS sabrukšanu un to, ka Latvijas teritorija neatrodas Krievijā un arvien ātrāk un tālāk virzās no tās prom. Tas pats, lai gan mazākā mērā, attiecas arī uz krievvalodīgajiem Latvijas pilsoņiem. Šo negatīvi noskaņoto iedzīvotāju grupu papildina arī liela daļa vecāka gadagājuma cilvēku, kuri labāko savas dzīves daļu ir pavadījuši padomju režīma apstākļos un idealizē šo laika posmu. Viņi arī ir opozīcijā šī brīža Latvijas atjaunošanās un jaunrades procesiem, kuros savas neizpratnes un nespējas konkurēt rezultātā nevar un/vai negrib piedalīties. Diemžēl negatīvisms nav tikai dzīvildzes funkcija, jo problēmu meklēšana ārpus sevis ir raksturīga ne tikai boļševiku zombētiem indivīdiem, bet tiek atražota ģimenēs un citās sabiedrības apakšgrupās starp jaunākiem cilvēkiem. Realitātes noliegšana, tikai sliktā meklēšana un redzēšana, negribēšanas un nevarēšanas kultūra, intelektuāls un prasts slinkums ir dziļi iesakņojies mūsu naidniekiem un nelabvēļiem par prieku, un to nav viegli izravēt.»
Šī ir interesanta tēze, un, domājot par jaunākā DNB Latvijas barometra rezultātiem, arī es nolēmu palūkoties, ko tad domā tie, kuri ģimenē ikdienā runā latviešu valodā, un tie, kuri saziņai vairāk izmanto krievu valodu. Pirmais secinājums, kas izveidojās, analizējot pētījuma rezultātus, - atšķirības pilnīgi noteikti ir vērojamas. Piemēram, lūgti norādīt, kura valsts amatpersona būtu pelnījusi uzslavu, latviešu valodā runājošie biežāk minējuši Ministru prezidentu Valdi Dombrovski un nu jau bijušo Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu, bet krievu valodā runājošie – Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Arī vērtējot ekonomisko un politisko situāciju valstī, vērojamas diezgan būtiskas atšķirības. Cilvēki, kuri ģimenē runā latviski, pašreizējo ekonomisko un politisko situāciju vērtējuši daudz atzinīgāk nekā krievu valodā runājošie iedzīvotāji. To, ka ekonomiskā situācija valstī attīstās pareizā virzienā, norādījuši 37% latviešu un tikai 12% krievu valodā runājošo. Ar valdības darbu apmierināti ir 34% latviski un 10% krieviski runājošo iedzīvotāju, bet pašreizējo ekonomisko situāciju par labu uzskata 8% latviešu un 2% krievvalodīgo respondentu. Līdzīga attiecība vērojama, prognozējot, vai ekonomiskā situācija valstī turpmāk uzlabosies, - optimistiski noskaņoti ir 25% latviski un 12% krieviski runājošo.
Taču - aplūkojot minētos rezultātus, nevar nepamanīt, ka arī vairākums latviski runājošo iedzīvotāju ir kritiski un pesimistiski noskaņoti. Tādēļ rodas jautājums - vai arī viņi negūst objektīvu informāciju, ir boļševiku „nozombēti” vai vienkārši sava slinkuma dēļ noliedz realitāti, negribot un nevēloties «ierakstīties» veiksmes stāstā? Tiesa, varbūt pastāv vairākas realitātes – viena tiem 13% latviski runājošajiem, kuri uzskata, ka viņu ģimenes ekonomiskā situācija ir laba (un vēl mazliet atšķirīga tiem 0.7%, kuriem tā ir «ļoti laba»), bet cita – tiem 37% latviski runājošo, kuri savu materiālo situāciju uzskata par sliktu (tostarp 13%, kas to uzskata par «ļoti sliktu»).
Jebkurā gadījumā nevajadzētu aizmirst veco teicienu, ka «Perception is reality» – un, kā nu tā situācija tiek uztverta, tā nu attiecīgā grupa arī rīkosies. Turklāt te daudz lielāku lomu arī spēlē nevis vietējā, kaimiņvalsts vai Eiropas informatīvā telpa, bet ikdienas realitāte un dažādi sociālekonomiskie faktori, ar kuriem cilvēki saskaras.
